Raimonds Pauls: Vienotībai jāaiziet
Intervija ar komponistu Raimondu Paulu: par ko balsot un par ko nebalsot Saeimas vēlēšanās, par koķetēšanu ar Jauno vilni, par jūru, kas mums vairs nav vajadzīga, un par politisko aģitāciju kluba tantiņu līmenī.
– Par ko balsosiet 4. oktobra vēlēšanās?
– Par tiem, kas tagad sēž augšgalā, šajās vēlēšanās nevajag balsot. Viņiem jāaiziet. Visvairāk tas attiecas uz Vienotību. Kā tad viss notika? Pēc «slavenās» lietussargu revolūcijas tika solīts: viss nu būs citādi, vecos politiķus novāksim, nāks jauni! Bet nekas taču nemainījās. Mums nemitīgi stāsta, ka valstī esot vērojami lieli sasniegumi. Kādi? Manuprāt, to nav. Valsts tikai aizņēmusies naudu, tā ir jāatdod. Sasniegums laikam ir tas, ka savējiem sadalīja amatus un visi bija laimīgi. Bet objektīvie ekonomiskie rādītāji ir vairāk nekā bēdīgi. Eiropas valstu vidū mēs esam gandrīz vai pēdējie. Kur tad ir tā izaugsme? Pie mums klaigāja: krīze, krīze! Bet tā jau bija visās valstīs, visā pasaulē. Lielākā traģēdija ir tā, ka cilvēki brauc prom. Nesen uzstājāmies Ainažos. Kādreiz tur bija 2000 iedzīvotāju. Tagad tur ir 800. Tāds, lūk, ir šis «sasniegums». Vai, piemēram, Liepāja. Kādreiz tur bija 130 000 cilvēku, tagad – tikai 70 000.
– Toties citās valstīs latviešu paliek arvien vairāk. Mēs paplašinām «latviešu pasauli» – gandrīz vai līdzīgi tam, kā mūsu lielkaimiņš paplašina «krievu pasauli».
– Kā tad. Mēs ļoti gribam mācīt latviešu valodu tiem bērniem, kuri kopā ar vecākiem devušies dzīvot uz ārzemēm. No vienas puses, tas ir ļoti skaisti, bet no otras – viņi taču atpakaļ uz Latviju nebrauks. Viņi visi jau sen mācās angļu skolās. Vai arī citu valstu skolās, skatoties, kur nu katrs aizbraucis. Viņi pat nedomā par to, kas te, Latvijā, notiek. Un kas tad viņus aicina atpakaļ? Vai tās ir autoritātes, kas to dara? Jābrīnās, ko esam ievēlējuši Eiroparlamentā – ko šie cilvēki pārstāv? Ko pārstāv Ždanoka un ko – Kalniete? Vai viņiem ir kaut kāda teikšana tajā Eiroparlamentā? Šaubos gan. Ir dažas valstis, kuras nolemj, kā būs, un viss. Katram taču ir savas intereses – gan valstīm, gan ievēlētajiem deputātiem. Mūsu premjerministrs Dombrovskis nobirdināja pāris asaras un smaidīdams aizbrauca uz Briseli. Ja jau tu tā pārdzīvo par Zolitūdes traģēdijas upuriem, tad paliec te, Latvijā, un kaut ko dari lietas labā. Man ir tāda sajūta, ka par mums vienkārši ņirgājās, kamēr puisim Briselē meklēja amatu... Es jau teicu, Vienotībai pašai vajadzēja noiet no politiskās skatuves, bet tā jau nenotiks. Taču esmu pārliecināts, ka viņus tik un tā agrāk vai vēlāk piemeklēs Tautas partijas liktenis. Pēc gada, pēc diviem...
– Bet kā jūs raugāties uz Krievijas un Ukrainas karu? Kāds liktenis, jūsuprāt, piemeklēs šīs divas valstis?
– Negribas līst iekšā tā konflikta vērtēšanā, jo to var atrisināt tikai tās divas valstis. Ja viņi visi nāks pie prāta un atradīs kopīgu valodu, tad viss, protams, nokārtosies. Bet tagad viss aiziet līdz prātam neaptveramam absurdam. Ukrainas dēļ neielaiž Latvijā Krievijas dziedātājus... Nu, uz Jauno vilni. Ārlietu ministra vietā es būtu mazliet nogaidījis: nobeigtos tas Jaunais vilnis, un tad visiem būtu skaidrs, ko darīt. Bet te iznāca tā demonstratīvi... Un vai tas Vilnis mums ir vajadzīgs? Varbūt nav vajadzīgs? Vieni kliedz, ka nav vajadzīgs, bet paskatieties citādi: Dzintaru koncertzālē notiek visādi KVN, humora šovi un tamlīdzīgi, krievi tur sēž nedēļām. Tātad to visu var, bet Jauno vilni – nevar? Uzņēmēji vienā balsī sauc, ka visi šie koncerti ir vajadzīgi, jo tā ir nauda. Es no Jaunā viļņa aizgāju prom, jo mani neapmierināja tā mākslinieciskais līmenis. Nu tad jāpieņem politisks lēmums, ka mums nav vajadzīgs Jaunais vilnis, ka tas ir kaitīgs, un klapējam to bodīti ciet! Bet nē, turpinām koķetēt... Un cik var klausīties vienus un tos pašus krievu izpildītājus? Un kāpēc tieši šos? Kad mēs sniedzam koncertus, tad mēs tos uztaisām ne sliktāk kā Jaunajā vilnī, mums ir pavisam cita stila programmas, mēs zinām, ko nozīmē dziedāt dzīvajā. Bet vasaras beigās, kad visi jaunie viļņi un KVN ir aizgājuši, cilvēku ir ļoti maz. Vienīgais glābiņš – pilsētu svētki. Pa divām, trim dienām dod vaļā. Acīmredzot naudas pietiek. Aktieri un muzikanti, mēli izkāruši, skrien no vienas haltūras uz nākamo, nesas no Liepājas līdz Daugavpilij, lai kaut ko nopelnītu. Tas tāpat kā kādreiz bija kolhozu jubilejas. Atceraties, bija tie bagātie zvejas kolhozi, kas uzturēja vokāli instrumentālos ansambļus. Tagad nekā tāda vairs nav. Kāpēc par to vispār runāju? Tāpēc, ka uzskatu: kaut kam jāmainās. Gan kultūrā, gan politikā. Taču es nevaru nosaukt nevienu politisku partiju vai atsevišķas personības, kas nāks un mainīs, kas realizēs svaigas idejas. Tas, ko mēs tagad redzam, ir žēlabaini...
– Jūs domājat – politiskās partijas un to piedāvājumu?
– Jā, protams. Paskatieties uz mūsu bijušajiem vadoņiem! Televīzijā nāk Godmanis, nāk Kalvītis... Visi drūmām sejām. Ko viņi tur meklē? Draugi, jūs jau tur esat bijuši, atpūtieties, naudas taču jums pietiek! Bet neviens nevar ieviest kārtību izglītības vai veselības aprūpes sistēmā. Cik ilgi ar to visu var mocīties? Skolotāji visu laiku ir gatavi streikot, ne par ko citu viņi nerunā, jo algas skolotājiem ir niecīgas. Varbūt Angelai Merkelei, kad viņa te bija, kāds varēja pastāstīt, cik saņem mūsu skolotāji – salīdzinot ar Vācijas skolotājiem. Mēs, bijušie deputāti, nereti satiekamies un runājam par politiku. Un nonākam pie secinājuma, ka tā, kā tagad izrīkojas Vienotība, savulaik nav atļāvusies pat Tautas partija. Skatieties, kas notika ar Zatlera partiju: tā izgāzās kā veca sēta, un šo situāciju veikli izmantoja Vienotība. Cilvēki to visu vēro, un viņos vairojas vienaldzība, bet tas ir ļoti bīstami.
– Tieši tagad nedrīkstētu būt šāda vienaldzība, jo situācija politikas un ekonomikas jomā ir sarežģīta un pat draudīga. Cēlonis – Krievijas un Ukrainas karš. Tie ir reāli draudi.
– Tajā pašā laikā vien otrs mūsu vadonis apgalvo, ka nekādu draudu nav. Ar tādām lietām nedrīkst jokoties. Bet pasakiet, kam tad Rīgā un Latvijā lielākoties pieder īpašumi? Domāju, ka krieviem. Un mēs paliekam laimīgi, ka ir atradies viens, kas pirks Liepājas metalurgu. Citu, izrādās, vairs nebija. Vai ir palicis kāds lielāks Latvijas uzņēmums, kas vēl nepieder krieviem? Nu, jā, Laimu norvēģiem pārdeva. Vai mums vēl ir ko pārdot? Varbūt sirdsapziņu? Bet kam gan tā vajadzīga... Zināt, esmu daudz uzstājies gan Ukrainā, gan Krievijā, un cilvēki pret mani vienmēr izturējušies ar cieņu un mīlestību, tāpēc es nevaru nostāties vienā vai otrā pusē... Bet es runāju par vienkāršajiem cilvēkiem, ne par politiķiem, kuriem ir pilnīgi citas intereses. Kamēr mēs un pārējie ņemas ar saviem iekšējiem un ārējiem kašķiem, tikmēr dienvidnieki – Uzbekistāna, Kazahstāna – iet strauji uz priekšu. Daudz kas mums viņu dzīvesveidā nav pieņemams, taču viņiem ir resursi, milzīgi būvniecības apmēri... Kad uzstājos Ainažu jūrskolas jubilejā, man bija sajūta, ka jūra mums vairs nav vajadzīga un tā vairs nav tā jūra, par kuru mēs kādreiz dziedājām. Tur vairs nav laivu, nav zvejnieku. Mums tikai aizrāda, ka mēs vairs nedrīkstam kūpināt zivis, ka mums jāiznīcina zvejas laivas... Kādreiz katrā otrajā piejūras mājā kūpināja zivis, tagad tas izrādās indīgs produkts! Tad jau mums visiem sen vajadzēja izmirt. Kaitina visas tās muļķības... Bet jūra mums kādreiz bija svētums, iztikas avots.
– Jūsos joprojām rūgtums. Domāju, ka arī Krājbankas lieta nav atmiņās rimusi: jūs tur pazaudējāt teju miljonu eiro.
– Krājbankas lieta taču noklususi! Bet ir neliela cilvēku grupa, kas tur pelna milzu naudu. Un es atceros visu, kā tas toreiz veidojās. Dombrovskis, Āboltiņa, Vilks, Reirs – visi no Vienotības – viņu rokās bija sviras, lai kaut ko regulētu Krājbankas lietā, un naudas summa, ko vajadzēja bankas glābšanai, nebija liela, taču viņi neko nedarīja. Atšķirībā no Parex viņi ļāva Krājbankai nogrimt. Ļāva bankrotēt, tad ielika vajadzīgo administratoru un sāka dalīt naudu. Un kāda bija attieksme pret FKTK darbiniekiem, kas faktiski bija tiešie vaininieki? Varbūt Latvijas Bankas prezidents man paskaidros, kāpēc viņš tik ātri ielika labā darbā Krūmani, bijušo FKTK vadītāju? Un ja nu viņa, dies, nedod, arī Latvijas Banku nolaidīs pa burbuli? Saprotiet, tiesas procesi nekad nebeigsies, tāpat kā bija ar Banku Baltija. Un vēl. Pateikšu, ka par vienu cilvēku nu nekādā gadījumā nedrīkst balsot.
– Un tas būtu?
– Viņš ir iekārtojies vienā jaunā partijā. Šis cilvēks ir Gunārs Kūtris. Es ļoti labi atceros Satversmes tiesas sēdi, kuru vadīja Kūtris. Mēs bijām tiesai lūguši tikai vienu lietu: lai tā novērtē kredītiestādes kreditoru tiesības izlemt ar savu īpašumu saistītos jautājumus, proti, mēs domājām, ka kredītiestādes kreditori nevar ietekmēt lēmumu par kredītiestādes maksātnespējas risinājumu. Vai tas atbilst deklarētajām cilvēktiesībām? Noguldītājam vispār nav nekādu tiesību! Banka paņem tavu naudu, un viss! Kūtris taču nesen izteicās, ka, ja viņam nepiedāvās labu darbu, viņš ies politikā. Nu, jā, tagad viņš ir politikā... Kandidē uz Saeimu. Atceroties viņa vadītās tiesas attieksmi pret mums, es šodien atklāti varu pateikt: nebalsojiet par viņu! Lai viņš labāk strādā laukos par advokātu un apdomā savu rīcību. Tas, protams, ir asi pateikts, bet es nevienam nenovēlu būt mūsu vietā, kad mums lasīja spriedumu. Tiesnesis lasa spriedumu par manu naudu – proti, cik pareizi man atņemta mana nauda! Protams, mēs varam uzvandīt šīs lietas, taču tās jau vairs nevienu neinteresē, viss ir vislabākajā kārtībā!
– Skaidrs, par Vienotību jūs nebalsosiet, par No sirds Latvijai – arī ne, par ko vēl ne?
– Par ko lai es balsoju? Es taču viņus visus pazīstu, zinu, kā viss ir veidojies. Vai kāds ir nācis ar priekšlikumu samazināt ministrijas ierēdņu skaitu? Piemēram, Kultūras ministrija. Tur, augstākais, vajadzīgi kādi desmit cilvēki. Un cik tur ir? Kādi simts aptuveni. Un vēl tiks dibināta kaut kāda mediju padome. Un vēl būs padome, kas gatavosies Latvijas Republikas simtgadei! Jā, vajadzēs aizrunāt labus pasaules līmeņa māksliniekus, lai viņi saplāno savu uzstāšanos. Ko vēl? Lai Māris Sirmais sagatavo koncertprogrammu, un viņš to arī izdarīs.
– Tātad – jūs balsosiet par...
– Es nebalsošu par Vienotību. Man tur viens otrs ir labi pazīstams... Man ir simpātiska Sudrabas kundze. Bet dažas sejas man tur nešķiet simpātiskas. Zaļzemniekiem savukārt ir lapsas politika. Jau gadu gadiem. Vienai otrai partijai varu pateikt: melojiet, bet iemācieties to darīt ar glanci. Un vēl. Nosauciet, lūdzu, divus vai trīs kandidātus Valsts prezidenta amatam. Nevarat? Es arī nevaru. Pagaidām nevaru. Bet prezidentam ir jāmāk kontaktēties ar pasaules cilvēkiem, personīgie kontakti risina visu!
– Tad varbūt jūs izvēlēsieties kādu jauno partiju?
– No tā, ko esmu redzējis – neizvēlēšos neko. Nu nevar to partiju būt tik daudz. Pietiktu ar trim. Viena no tām – spēcīga partija – opozīcijā, divas tādas, kas viena otrai rok bedri. Tā tas notiek visā pasaulē. Bet tagad visi tikai muld tukšas frāzes. Cik ilgi to var klausīties? Mēs esam par attīstību, stabilitāti, ko tur vēl... Mums no tām frāzēm paliek labāk? Un kas notiks ar Latvijas laukiem? Kas notiks ar rūpniecību? Tikai konkrēti, lūdzu. Bet tad visi klusē. Politiskā aģitācija notiek kluba tantiņu un onkulīšu līmenī. Visi baigie speciālisti. Es kādreiz tā naivi iedomājos: kad astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito gadu sākumā notika Atmoda, kas būtu noticis, ja Latvija būtu pieņēmusi neitralitātes pozīcijas? Vai mēs spētu izdzīvot vai ne? Mēs esam piedalījušies visos karos un cietuši no tā visvairāk. Domāt vajag par būtiskām lietām. Bet mums aktuālākā problēma tagad ir: uzrakstam Rīga jāliek garumzīme vai sirsniņa? Citu problēmu mūsu valstī vienkārši vairs nav, inteliģence ārdās un raksta petīcijas, zinātnieki strīdas... Varētu izpētīt jautājumu arī par to, kā tad ir pareizi teikt: aiztaisīt durvis vai pietaisīt durvis?
– Mazliet par kultūru vēl parunāsim. Latvijā cita pēc citas būvējas koncertzāles. Tas taču labi. Katrā ziņā tas notiek labāk nekā politiskajā laukā.
– Jā, ir Rēzeknē, Cēsīs, tūlīt būs Liepājā. Bet Rīgā nav. Mariss Jansons brauc ar orķestri, bet zāles nav. Tikai Opera Rīgā palikusi. Bet ko nu par to... Operu tagad izdod izpriecām. Bet kādreiz man tika aizrādīts, ka es pārdodoties krieviem. Man jau nav žēl, lai tik ziedo Operai, jo visā pasaulē operas dzīvo no ziedojumiem. Šajā gadījumā runa ir tikai par to, vai izvēlēts pareizais moments un pareizā kompānija. Ja runājam par koncertzālē, esam aizrāvušies ar to būvēšanu, tikai nedomājam par to, ar ko mēs tās zāles piepildīsim. Kad nebūs ar ko piepildīt, tad valstij tas viss būs jāuztur. Diemžēl nereti ir tā, ka uz skatuves daži muzikanti iet nesagatavoti, dziesmu tekstus viņi nezina, numurs nav gatavs, un tu redzi, ka tā ir haltūra... Ar tādiem priekšnesumiem kāpt uz skatuves? Ja grib kaut ko izdarīt, vajag nenormāli daudz strādāt. Šeit tirgus ir mazs, jādomā: uz kurieni doties? Vai nu uz rietumiem, vai nu uz austrumiem. Tad, kad bija Atmoda, daudz kļūdu tika sadarīts, mums neizdevās radīt jaunu ekonomiku, mēs visu tikai sagrāvām. Nav mums vairs nekā. Aiz kā mēs varam aizķerties? Aiz šprotēm? Tajos laikos vēl runāja par VEF, par Radiotehniku, bet tas viss ir aizgājis. Un visu iznīcināja mūsu pašu bāleliņi, neviens cits. Katram bija mērķis pēc iespējas ātrāk kaut ko prihvatizēt, nopirkt mersedesu un māju. Un tas tika veikli izdarīts, neko jaunu neradot. Vēl kas mums atlika? Plātīties. Ilgi runājām par to, ka mums te ir koru lielvalsts un kas tik vēl ne. Bet mēs palikām diezgan klusi pēc koru olimpiādes. Es paklausījos vienu otru kori, kas nav no koru lielvalsts. Un tie dziedāja labāk par mūsu labākajiem koriem. Mūsējie uz skatuves nereti iznāk sterili, tīri, pareizi. Bet kāda ir atdeve? Taču tad, kad uz skatuves iznāca viens otrs koris no Āfrikas... Tāds temperaments! Mēs gan tagad cenšamies kaut ko brīvāk darīt uz skatuves, bet tas sanāk... diezgan samāksloti. Koru olimpiādes noslēgumā kāds koris dziedāja ABBA dziesmas. Un ko darīja diriģents? Nolēca no skatuves, sāka zālē dejot, kājas pa gaisu, pavisam cita atmosfēra! Tā bija laba mācība – šī koru olimpiāde. Dievs dod, lai mēs no visa kā spētu mācīties tikpat labi kā no koru olimpiādes.