Ivars Austers: mainīt politisko pārliecību ir diezgan grūti

Saruna ar LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes psiholoģijas nodaļas vadītāju profesoru Ivaru Austeru par psiholoģisko faktoru ietekmi uz politisko izvēli vēlēšanās, latviešu psiholoģiskajām īpatnībām un to, kādi ir izvēles psiholoģiskie mehānismi.

– Tuvojas Saeimas vēlēšanas. Cik nozīmīga ir cilvēku psiholoģisko īpašību ietekme uz viņu politisko izvēli?

– Šī ietekme ir mazāka, nekā ir ierasts domāt. Skaidrs, ka no personību teorijas viedokļa cilvēki ir dažādi, ar dažādu gatavību jaunām nebijušām sajūtām, jaunai pieredzei un tas var ietekmēt viņu izvēli. Ikdienā mums šķiet, ka neatkarīgi no tā, vai cilvēks pieņem gudrus lēmumus vai muļķīgus, vai pat galīgi stulbus, viņš šos lēmumus pieņem pats un ir pats savas laimes kalējs. Modernā sociālā psiholoģija uz to raugās drusku citādi. Ja mēs domājam šādā veidā, tad esam pamata atribūcijas kļūdas varā. Kas tā tāda ir? Lai varētu prognozēt cilvēka uzvedību ilgtermiņā, ir jāsaprot, kāpēc viņš iepriekš kaut ko ir darījis. Vai tas ir bijis kaut kādu iekšēju faktoru izraisīts vai situācijas noteikts? Lai pirmo reizi cilvēks par kaut ko nobalsotu, daudz lielāka nozīme ir ārējiem faktoriem. Ārējie faktori arī ir kompleksi – tur ir politiskās simpātijas un ideoloģija, kura ir iemācīta ģimenē, kuru ir draugi iemācījuši, par kuriem esi dzirdējis viesībās utt.. Plus klāt nāk reklāmas, sociālo aptauju dati, jo neviens negrib būt tas naivais muļķītis, kurš balso par neefektīvu politisko spēku, kuram pavisam niecīgas izredzes iekļūt Saeimā. Tas no vienas puses. No otras puses, relatīva stabilitāte ir tajā, ko esi nolēmis darīt. Man patīk teiciens, ko gan neesmu pats izdomājis, ka pārliecība ir kā īpašums. Tas nozīmē – mainīt politisko pārliecību, ja tā ir daudzmaz pārdomāta, ir diezgan grūti, jo normāls cilvēks tajā ir kaut ko investējis. Viņš par to ir domājis, un, ja viņam tagad šī pārliecība ir jāmaina, tad tas ir apmēram tas pats, ka atteikties no īpašuma, kurš nopirkts par vēl nenomaksātu kredītu. Tu zaudē šo iepriekšējo pārliecību, un tev jāsāk viss no jauna. Domāju, ka personības aspektam nebūs tik lielas nozīmes, un es lielāku uzsvaru lieku uz to, kas cilvēkiem ir apkārt.

– Vai tas nozīmē, ka reklāmai, plašsaziņas līdzekļu ietekmei ir lielāka nozīme, nekā mēs to gribētu atzīt?

– Tai ir ārkārtīga nozīme. Ja kādam normālam cilvēkam pajautātu, vai jūs iespaido reklāma, tad viņš izvairīgi atbildētu – nu nezinu, īpaši jau nē, drusku varbūt, tas ir viens no ietekmes elementiem, bet ne jau svarīgākais. Kaut kā līdzīgi. Patiesībā, ietekmē krietni, krietni pamatīgāk.

– Bez tīrās politiskās reklāmas vēl ir autoritāšu spiediens, kad sabiedrībā redzami cilvēki pasaka priekšā, kā pareizi jādomā un par ko vajadzētu balsot.

– Neapšaubāmi. Psiholoģijā runā par diviem veidiem, kā pārliecināt cilvēkus, – perifēro un centrālo. Centrālais ir, kad tu daudz un intensīvi domā, analizē visus pieejamos faktus, esi kritisks pret pretrunām, pret klaji paustu slavināšanu un tev vienlīdz vērtīgs informācijas elements ir tāds, ko esi uzzinājis no 10. klases skolēna, un tāds, ko esi dzirdējis no Māras Zālītes. Reālajā dzīvē cilvēki izmanto tā saukto perifēro informācijas apstrādes ceļu ierobežotu resursu apstākļos. Ar to domāju gan laiku, gan nogurumu, gan to, kā mēs fizioloģiskā nozīmē psiholoģiski funkcionējam. Mēs reti varam to atļauties. Kritiska domāšana ir diezgan reti sastopama parādība. Tāpēc vieglāk ir balstīties uz autoritātēm. Ja man patīk Māra Zālīte kā dzejniece un uzskatu viņu par gudru esam, tad ticu viņai arī jautājumos, kas pēc būtības ir ārpus viņas kompetences.

– Cik lielā mērā tā sauktā latviešu mentalitāte (cik nu korekti no psiholoģijas zinātnes viedokļa lietot šādu terminu) ietekmē Latvijas politisko ainavu?

– Es nezinu, kas ir latviešu mentalitāte, bet varu mēģināt minēt un salīdzinoši skatīties, kas mūs atšķir no citām tautām. Viens punkts, kur mēs atšķiramies, ir īstermiņa domāšana. Mēs neplānojam pietiekami ilgu laiku uz priekšu. Jāatzīmē, ka jārunā nevis par latviešu, bet Latvijas mentalitāti, jo, kā liecina pētījumi, ir ļoti nenozīmīgas vērtību atšķirības starp Latvijā dzīvojošajiem cilvēkiem pēc to ikdienā lietotās valodas. Ja ņem vērtību sarakstu un veic aptaujas dažādās valodu vidēs, tad vērtību hierarhijas korelē ļoti cieši. Kad runā, ka mums ir kaut kādas atšķirīgas vērtības, tad jāsaka, ka neesmu redzējis nevienu pētījumu, kuros šīs atšķirības izpaustos. Šīs vērtības korelē robežās 0,8–0,9, kas ir ļoti cieša korelācija. Tas nozīmē, ka šīs variācijas ir ļoti niecīgas. Tātad galvenā mūsu iezīme ir īstermiņa domāšana.

– Iespējams, tas saistīts ar mūsu vēsturi?

– Jā, tas varētu būt saistīts ar mūsu neseno vēsturisko pieredzi – domā, ko gribi, bet straujas politiskās izmaiņas var visu sagriezt kājām gaisā. Šī relatīvā stabilitāte pārdesmit gadus nevar tik ātri visu mainīt. Vērtības mainās ļoti lēni. Bieži vien tas ir vairāku paaudžu jautājums. Šī īstermiņa domāšana producē nesavienojamas vēlmes – lielāku algu, lētākus pakalpojumus, mazākus nodokļus utt. To jau var vienai paaudzei uztaisīt, bet kurš par to maksās? Skaidrs, ka to jau grib visā pasaulē un ne jau mēs te esam kādi unikāli, bet, ja parunā ar kādu ierindas zviedru, tad atšķirības ir jūtamas. Tur domā drusku citādāk. Tur domā arī par procesu, par mehānismu.

– Varbūt tas saistīts ar to, par ko jau runājām – ar pirmreizības efektu? Demokrātiskā procedūra mums ir jauna, un cilvēki ir politiski nepieredzējuši. Viņi vāji saista savu politisko izvēli ar šīs izvēles sekām.

– Dažādās valstīs ir dažādos līmeņos attīstīta politisko diskusiju kultūra. Ja mēs ņemam ziemeļu valstis, un Zviedrija te ir pirmajā vietā, tad viņiem vērtību sistēmā ir vajadzība pēc dziļas diskusijas. Tas nozīmē, ja trīs četri cilvēki apsēžas pie sarunu galda, tad viņi var diskutēt stundām un mērķis ir panākt, ja ne konsensuālu vienošanos, tad vismaz kompromisu. Pie mums vairāk ir pieņemts diskutēt no spēka pozīcijām. Kurš kuru nospiedīs? Notiek tas, ko zinātnē sauc par nulles summas spēli. Mans ieguvums ir tavs zaudējums. Netiek meklēti kopsaucēji, problēmas būtība un mēģinājumi panākt kompromisus, bet gan notiek cīniņš.

– Cenšas otru izsmērēt pa sienu.

– Tas ir vislabākais variants. Tas ir visskaistāk. Resursi pārnāk man, un zaudētājs vispār ir ārā no spēles.

– Šāds uzstādījums jau tiek akceptēs arī sabiedriskajā televīzijā priekšvēlēšanu debatēs. Uz iepriekšējām vēlēšanām LTV žurnālisti Nagla un Rēders par katru cenu centās kandidātus «izsmērēt».

– Domāju, ka tā ir lomu lieta. Tās nav diskusijas. Žurnālistikā tāds žanrs kā hard talk ir izplatīts un to dara arī BBC.

Pilnu intervijas tekstu lasiet šīsdienas NRA