Vešņakova skolēniem dāvinātā "pareizā" grāmata par karu raisa plašāku diskusiju

Vai un kādas grāmatas var izmantot skolās? Vai būtu jāpieņem tāds dāvinājums, kura saturs neatbilst valsts atbalstītajam vēstures redzējumam? Šie un līdzīgi jautājumi uzvilnīja, kad Rēzeknes 2. vidusskolā 1. septembrim veltītajā pasākumā Krievijas vēstnieks Aleksandrs Vešņakovs dāvāja Valentīna Pikuļa grāmatas par Otro pasaules karu.

Šobrīd Valsts izglītības satura centrs (VISC) un Izglītības kvalitātes valsts dienests (IKVD) ir beidzis pārbaudi, izvērtējot, vai šīs grāmatas atbilst normatīvajos aktos noteiktajam. VISC gan nesniedza Neatkarīgajai informāciju, kas īsti bijis tās sagatavotajā atzinumā, un tās pārstāve Diāna Ļaha vien piebilda, ka dokuments iesniegts Izglītības un zinātnes ministrijai, kurai tad tālāk jālemj, kā rīkoties. Izglītības un zinātnes ministre Ina Druviete iepriekš bija norādījusi, ka gadījumā, ja grāmatas neatbildīs noteiktajiem parametriem, tās skolā nedrīkstēs atrasties. Tā kā viņa vēl vakar nebija iepazinusies ar VISC atzinumu, tad šo jautājumu nekomentēja.

Apspriežot šo situāciju Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā, IKVD vadītāja Inita Juhņēviča uzsvēra, ka lielākoties sūdzības par apšaubāma satura dāvinājumiem saņemtas no Rīgas skolēnu vecākiem, bet ir arī pa kādam no citiem reģioniem. Viņa uzskata, ka literāro darbu pieņemšana un tālāka izmantošana vai aizliegšana ir skolas un pašvaldības ziņā. Skolas direktoram būtu jāizvērtē, vai to var atļaut izmantot skolēniem, un šaubu gadījumā jāvēršas pēc padoma VISC. Ir arī bijuši tādi gadījumi, kad centrs nav ieteicis izmantot kādu no skolai dāvinātajām grāmatām. Labs risinājums būtu skolas metodiskās komisijas izveidots ieteicamās literatūras saraksts, ko izmantot konkrētā priekšmeta apguvē.

Rēzeknes pilsētas domes Izglītības pārvaldes vadītājs Arnolds Dreilings, komentējot konkrēto gadījumu, teica, ka grāmatas šobrīd nav izvietotas mācību iestādes bibliotēkā un skolas direktors tās neesot atļāvis izmantot mācību procesā. Kad tiks sagaidīts VISC un IKVD vērtējums, tad arī domāšot, ko ar tām darīt. Taču nededzināšot jau, ironizēja

A. Dreilings, piebilstot, ka nav pārliecināts, vai aizliegšana ir labākais solis un vai tādā veidā var izaudzināt savas valsts patriotus. Skolēniem jāmāca kritiski vērtēt izlasīto un dzirdēto – atsijājot graudus no pelavām, jānokļūst pie patiesības pašam, bet – kā var spriest, ja nelasa dažādu autoru darbus, arī pretrunīgi vērtētos. A. Dreilings arī piebilda, ka savulaik tas pats Pikulis skaitījis vairāk nekā disidents un viņa literārais devums Padomju Savienībā tika stipri cenzēts. Izglītības pārvaldes vadītājs arī vērš uzmanību uz to, ka nolikumā par dāvinājumiem nav ne vārda par cenzūru. Ja tomēr to gribot darīt, tad lai politiķi pieņemot likumu un skaidri pasakot, ko un kad var pieņemt un kas uzskatāms par jaunajai paaudzei kaitīgu literatūru. Viņš gan šauboties, vai tas ko līdzēs, jo daudzi skolēni, beidzot skolu, izlaidumā saņem lielākoties grāmatas, kas ir ļoti dažādas – vai tad arī tās vajadzēs pārbaudīt?