ASTROLOĢIJA: Mī­les­tī­ba kā zi­bens spēriens. Ko vēs­ta ho­ro­skops?

Jūs kra­ta dru­dzis, ne­va­rat gu­lēt un ie­ēst, sirds­dar­bī­ba ir pa­āt­ri­nā­ta, ne­miers, mu­te sau­sa? Ļo­ti ie­spē­jams, ka tas no­zī­mē – jūs esat ie­mī­lē­jies! Cil­vē­kiem vien­mēr ir gri­bē­jies at­šif­rēt mī­les­tī­bas mis­tē­ri­jas ko­du, iz­jaukt to pa mo­le­ku­lai un pa­likt zem pa­lie­li­nā­mā stik­la.

Ķī­mis­ka re­ak­ci­ja, ne­ap­zi­nā­ta in­stin­ktī­va re­ak­ci­ja, sa­juk­ša­na prā­tā, nar­ko­tisks rei­bums, bio­ener­ģē­tis­ka sa­plū­ša­na – tā ie­mī­lē­ša­nos de­fi­nē pēt­nie­ki. Ne vel­ti psiho­ana­lī­zes tēvs Zīg­munds Freids reiz iz­tei­cās, ka ie­mī­lē­ša­nās vien­mēr ir ne­prāts. Lai ko arī uz­rā­dī­tu mo­der­nās sma­dze­ņu ske­nē­ša­nas me­to­des un ķī­mis­kās ana­lī­zes, mī­les­tī­ba vis­pirms to­mēr ir ti­cī­bas akts. Psiho­logs Ērihs Fromms rak­stī­ja: «Tam, ku­ram pie­mīt maz ti­cī­bas, tiks dots arī maz mī­les­tī­bas.» Ko par ie­mī­lē­ša­nos no pirm­ā acu uz­me­tie­na, ie­mī­lē­ša­nās bie­žu­mu, mī­les­tī­bas in­ten­si­tā­ti sa­ka as­tro­lo­ģi­ja?

Sau­les­bril­lēs sau­li ne­re­dzē­si

Pēkšņs klik­šķis, zib­snis, uz­plaik­snī­jums, un dzī­ves rā­mais ri­tums tiek pār­traukts – vie­nā se­kun­dē cil­vēks ir ie­mī­lē­jies. Zi­be­nī­ga mī­les­tī­bas ķī­mi­ja pēc pēt­nie­ku ap­lē­sēm at­tie­ci­nā­ma uz treš­da­ļu ie­mī­lē­ša­nās ga­dī­ju­mu. Iz­rā­dās, ka tas, vai cil­vēks ir spē­jīgs ie­mī­lē­ties no pirm­ā acu uz­me­tie­na, ir skaid­ri un gai­ši ie­rak­stīts vi­ņa in­di­vi­du­āla­jā ho­ro­sko­pā.

As­tro­lo­ģe Ri­ta Riek­sti­ņa skaid­ro, ka dzim­ša­nas as­tro­lo­ģis­ka­jā kar­tē re­dzams, vai cil­vēks ir ten­dēts uz vien­ga­ba­lai­nām at­tie­cī­bām vai vi­ņa pa­tik­ša­na ir mai­nī­ga. «Cil­vē­ka ho­ro­sko­pu ie­tek­mē do­mi­nē­jo­šās as­tro­lo­ģis­kās sti­hi­jas. Sie­viš­ķās – Ze­me un Ūdens – lie­ci­na par sta­bi­li­tā­ti, sa­vu­kārt vī­riš­ķās – Uguns un Gai­sa – sti­hi­jas no­rā­da uz to, ka cil­vēks ir vērsts uz ār­u, pie­ejams, at­vērts pie­dzī­vo­ju­miem. To­mēr jā­ņem vē­rā, ka sti­hi­jas ra­da ti­kai no­ska­ņu. Lai ie­gū­tu pil­nī­gu ainu, ir jā­ana­li­zē ho­ro­skops ko­pu­mā. Ne­sen ti­kos ar 32 ga­dus ve­cu sie­vie­ti, ku­rai in­di­vi­du­āla­jā ho­ro­sko­pā ir iz­teik­ta Me­žā­ža zī­mes ie­tek­me. Vi­ņa sa­cī­ja, ka ar par­tne­ri ir ko­pā jau 17 ga­dus un ne­kad sev nav uz­de­vu­si jau­tā­ju­mu par to, vai kaut kas ne­bū­tu jā­mai­na. Tur­pre­tī ugu­nī­gai zī­mei tas nav sa­pro­tams. Ie­mī­lē­ša­nos no pirm­ā acu uz­me­tie­na ho­ro­sko­pā var iz­rai­sīt Sau­les un Mē­ness, Ve­ne­ras un Mar­sa at­tie­cī­bas vai Ve­ne­ras un Urā­na sa­spē­le. Sa­vu­kārt Ve­ne­ra ar Sa­tur­nu vei­dos har­mo­nis­kus as­pek­tus. Cil­vēks il­gi vē­ros, min­sti­nā­sies, un ne­gai­dī­ti nāks at­klās­me. Un tā: Ve­ne­ras un Urā­na sa­dar­bī­ba ved uz brī­vām, drī­zāk drau­dzī­gām at­tie­cī­bām, kas nav ilg­sto­šas, bet Ve­ne­ra un Marss ve­di­na uz sek­su­ālām iz­prie­cām. Ja cil­vē­ka dzim­ša­nas ho­ro­sko­pā Marss ir Auna vai Skor­pi­ona zī­mē, vi­ņam gri­bas daudz sek­sa. Ja sie­vie­tei Ve­ne­ra ir Auna zī­mē, vi­ņa ne­ko ne­gai­dīs, viens ska­tiens, emo­ci­onāls pa­cē­lums, un dai­ļa­va iz­sauk­sies: «O, tas ir mans!» Šī sie­vie­te pa­ti būs kā zib­snis, jo vi­ņai rak­stu­rīgs ne­gai­dīts kais­lī­bas uz­lies­mo­jums. Ie­rau­dzīs, ie­mī­lē­sies un zi­nās, ka tie­ši šo cil­vē­ku vi­ņai va­jag – tū­līt un ta­gad! To­mēr kais­lī­bas drīz vien no­rims un vēl pēc brī­ža iz­zu­dīs. Sa­vu­kārt Ve­ne­ra vai Ju­pi­ters Ziv­ju zī­mē liks ne­mi­tī­gi il­go­ties un sap­ņot par vie­nī­go ro­man­tis­ko mī­les­tī­bu. Tas no­zī­mē, ka gai­dī­ša­nas re­žī­mā dzī­vo­jo­šie cil­vē­ki būs ten­dē­ti sa­ska­tīt ot­rā mī­las ob­jek­tu,» stās­ta as­tro­lo­ģe.

Kā emo­ci­ju gam­mas mai­nās cil­vē­ka dzī­ves lai­kā pla­ne­tā­rās kus­tī­bas re­zul­tā­tā? Ri­ta Riek­sti­ņa sa­ka, ka var būt arī tā, ka cil­vēks ne­redz vai ne­grib sa­ska­tīt mī­les­tī­bu, kas vir­mo gai­sā vi­ņiem ap­kārt, si­tu­āci­ju, kas briest, ga­ta­vu aug­li, kas jā­pa­snie­dzas un jā­no­rauj no ko­ka. «Lai gan Ve­ne­ras–Urā­na kom­bi­nā­ci­ja uz­šķiļ lies­mu, Ze­mes sti­hi­jas cil­vē­kiem tā ne­uz­plaik­snīs. Sa­vu­kārt veik­smi mī­les­tī­bā var iz­rai­sīt Marss har­mo­nis­kos as­pek­tos ar Mē­ne­si. Tas uz­jun­dī emo­ci­jas, cil­vēks at­ve­ras, vi­ņam pēk­šņi gri­bas no dzī­ves kaut ko vai­rāk par ik­die­niš­ķo, gar­lai­cī­go ro­sī­bu. Ja Ju­pi­ters vei­do as­pek­tu ar Mē­ne­si, cil­vēks ir ten­dēts ide­ali­zēt ot­ru,» stās­ta as­tro­lo­ģe. Pēc vi­ņas do­mām, ja nav as­tro­lo­ģis­ka pa­ma­ta, ne­kas arī ne­no­tiks, jo dzim­ša­nas kar­te mī­les­tī­bas jo­mu ie­tek­mē ļo­ti bū­tis­ki. «Lai no­ķer­tu mī­las nei­ro­ni­ņu, kas kaut kur ir, cil­vē­kam jā­būt at­vēr­tam, ten­dē­tam uz to. Tas, kurš stai­gā lie­lā plat­ma­lē un sau­les­bril­lēs, sau­li ne­re­dzēs.»

Ad­re­na­līns + sa­juk­ša­na prā­tā = mī­les­tī­ba

Ko par ie­mī­lē­ša­nās fe­no­me­nu vēs­ta as­tro­lo­ģi­jas se­nie pē­tī­ju­mi? Ilg­sto­šā pe­ri­odā ap­ko­po­tā sta­tis­ti­ka lie­ci­na, ka pre­tē­ji uz­ska­tam, ka jū­tas mēdz uz­plaik­snīt ne­gai­dī­ti, lie­lā­kā da­ļa cil­vē­ku ie­mīl tos, ku­rus jau la­bu lai­ku pa­zīst. Zi­nāt­nie­ki sa­ka, ka tas, ko dē­vē­jam par ie­mī­lē­ša­nos no pirm­ā ska­tie­na, ne­re­ti sais­tīts ar ie­pa­zī­ša­nos sa­trau­co­šos ap­stāk­ļos – lid­ma­šī­nai krī­tot gai­sa bed­rēs, pro­tes­ta de­mon­strā­ci­ju lai­kā, ie­dves­mo­jo­ša kon­cer­ta vai iz­rā­des lai­kā. Tas vien no­zī­mē, ka cil­vēks ir uz­bu­di­nāts, stre­sā, kas ot­ra pie­vil­cī­bu ļauj iz­just daudz asāk, krā­sai­nāk, spē­cī­gāk ne­kā mie­rī­gos ap­stāk­ļos. Re­zul­tā­tā uz­bu­di­nā­jums tiek aso­ci­ēts ar ie­pa­ti­ku­šos cil­vē­ku un no­dē­vēts par zi­be­nī­gu ie­mī­lē­ša­nos. Sa­vu­kārt an­tro­po­lo­ģe He­lē­na Fi­še­re, kas mī­les­tī­bas fe­no­me­na pē­tī­ju­miem vel­tī­ju­si 30 ga­dus, de­ta­li­zē­ti for­mu­lās ap­rak­stī­ju­si, ka ne­prā­tī­ga ro­man­tis­kā mī­les­tī­ba nav ne­kas vai­rāk kā ķī­mis­ka re­ak­ci­ja – īs­lai­cī­ga sa­juk­ša­na prā­tā, kas ne­var ilgt vai­rāk par 30 mē­ne­šiem. Pēc tam cil­vē­kam jā­pār­iet ci­tā – daudz rā­mā­kā jū­tu lī­me­nī, pre­tē­jā ga­dī­ju­mā vi­ņam jā­do­das uz tra­ko­na­mu.

Itā­ļu pro­fe­sors Do­na­tel­la Ma­raz­zi­ti, pē­tot tik­ko ie­mī­lē­ju­šos cil­vē­ku sma­dze­ņu dar­bī­bu, se­ci­nā­ja, ka ne­pār­trauk­ta do­mā­ša­na par mī­ļo­to līdz­inās ob­se­sī­vi kom­pul­sī­viem trau­cē­ju­miem. Dia­gno­zi ap­stip­ri­nā­ja arī asins pa­rau­gu ķī­mis­kā ana­lī­ze, kas no­rā­dī­ja uz pa­ze­mi­nā­tu se­ro­to­nī­na lī­me­ni asi­nīs. Ie­mī­lē­ša­nās lai­kā se­ro­to­nīns var pa­ze­mi­nā­ties pat par 40%, kas no­zī­mē de­pre­si­ju, trauk­smi un pa­aug­sti­nā­tu sek­su­ali­tā­ti. Sa­vu­kārt ad­re­na­līns, kas pie­da­lās stre­sa si­tu­āci­jās, kad cil­vēks sa­tiek jaun­u in­ter­ešu ob­jek­tu, vei­ci­na pa­āt­ri­nā­tu sirds­dar­bī­bu, svied­ru iz­da­lī­ša­nos un sau­su­mu mu­tē. Kad cil­vēks ir tik­ko ie­mī­lē­jies, vi­ņa asi­nīs ir augsts do­pa­mī­na lī­me­nis. Šis hor­mons iz­rai­sa eifo­ri­ju, un tam ir lī­dzī­ga ie­dar­bī­ba kā ko­ka­īnam, tā­pēc mīl­nie­kiem tik­pat kā ne­va­jag mie­gu un pār­ti­ku. Ir vēl vai­rā­ki ci­ti mī­las hor­mo­ni, pie­mē­ram, ok­si­to­cīns – glās­tu hor­mons un va­zop­re­sīns, kas iz­da­lās pēc sek­sa un at­bild par pār­a ilg­ter­mi­ņa at­tie­cī­bām. To­mēr pē­dē­jā lai­kā psiho­lo­gi ru­nā par vēl kā­du sa­trau­co­šu fe­no­me­nu: ne vis­i cil­vē­ki spēj sa­just mī­les­tī­bu. Pie­ņē­mums ir vi­sai bie­dē­jošs, ja ti­cam ver­si­jai, ka ti­kai treš­da­ļa no pla­nē­tas ie­dzī­vo­tā­jiem ir spē­jī­gi ne­vis aiz­rau­ties vai just sek­su­ālu tiek­smi, ko ne­re­ti jauc ar mī­les­tī­bu, bet pa īs­tam ie­mī­lē­ties. As­tro­lo­ģe Ri­ta Riek­sti­ņa mie­ri­na: tā nav tais­nī­ba, mī­lēt spēj vis­i, jau­tā­jums ir vien par to, kā mēs in­ter­pre­tē­jam mī­les­tī­bu, kā at­bil­dam uz fi­lo­zo­fis­ko jau­tā­ju­mu: ko no­zī­mē mī­lēt? «Ir pār­i, kas ļo­ti il­gi tu­ras ko­pā, klūp un krīt, bet vien­al­ga pa­liek ko­pā, jo šī ko­pā bū­ša­na vi­ņiem ir vēr­tī­ba. Ma­nā ska­tī­ju­mā aug­stā­kā mī­les­tī­ba no­zī­mē ot­ra pie­ņem­ša­nu, ne vien sa­vu jū­tu ap­zi­nā­ša­nos. Mī­lēt spēj vis­i, ti­kai vie­nam, lai mī­lē­tu, ir jā­ie­gul­da lie­lāks darbs. At­šķi­ras cil­vē­ku ska­tī­ju­mi uz to, ko no­zī­mē mī­lēt. Ne­sa­ska­ņas ce­ļas no tā, ka mēs ru­nā­jam da­žā­dās mī­les­tī­bas va­lo­dās. Vie­nas ho­ro­sko­pa zī­mes pār­stā­vis teiks: jā, es mī­lu, jo ne­su mā­jās ma­mu­tu (nau­du) un da­ru vi­su, lai mā­jās ne­ap­dziest pa­vards (ir sil­tums, omu­lī­ba, lab­klā­jī­ba). Cits vi­su lai­ku tri­nas, grib sa­mī­ļot ot­ru, sa­bu­ži­nāt, pie­skar­ties, dīc, lai no­sauc vi­ņu mīļ­vār­di­ņā, zva­na un lū­dzas: «Pa­sa­ki vēl­reiz, ka tu mī­li ma­ni!» Vēl kā­dam nav va­ja­dzī­gi ne­pār­trauk­ti mī­les­tī­bas ap­lie­ci­nā­ju­mi, viņš sa­ka: «Man pie­tiek, ka es zi­nu; tu esi ša­jā pa­sau­lē.» Mī­les­tī­ba kat­ram ir kaut kas cits. Kad pir­mo rei­zi iz­dzir­dē­ju, ka Dievs ir mī­les­tī­ba, man tas šķi­ta sa­vā­di. Ta­gad es zi­nu, ka man tas tā ir.»

In­te­re­san­tu skaid­ro­ju­mu mī­les­tī­bas in­ten­si­tā­tei (kas va­rē­tu iz­skaid­rot, kā­pēc da­ļa ne­spēj iz­bau­dīt pil­nu ro­man­tis­kās mī­les­tī­bas iz­jū­tu gam­mu) sniedz ezo­tē­ri­ķi. Pēc vi­ņu do­mām, mī­les­tī­bas pa­ma­tā ir di­vu cil­vē­ku bio­lau­ku sa­plū­ša­na, kas vei­do saik­ni starp mī­ļo­to čak­rām. Cil­vē­kiem ir da­žā­di bio­lau­ku ti­pi, un mī­les­tī­bas stip­rums ir at­ka­rīgs no šo ti­pu sa­kri­tī­bas un ener­go­in­for­mā­ci­jas ap­mai­ņas.

Mī­les­tī­ba var uz­plaukt arī ve­cu­mā

To­mēr as­tro­lo­ģis­kā ana­lī­ze ļauj iden­ti­fi­cēt iz­teik­ti uz se­vi ten­dē­tus cil­vē­kus. Zvaig­žņu kār­tis vi­ņu dzim­ša­nas brī­dī ir ie­kri­tu­šas tā, ka vi­ņi ir ego­cen­tris­ki, pār­lie­ku aiz­rau­jas ar se­vi, ne­at­li­ci­not sa­vās do­mās un sir­dī vie­tu ci­tiem. «Ja dzim­ša­nas kar­tē pla­nē­tas ir kon­cen­trē­tas aus­tru­mu pus­lo­dē, cil­vēks ir vērsts uz se­vi un var ne­at­rast lai­ku ot­ram. To­mēr in­te­re­ses trū­kums par ci­tiem ne­no­zī­mē, ka viņš ne­spēj ie­mī­lē­ties un mī­lēt. Mēs dzī­vo­jam ne­pār­trauk­tā cik­lis­kā sis­tē­mā, at­tīs­tī­ba no­tiek pa spi­rā­li uz augš­u, ti­kai da­ži brī­ži ir iz­šķi­ro­ši, kad mums ir jā­ap­stā­jas, lai pie­ņem­tu lē­mu­mu. Tas no­zī­mē, ka kā­dā pos­mā mums var vei­do­ties mij­ie­dar­bī­ba ar ego­is­tis­ko cil­vē­ku un viņš mums var būt pats la­bā­kais. Cil­vē­ku at­tie­cī­bas var būt daudz­šķaut­ņai­nas, tām nav jā­būt kli­še­jis­kām. Ska­tī­ties uz to, ko no­zī­mē mī­lēt, var no da­žā­diem ra­kur­siem. Cil­vē­kus, ku­riem pla­nē­tas sa­krīt kar­tes rie­tu­mu pus­ē, es dē­vē­ju par «pus­īšu» cil­vē­kiem,» stās­ta Ri­ta Riek­sti­ņa.

Ga­dās ta­ču, ka īs­tā, lie­lā mī­les­tī­ba pie mums at­nāk 40, 50, 60 vai 70 ga­du ve­cu­mā. Vai šo skais­to, cē­lo mī­les­tī­bas zib­sni var re­dzēt as­tro­lo­ģis­ka­jā kar­tē? Ri­ta Riek­sti­ņa skaid­ro, ka lie­lā mī­la būs sais­tī­ta ar Urā­na cik­lu, sa­va lo­ma mī­les­tī­bas ro­ta­ļās var būt arī Ju­pi­te­ram vai Sa­tru­nam, kas «to vi­su ātr­āk ie­kus­ti­na». As­tro­lo­ģe stās­ta: «Tas sais­tīts ar lie­lo pla­nē­tu cik­liem. Urā­na tran­zī­ta ra­dī­tie no­ti­ku­mi ie­spē­ja­mi vie­nu rei­zi dzī­vē. Lai gan sa­vā ce­ļā tas vai­rā­kas rei­zes vei­do as­pek­tus ar Ve­ne­ru, sa­vie­no­ju­mu ti­kai vie­nu rei­zi. Ja tas ga­dās mī­les­tī­bas mā­jā, cil­vēks īpa­ši at­ve­ras. Vai cil­vē­ku ap­žil­bi­nās brī­nu­mai­na mī­les­tī­ba, būs at­ka­rīgs no tā, kas no­ti­cis ie­priekš, ci­tās pla­nē­tu kom­bi­nā­ci­jās. To­mēr, ja cil­vēks ļo­ti il­gi gai­da īs­to mir­kli, tas no­teik­ti pie­nāk.»

No­bei­gu­mā Ri­ta Riek­sti­ņa vēl pa­skaid­ro, kā mū­su at­šķi­rī­gās, ne­prog­no­zē­ja­mās re­ak­ci­jas ra­da ener­ģi­ju un sti­hi­ju kom­bi­nā­ci­jas, kas vie­nas sti­hi­jas ho­ro­sko­pa zī­mēm ir at­šķi­rī­gas. «Ņem­sim, pie­mē­ram, trīs Ze­mes sti­hi­jas zo­di­aka zī­mes, kat­ru ar ci­tu ener­ģi­ju. Me­žā­zim ener­ģi­ja ir kar­di­nā­lā, Vēr­sim fik­sē­tā, Jau­na­vai mu­tab­lā. Kar­di­nā­lās ener­ģi­jas cil­vē­ki ir kā pirm­ās for­mu­las au­to­ma­šī­na pie star­ta, kas mo­men­tā šau­jas tra­sē un uz­ņem āt­ru­mu. Šie cil­vē­ki ir rī­cī­bas ini­ci­ato­ri, vi­ņiem pa­tīk būt sā­ku­mā, mes­ties viļ­ņos. Sa­vu­kārt fik­sē­tās ener­ģi­jas cil­vē­ki ir kā Ēģip­tes pi­ra­mī­das, kas var stā­vēt mū­žī­gi, ne­ko ne­mai­not. Mu­tab­lās ener­ģi­jas pār­stāv­ji ir ha­me­le­oni, kas vi­su lai­ku ir ga­ta­vi mai­nī­ties. Te jā­ska­tās: ja cil­vēks ir fik­sē­ta­jā ener­ģi­jā, viņš ne­lab­prāt aiz­rau­sies, jo vi­ņam ir grū­ti sa­ņem­ties. Kos­mis­kais cikls var pie­nākt, bet cil­vēks ne­būs ga­tavs. Pla­nē­tas vi­ņam aizies gar de­gu­nu. Mu­tab­lie ir vis­in­te­re­san­tā­kie – vi­ņi ne­re­ti ie­mī­las kā­dos pie­cos uz­reiz. Kar­di­nā­lās ener­ģi­jas cil­vē­ki būs ga­ta­vi mes­ties mī­las vir­pu­lī, bet vi­ņiem ne­būs ne ma­zā­kā priekš­sta­ta, ko da­rīt tā­lāk. Vi­ņi ir kā snieg­pulk­ste­nī­tes, kas, līdz­ko sau­lī­te uz­spīd, iz­sprau­cas no snie­ga bez plā­na – ko da­rīt, ja sals vēl ne­rim­sies.»