ASTROLOĢIJA: Kad ieņemt ideālo bērnu?

Vai tie­šām ti­kai ar ma­te­mā­tis­kiem ap­rē­ķi­niem var ie­plā­not bēr­na ra­dī­bas tā, lai pie­dzim­tu ide­ālais ma­zu­lis? Ide­āls viņš bū­tu, pro­tams, at­bil­sto­ši ve­cā­ku priekš­sta­tiem un va­ja­dzī­bām. «Jā,» ar at­bil­di pro­vo­cē as­tro­logs Edijs Spā­re. Un pie­bilst: «Bet past­āv daudz no­sa­cī­ju­mu. Lat­vi­jas As­tro­lo­gu aso­ci­āci­jas kon­fe­ren­cē uz­stā­jos ar ska­ļu pa­zi­ņo­ju­mu, kā da­būt vē­la­mo as­cen­den­tu* sa­vam vēl ne­dzi­mu­ša­jam bēr­nam. Jo vai­rāk par to do­mā­ju, jo sa­pro­tu, ka tas ir ār­kār­tī­gi sa­rež­ģīts pro­cess.»

To viņš iz­tir­zā, skaid­ro un pa­ma­to sa­ru­nā ar «Prak­tis­ko As­tro­lo­ģi­ju». Ir par ko pa­do­māt! Klau­sī­jos un vie­nā brī­dī ne­iz­tu­rē­ju: «Un kur tu bi­ji ag­rāk?!» Ie­spē­jams, dau­dziem la­sī­tā­jiem mē­les ga­lā būs tāds pats jau­tā­jums, jo vai­rāk tā­pēc, ka ti­kai ar lai­ku ap­zi­nā­mies, ka kaut kas va­rē­tu būt ci­tā­di.

Kā­pēc as­cen­dents ir sva­rīgs?

«As­tro­lo­ģis­ka­jā kar­tē, ja zi­nāms dzim­ša­nas laiks, as­cen­dents pa­rā­da, kāds cil­vēks ir, no­sa­ka vi­ņa lo­mu šai dzī­vē, iz­ska­tu, tem­pe­ra­men­tu, paš­sa­jū­tu. Sa­vu­kārt pā­rē­jās ho­ro­sko­pa mā­jas pa­rā­da to, kā cil­vēks rī­ko­jas, kā adap­tē­jas, kā ri­si­na ve­se­lī­bas, nau­das, ģi­me­nes un kar­je­ras jau­tā­ju­mus, ku­rās jo­mās vi­ņam būs vieg­lāk, ku­rās – sa­rež­ģī­tāk, kā­das krī­zes jā­pār­var.

As­cen­dents var at­ras­ties jeb­ku­rā zo­di­aka zī­mē at­bil­sto­ši tam, kad cil­vēks ir dzi­mis. Tas ir viens no sva­rī­gā­ka­jiem pun­ktiem un pa­rā­da, kā bēr­niņš at­nā­cis ša­jā pa­sau­lē, kā vi­ņu sa­gai­dī­ju­ši, kā­das bi­ju­šas pirm­ās dzī­ves stun­das, kāds vei­do­jas vi­ņa rak­sturs, ko viņš uz­tver kā pa­šu sva­rī­gā­ko. Kad la­sām par zo­di­aka zī­mēm, pie­mē­ram, Lau­vu, Vēr­si, Skor­pi­onu – kat­rai ir no­teikts ap­raksts. Un, ja vēl as­cen­dents Lau­vā, tad skaidrs – būs paš­lepns cil­vēks, kurš gri­bēs se­vi pa­rā­dīt, un vi­si vi­ņu uz­tvers kā res­pek­tab­lu cil­vē­ku, ku­ram var uz­ti­cēt kaut ko vai ku­ram gri­bas se­kot. Sa­vu­kārt ja as­cen­dents Skor­pi­onā, tad cil­vēks ir no­slē­pu­mains, bet sais­tīts ne ti­kai ar kais­lī­bām, kas Skor­pi­onam tiek pie­dē­vē­tas, – ka viņš ir sek­su­ālais gi­gants un tam­lī­dzī­gi. Vi­ņam ir arī ie­spē­jas tikt ap­vel­tī­tam ar ma­ģis­ku spē­ku, tas ir cil­vēks, kurš var būt iz­lūks – ne­pa­ma­nāms ār­ējā vi­dē, bet ļo­ti la­bi kon­tro­lē pā­rē­jos. Bet kas to vi­su no­sa­ka? Kā­pēc cil­vē­kam ir tie­ši šis as­cen­dents?»

Arī maz­liet ezo­tē­ri­kas

«Ezo­tē­ri­ka mā­ca, ka bēr­ni iz­vē­las sa­vus ve­cā­kus. Tā­lab se­ko jau­tā­jums: kā­pēc bēr­ni iz­vē­las tā­dus ve­cā­kus? Tā­pēc, ka tie­ši vi­ņi var no­dro­ši­nāt dzī­ves ap­stāk­ļus, lai bērns spē­tu iz­augt par tā­du cil­vē­ku, par kā­du jā­izaug, lai iz­pil­dī­tu uz­de­vu­mus, kā­dus viņš pats sev uz­li­cis pirms at­dzim­ša­nas. Viņš pie­mek­lē ve­cā­kus, ku­ri va­rēs no­dro­ši­nāt ap­stāk­ļus, lai viņš kļū­tu res­pek­tabls, bū­tu mags vai, kā Strēl­nieks – paš­pār­lie­ci­nāts cil­vēks, kurš gri­bēs vi­sus vest aiz se­vis un pa­mā­cīt. Vai pre­tē­ji – kā Me­žā­zis, kurš ju­tī­sies ne­dro­ši un ku­ram lik­sies, ka dzī­ve ir grū­ta.»

Vi­de vei­do mū­su pēc­nā­cē­ju

«Va­ram ana­li­zēt tā­lāk. Dzim­ša­nas lai­ka stun­das un mi­nū­tes pa­rā­da, kā bērns ie­nāk pa­sau­lē. Ja as­cen­dents ir Uguns zī­me – Auns, Lau­va vai Strēl­nieks, tad lie­lā­ko­ties, vis­maz līdz lai­kam, ka­mēr sie­vie­tes bez va­ja­dzī­bas ne­sā­ka iz­man­tot ķei­zar­grie­zie­nu, tas no­rā­dī­ja uz «ķei­za­ru», uz strau­ju ie­nāk­ša­nu pa­sau­lē. Dzem­dī­bas bi­ju­šas ar lie­liem plī­su­miem un sā­pēm sie­vie­tei, bet bēr­nam – sa­lī­dzi­no­ši vieg­la ie­nāk­ša­na.

Pie­mē­ram, ja pie­dzimst Lau­va, tad ap­kār­tē­jie re­aģē: o, bei­dzot ir sen gai­dī­tais man­ti­nieks. Nav pat sva­rī­gi, ko sa­ka, bet vi­si ir sa­jūs­mā. Kas sa­jūs­mu ir ra­dī­jis? Ti­kai zo­di­aka zī­me? Ir ne­pa­rei­zi do­māt, ka par Me­žā­zi ne­viens nav bi­jis sa­jūs­mā, bet bēr­na as­cen­dents no­rā­da uz to, ka pirms dzem­dī­bām, tos de­vi­ņus mē­ne­šus un var­būt arī ie­priekš, mā­mi­ņa un ap­kār­tē­jie bi­ja aiz­ņem­ti ar īpa­šī­bām, kas ta­gad ir bēr­nam.

Es pie­krī­tu psiho­te­ra­pei­tiem vai trans­cen­den­tā­la­jai psiho­lo­ģi­jai, kas uz­ska­ta, ka mēs ie­gūs­tam pēc­dzem­dī­bu trau­mas. Pre­cī­zāk gan bū­tu teikt ne­vis pēc­dzem­dī­bu trau­ma, bet vi­sa grūt­nie­cī­bas lai­ka at­mo­sfē­ra. Ja iz­man­to­jam as­tro­lo­ģi­ju, tad skaid­ri re­dzams, kā­pēc cil­vē­kam ir kom­plek­si un tie­ši tā­da «ba­gā­ža». Jo mā­mi­ņa de­vi­ņus mē­ne­šus ir sais­tī­ta ar no­teik­tu at­mo­sfē­ru. Kā? Pa­skaid­ro­šu.

Ja bērns pie­dzimst ar as­cen­den­tu Lau­vā, tad mā­mi­ņa vi­sus de­vi­ņus mē­ne­šus bi­ju­si uz­ma­nī­bas cen­trā. Vi­si ir sa­jūs­mā: cik jau­ki, ka tu esi stā­vok­lī, vai tev ne­va­jag pa­lī­dzēt? Vi­ņa jū­tas kā ka­ra­lie­ne, un bērns at­nāk kā ka­ra­lis.

Ja bēr­ni­ņam as­cen­dents ir Vē­zī, tad mā­mi­ņa bi­ju­si ģi­me­nē ap­rū­pē­ta, viss vi­ņai ti­cis pie­nests. Vi­ņai ne­kā nav trū­cis, vi­si uz­trau­cās, lai ti­kai vi­ņai viss ir sa­ba­lan­sēts un ne­kas ne­trau­cē. Kāds ir bēr­niņš? Par vi­ņu vi­si tie­ši tā­pat ne­nor­mā­li rū­pē­jas. Vai viņš vē­lāk kaut ko da­rīs pats, ja jau par vi­ņu rū­pē­jās de­vi­ņus mē­ne­šus pirms dzim­ša­nas un pēc tam pir­mos dzī­ves des­mit div­des­mit ga­dus? Viņš pie tā ir pie­ra­dis un ne­maz ne­cen­šas da­rīt un sa­sniegt. To­ties viņš ir emo­ci­onā­li vā­rīgs.»

Nav ti­kai de­vi­ņi mē­ne­ši

«Jā, bēr­niņš pie­dzimst vi­dē­ji pēc de­vi­ņiem mē­ne­šiem, bet pie­dzimst arī sep­ti­ņos vai as­to­ņos mē­ne­šos. Es va­ru iz­rē­ķi­nāt, ka tie­ši pēc de­vi­ņiem mē­ne­šiem bēr­niņš pie­dzims, bet viņš, ra­ka­ris, pie­dzimst di­vus mē­ne­šus ie­priekš. Un kur tad ir plā­no­tais ide­ālais ma­zu­lis? Tam pa­šam Me­žā­ža bēr­ni­ņam ir ten­den­ce pie­dzimt vie­nu līdz trīs ne­dē­ļas vē­lāk. Tad as­pek­ti iz­mai­nās ra­di­kā­li. Ja as­cen­dents pirms trim ne­dē­ļām vi­ņam bi­ja, pie­mē­ram, div­des­mit piec­i grā­di Lau­vā, tad pēc tam – jau di­vi grā­di Jau­na­vā. Tu­vās pla­nē­tas – Sau­le, Mē­ness, Ve­ne­ra, Mer­kurs, ne­daudz arī Marss – no­sa­ka to­ni, kāds ir cil­vēks.

Lūk, te pa­rā­dās, ka viņš pie­dzimst ag­rāk vai vē­lāk sie­vie­tes at­tie­cī­bu ar vī­ru, ar sa­bied­rī­bu dēļ. Ja bērns ir Me­žā­zis – ne jau bērns uz­tver, ka pa­sau­le ir ne­drau­dzī­ga, bet mā­mi­ņai viss lie­kas sa­rež­ģī­ti un grū­ti. Ja vēl vi­ņa sa­ņem pār­me­tu­mus: kā­pēc tu ra­dī­ji bēr­ni­ņu, mēs vēl ne­esam ga­ta­vi... Es­mu ru­nā­jis ar tā­dām mā­mi­ņām. Re­ti ku­ra nav sa­ņē­mu­si pār­me­tu­mus, ka kļu­vu­si grū­ta. Ja ta­jā lai­kā Urāns, Marss ie­gā­jis pir­ma­jā mā­jā Me­žā­zī, tad vi­ņa var pa­teikt: es jums par spī­ti dzem­dē­šu. Jo Urāns ir re­vo­lu­ci­onārs. Šī mā­mi­ņa ne­uz­ska­tīs se­vi par ka­ra­lie­ni, ku­rai ci­ti vi­su pie­ne­sīs. Arī bēr­niņš pie­dzims ar spī­tu un stip­ru rak­stu­ru.

Ja to vi­su sie­vie­te zi­nā­tu, pirms vēl ie­stā­ju­sies grūt­nie­cī­ba, vi­ņa va­rē­tu pa­mai­nīt at­mo­sfē­ru sev ap­kārt, bet vie­na vi­ņa to ne­va­rēs. Tas jā­da­ra vi­siem, ku­ru sa­bied­rī­bā vi­ņa dzī­vo de­vi­ņus mē­ne­šus, ja gri­bam, lai bērns ir ci­tā­dāks.»

As­tro­log, pa­sa­ki la­bā­ko da­tu­mu!

«De­viņ­des­mi­ta­jos ga­dos, kad mā­cī­jos as­tro­lo­ģi­ju, pa­snie­dzē­ji no Mas­ka­vas stās­tī­ja, ka sie­vie­šu as­tro­lo­gu gru­pa gri­bē­ja ra­dīt sev bēr­ni­ņus no­teik­tā lai­kā. Vi­ņas ap­rē­ķi­nā­ja, ka – no­sa­cī­ti – 5. feb­ru­ārī va­rē­tu pie­dzimt ide­āls bēr­niņš, un vi­sas cen­tās pa­likt stā­vok­lī. Un ne­vie­nai bērns ne­pie­dzi­ma no­teik­ta­jā lai­kā. Kā­pēc? Tā­pēc, ka vi­sas cen­tās uz iz­nā­ku­mu, ne­vis do­mā­ja: lai to sa­snieg­tu, man ir jā­vel­tī darbs. Tie­ši tā­pat, lai bēr­niņš kļū­tu ta­lan­tīgs kā Šo­pens, va­ja­dzī­gi de­viņ­des­mit de­vi­ņi pro­cen­ti dar­ba un ti­kai viens pro­cents ta­lan­ta.

Ne­var vien­no­zī­mī­gi at­bil­dēt uz jau­tā­ju­mu, kad la­bāk dzem­dēt bēr­nu – šo­ne­dēļ vai nā­kam­ne­dēļ, kad būs har­mo­nis­kā­ki as­pek­ti? Pa­do­mā­sim! Ar ko at­šķi­ras har­mo­nis­ki as­pek­ti no ne­har­mo­nis­kiem? Har­mo­nis­ki as­pek­ti no­zī­mē, ka cil­vēks ir mie­rīgs, līdz­sva­rots, ar vi­ņu ir la­bi sa­dzī­vot, bet sa­bied­rī­bā viņš ne­cī­nās, ne­grib ne­ko sa­sniegt un sa­mie­ri­nās ar jeb­ku­riem ap­stāk­ļiem. Ja ir vai­rāk ne­har­mo­nis­ku as­pek­tu, tad ar tā­du cil­vē­ku sa­dzī­vot ir ļo­ti grū­ti, viņš vien­mēr ir ne­ap­mie­ri­nāts, to­ties sa­bied­rī­bā daudz ko sa­sniedz. Ja as­cen­dents rā­da, ka bēr­niņš ir ļo­ti jū­tīgs, var jau­tāt, vai pār­lie­ku jū­tīgs cil­vēks – tas ir la­bi? Ja bez­jū­tīgs, at­kal slik­ti.

Man jau­tā, ja sie­vie­tes iz­vē­las ķei­zar­grie­zie­nu ci­tā lai­kā, ne­vis pēc Uguns zī­mes, vai arī tad bēr­niem ir iz­teik­ta Uguns sti­hi­ja? Lie­lā­ko­ties jā. Ja ne­būs Uguns zī­me, tad būs pla­nē­tas, kā Pū­tons. Ķei­zar­grie­zie­nu sā­ka iz­man­tot, lai pa­sar­gā­tu mā­mi­ņu, jo ag­rāk, kad dzi­ma Me­žā­ži, mā­mi­ņas lie­lā­ko­ties no­mi­ra. Ja man jau­tā, kad iz­vē­lē­ties da­tu­mu ķei­zar­grie­zie­nam, es to pa­ras­ti no­sa­ku mā­mi­ņām, ku­rām ir kom­pli­kā­ci­jas vai arī ģi­me­nē ie­priek­šē­jam bēr­nam bi­ju­šas ve­se­lī­bas pro­blē­mas. Ne­vis tad, kad sie­vie­te bo­hē­mā pa­va­dī­ju­si de­vi­ņus mē­ne­šus un pra­sa, kā da­būt ide­ālu ģē­ni­ju. Tu jau sa­vu bēr­ni­ņu esi no­in­dē­ju­si!»

Daudz kas – mā­mi­ņas ro­kās

«La­bi ir tas, ka ne­var vien­no­zī­mī­gi pa­teikt – o, man no­zī­mēs «ķei­za­ru» la­bā­ka­jā die­nā, un viss kār­tī­bā. Bet pā­rē­jo as­pek­tu [bēr­na as­tro­lo­ģis­ka­jā kar­tē] jau ne­būs, ja es, mā­mi­ņa, ne­bū­šu cī­nī­ju­sies un da­rī­ju­si pa­ti. Pirm­ām kār­tām man pa­šai ir no­piet­ni jā­ga­ta­vo­jas bēr­na ra­dī­ša­nai, ķer­me­nis un prāts ir ie­priekš jā­sa­ga­ta­vo. Tad es, mā­mi­ņa, es­mu līdz­sva­ro­ta de­vi­ņus mē­ne­šus. Jā, ma­ni daž­reiz ap­rū­pē, bet es pa­ti ne­vā­ļā­jos gul­tā un vi­si man ne­iz­da­bā kat­rā sī­ku­mā kā Lau­vam, lai viņš va­rē­tu bau­dīt dzī­vi, vai kā Vē­zim, kurš vien­mēr būs pa­sar­gāts, bet ko dos sa­bied­rī­bai? Tā­dā vei­dā va­ru pie­rā­dīt, ka pa­ti sa­viem spē­kiem kaut ko va­ru da­rīt. Un tas ie­liks bēr­ni­ņā im­pul­su, ka viņš arī pats var iz­da­rīt.

Lai arī ma­ni mī­lēs un nē­sās uz ro­kām, bet ja es bū­šu ak­tī­va, dar­bī­ga, tad arī bēr­niņš būs kā ka­ra­lis, kurš mā­cēs va­dīt gan uz­ņē­mu­mu, gan val­sti vai par se­vi past­āvēt. Ja bū­šu sais­tī­ta ti­kai ar vie­nu bau­du, pie­mē­ram, ap­mek­lē­šu te­āt­ri un ki­no, tad var­būt bēr­niņš būs bo­hē­mists.

Ir daudz no­sa­cī­ju­mu, jo ne­pa­stāv jau ti­kai vie­na zo­di­aka zī­me. Ir des­mit de­be­su ķer­me­ņi, div­pa­dsmit ho­ro­sko­pa mā­jas, as­pek­ti ar pla­nē­tām un mā­jām. Vie­nai no ma­nām stu­den­tēm pie­dzi­ma bēr­niņš, un as­cen­dents ir Me­žā­zī. Lek­ci­jā stās­tī­ju par Strēl­nie­ku, kas ir Me­žā­zim tu­va zī­me, un vi­ņa sa­ka – jā, ja mans bērns bū­tu pie­dzi­mis ti­kos un ti­kos, tad viņš bū­tu Strēl­nieks un tas at­bil­stu gan ma­nam dzī­ves­vei­dam de­vi­ņos gai­dī­bu mē­ne­šos, gan bēr­na rak­stu­ro­ju­mam. Kad bēr­na as­cen­dents ir Zi­vīs vai uz tā ir Nep­tūns, tad va­ram pa­teikt, ka mā­mi­ņa ir vai nu bie­ži lie­to­ju­si al­ko­ho­lu, vai sli­mo­ju­si un nā­cies dzert zā­les. Arī bēr­niņš var būt sli­mīgs, ku­ram vai nu jā­lie­to zā­les, vai arī viņš kļūs par bo­hē­mis­tu, kam pa­tīk māk­sla, kurš grem­dē­sies ilū­zi­jās un sap­ņos. Tā­pat kā vi­ņa mā­mi­ņa.

Vai ide­āls vis­pār ir?

«Tad kāds bērns ir vis­la­bā­kais? Nav la­ba ne vie­na, ne ot­ra ga­lē­jī­ba. Tas no­zī­mē – lai bū­tu līdz­sva­ro­tāks bēr­niņš, man ir jā­bau­da dzī­ve un arī par kaut ko jā­pa­cī­nās. Man ir jā­mīl, un ma­ni ir kā­dam jā­mīl. Līdz ar to bēr­niņš mā­cēs pie­lā­go­ties jeb­ku­riem ap­stāk­ļiem, viņš sa­pra­tīs, ka sa­bied­rī­bā ir jā­cī­nās, bet mā­jās jā­at­rod līdz­svars. Tad ne­būs ga­lē­jī­bu cil­vē­ku, kā­di lie­lā­ko­ties mēs dzim­stam. Pro­tams, arī tā­diem ir sa­va vie­ta, bet šeit ru­nā­jam par to, ka da­žus mē­ne­šus va­ram pa­mai­nīt se­vi.

Ja es­mu dzī­ves bau­dī­tā­ja un ap­zi­nos, ka nav la­bi, ja bēr­niņš ies ma­nās pē­dās, var­būt pēc tam, kad pa­ti bū­šu mai­nī­ju­sies, arī bēr­niņš būs ar ci­tā­du rak­stu­ru. Tas ne­no­zī­mē, ka pil­nī­bā jā­at­sa­kās no vi­sa, ti­kai tos de­vi­ņus mē­ne­šus vairs ne­es­mu «pil­na lai­ka bo­hē­mis­te». Un bēr­niņš redz, ka var bau­dīt māk­slu, bet dzī­vi ne­no­beigt ar nar­ko­ti­kām kā Dže­ni­sa Džop­li­na. Ir ta­ču cil­vē­ki, ku­ri pēk­šņi at­to­pas, kā Rai­monds Pa­uls. Vi­ņa ve­cā­ki, var­būt mā­mi­ņa, sap­ņo­ja par māk­slu, bet bei­gās at­ta­pās, ka ir jā­pa­rū­pē­jas arī par se­vi un bēr­ni­ņu vē­de­rā. Tas var­būt de­va im­pul­su, lai Pa­uls spē­tu pa­cel­ties un jo­pro­jām bū­tu sla­vens.

Jaun­ajiem ve­cā­kiem gri­bu pa­teikt, ka ir jā­dar­bo­jas kom­plek­si, lai ra­dī­tu bēr­ni­ņu ar vi­sām īpa­šī­bām, ne­vis as­tro­lo­gam pra­sīt: lai mans bērns ir ka­ra­lis, spor­tists, ka­rei­vis! Ja gri­bu spor­tis­tu, ne­va­ru ne­ap­mek­lēt spor­ta spē­les, ne­va­ru ne­no­dar­bo­ties ar spor­tu. Ja ne es, tad vīrs lai no­dar­bo­jas. Man ir jā­at­tīs­ta se­vī sān­cen­sī­bas gars, jo bēr­ni ko­pē mūs. Vi­ņi ko­pē mū­su stip­rā­kās īpa­šī­bas, kas ne katr­reiz ir arī po­zi­tī­vā­kās.

Te ir at­bil­de – man ir jā­ra­da tās la­bās īpa­šī­bas, ne­vis ar at­pa­kaļ­ejo­šu da­tu­mu jā­uz­tai­sa kar­te un rak­stu­ro­jums mā­mi­ņas dzī­vei de­vi­ņos mē­ne­šos, kas bei­gās pa­rā­da, kā tu, bērns, esi iz­vei­do­jies ša­jā si­ner­ģi­jā, mij­ie­dar­bī­bā, vi­sā, kas no­ti­ka pirms ta­vas dzim­ša­nas. Ja gri­bam ra­dīt har­mo­nis­kā­ku sa­bied­rī­bu, tad, ne­rau­go­ties uz ap­stāk­ļiem vai as­pek­tiem, kas paš­laik ir de­be­sīs, pa­ši va­ram vel­tīt pū­les, lai bēr­ni­ņa un ma­na dzī­ve bū­tu kriet­ni sa­ska­nī­gā­ka. Mēs va­ram ra­dīt ap­stāk­ļus – iz­re­mon­tēt mā­ju, vairs ne­plēs­ties par kat­ru sī­ku­mu, no­teikt dzī­ves orien­tie­rus. Tas mai­na at­mo­sfē­ru un iz­mai­na to­po­šo bēr­ni­ņu. Tā­pēc ne­var vien­kār­ši at­bil­dēt uz jau­tā­ju­mu – kā lai da­bū­ju ide­ālo bēr­ni­ņu?»

Var­būt ne­va­jag

«Jā­pa­do­mā – ja sie­vie­te ir daudz sli­mo­ju­si, var­būt ta­gad bēr­nu ne­va­jag, bet va­jag at­ve­se­ļo­ties. Pie­krī­tu ezo­tē­ri­ķiem un psiho­lo­giem, ka nav par kat­ru ce­nu jā­ra­da bērns, lai ve­cā­ki kom­plek­sus rem­dē­tu. Arī sa­bied­rī­bai jā­mai­nās, ta­gad do­mā tā – pa­lie­li­nās mā­mi­ņal­gas, un bēr­ni dzims kā pu­pas. Ne­dzims! Jā­ap­zi­nās, ka ar vi­su to es var­būt ne­va­rē­šu no­dro­ši­nāt bēr­nam la­bu iz­glī­tī­bu.

Var­būt ne­maz ne­gri­bu, lai tā­dam cil­vē­kam, kāds es­mu, pie­dzim­tu bērns, jo man rak­sturs rie­bīgs. Ne­gri­bu bēr­nu, jo ap­zi­nos, ka es­mu pā­rāk slin­ka, lai iz­vei­do­tu no bēr­na kaut ko. Tas ir nor­mā­li, ka ne­gri­bu sev tā­du at­spul­gu.»

Ide­āli ve­cā­ki, bet... bēr­nu nav

«Ir ļo­ti har­mo­nis­ki un gai­ši cil­vē­ki, bet ne­kā­di ne­tiek pie bēr­ni­ņiem. Paš­reiz ir ār­kār­tī­gi lie­la stre­sa pe­ri­ods, un, ie­spē­jams, vi­ņi ne­tiek pie bēr­na tā­pēc, ka ne­grib stre­su no­vē­lēt bēr­nam un ģi­me­nē pat ne­spēj tā­du stre­su ra­dīt. Ta­gad bēr­ni dzimst tiem, ku­riem sav­star­pē­jā cī­ņa ir lie­la, līdz ar to vi­ņi var no­dro­ši­nāt ap­stāk­ļus, lai dzim­tu jaun­ā pa­au­dze, kas mai­nīs pa­sau­li un ir spē­jī­ga cī­nī­ties. Ja cil­vēks me­di­tē, la­sa grā­ma­tas, iet uz ci­gu­nu, se­vi sa­kār­to, viņš ne­va­rēs bēr­ni­ņam ne ti­kai de­vi­ņus mē­ne­šus, bet vi­sus pir­mos des­mit ga­dus no­dro­ši­nāt cī­ņas spa­ru un pie­dzī­vo­ju­miem ba­gā­tu dzī­vi. Tas ne­no­zī­mē, ka vi­ņi ne­kad ne­tiks pie bēr­ni­ņiem. Pēc ga­diem di­viem ie­stā­sies de­be­sīs līdz­sva­ro­tāks pe­ri­ods, un, skat, vi­ņi pēk­šņi tiks pie bēr­ni­ņa.

Tā­pēc bēr­ni pie­sa­kās tad, kad pie­sa­kās. Jo īpa­ši tad, ja pie­dzimst ag­rāk, tā­tad de­be­sīs un ta­vā dzī­vē mai­nās no­ti­ku­mi, kas ra­da tie­ši tā­dus ap­stāk­ļus, lai viņš dzim­tu ag­rāk.»

As­tro­lo­ģi­jas at­bil­de

«Ve­cā­kiem var ie­teikt, ka va­jag mai­nī­ties. Bet kā? Ta­gad as­tro­lo­ģi­ja at­tīs­tās uz as­trop­si­ho­lo­ģi­jas pa­ma­ta. Cil­vēks sev var pa­teikt: jā, no­ti­ka tā, bet, kad do­mā­šu par nā­ka­mo bēr­ni­ņu, es zi­nā­šu, kas ir jā­da­ra. Ja jau var no­teikt, kā bērns ie­nā­ca pa­sau­lē, kā pret vi­ņu iz­tu­rē­jās sa­bied­rī­ba, kā­di bi­ja de­vi­ņi gai­dī­bu mē­ne­ši mā­mi­ņai, tā­tad nav tā, ka viss ir fa­tā­li no­teikts. To var mai­nīt, ja sa­prot, ka, iz­da­rot vie­nu rī­cī­bu šeit un ta­gad, var pa­mai­nīt nā­kot­ni. Tas, kā at­tie­cos pret cil­vē­kiem un no­ti­ku­miem, vei­do ma­nu vēr­tī­bu sis­tē­mu, kas ma­ni ie­liek at­tie­cī­gā vi­dē. 

Ide­ju par as­cen­den­tu pēc vai­rā­ku mē­ne­šu prak­ses, ana­li­zē­jot kar­tes, iz­stās­tī­ju kā­dam bi­ju­ša­jam stu­den­tam. Viņš tei­ca – vē­dis­ka­jā as­tro­lo­ģi­jā jau sen tas ir zi­nāms. Past­āv prak­se, ka mā­mi­ņai jā­ģēr­bjas no­teik­tā ap­ģēr­bā, jā­ēd no­teik­ti ēdie­ni un jā­būt sais­tī­tai ar no­teik­tām emo­ci­jām. Ja at­nāk mā­mi­ņa as­to­ta­jā mē­ne­sī un jau­tā, kā lai da­bū bēr­ni­ņu vē­la­ma­jā rak­stu­rā, es vairs vi­ņai ne­va­ru ie­teikt ne­ko. Diem­žēl tu vi­su, ko va­rē­ji, bēr­nam jau esi ie­li­ku­si, tie ap­stāk­ļi, ku­ros viņš at­ra­dies, jau ir no­for­mē­ju­šies.

Līdz ar to pil­nī­gi pie­krī­tu, ka as­tro­lo­ģi­ja, kā Karls Jungs rak­stī­ja vai ta­gad – Sta­ņis­lavs Grofs, ir sim­bo­lu va­lo­da, ku­rā sim­bo­liem ir ar­he­ti­pis­ka no­zī­me. Ja ģēr­bjos no­teik­tas krā­sas drē­bēs, no­teik­tā ap­ģēr­bā, zi­nā­mā mē­rā zem­ap­zi­ņā ie­spie­žas šī ap­ģēr­ba stan­darts. Ne­var uz­vilkt bal­les klei­tu un iet no­šņur­ku­si, jo bal­les klei­ta ra­da pa­ci­lā­tī­bu, svēt­ku no­ska­ņu.»

_

* As­cen­dents – no­teikts zo­di­aka ap­ļa grāds, kas at­ro­das krust­pun­ktā no ho­ri­zon­tā­lās plak­nes, ho­ri­zon­ta aus­tru­mu pus­ē ta­jā brī­dī, ku­ram sa­stā­dīts ho­ro­skops (piem., cil­vē­ka nāk­ša­nai pa­sau­lē – red.). («Ma­zā as­tro­lo­ģi­jas en­cik­lo­pē­di­ja») As­cen­dents no­sa­ka cil­vē­ka lo­mu šai dzī­vē, vi­ņa iz­paus­mes for­mu, iz­ska­tu, tem­pe­ra­men­tu, paš­sa­jū­tu.

*

PA­TIESS STĀSTS

Kā, no­sa­kot as­cen­den­tu un par ģi­me­nes ap­stāk­ļiem ne­ko ne­zi­not, as­tro­logs rak­stu­ro­ja mam­mas si­tu­āci­ju, kad vi­ņa gai­dī­ja sa­vu pir­mo un ot­ro mei­tu?

Mei­tai, kas dzi­mu­si Ūdens­vī­ra zī­mē, as­cen­dents Sva­ros, tas no­zī­mē, ka vi­ņa ir ļo­ti to­le­rants cil­vēks, mek­lē līdz­sva­ru un sa­ska­ņu. Tas no­rā­da, ka mam­ma de­vi­ņus mē­ne­šus iz­ju­ta sa­ska­ņu ar ci­tiem, ta­jā skai­tā ar vī­ru. At­tie­cī­bās ne­viens ne­bi­ja gal­ve­nais. Kaut arī ci­ti grūt­nie­cī­bas lai­kā vi­ņu uz ro­kām ne­nē­sā­ja, ko­pē­jais fons bi­ja ļo­ti pa­tī­kams, jo Sva­ri ir ār­kār­tī­gi dip­lo­mā­tis­ki. Tā­pēc bēr­niņš pie­dzi­ma tāds. Pā­rē­jie as­pek­ti pa­rā­da, ka kaut kas mā­mi­ņai to­mēr ne­pa­ti­ka – Mē­ne­sim ir kvad­rāts ar Nep­tū­nu no sep­tī­tās mā­jas uz ce­tur­to. Tas pa­rā­da, ka par mam­mu pā­rāk maz rū­pē­jās emo­ci­onā­li.

Sa­vu­kārt mei­tai, kas dzi­mu­si Dvī­ņos, as­cen­dents ir Vēr­sī, un vi­ņa ir dzī­ves bau­dī­tā­ja. Vi­ņai va­jag ēr­tī­bas ta­gad un tū­līt, vi­ņai ne­pa­tīk, ja kaut kas nav tā, kā va­jag, kā vi­ņa uz­ska­ta. Tas no­rā­da, ka de­vi­ņos gai­dī­bu mē­ne­šos mā­mi­ņas emo­ci­onā­lā at­mo­sfē­ra bi­ja dra­ma­tis­ka, jo Plū­tons ie­gā­ja sep­tī­ta­jā mā­jā un vei­do­ja kvad­rā­tu ar Mē­ne­si, Mar­su, Ve­ne­ru un Ju­pi­te­ru. Tas no­rā­da, ka sav­star­pē­jā cī­ņa at­tie­cī­bās bi­ja lie­la. Lai kā bū­tu, vi­ņa iz­bau­dī­ja grūt­nie­cī­bas pe­ri­odu, ne­vis skrē­ja riņ­ķī. Ša­jā grūt­nie­cī­bā vi­ņa ie­ņē­ma stin­gru po­zī­ci­ju – se­vi vai­rāk lu­ti­nā­ja ar ēdie­niem, dzē­rie­niem, ar at­pū­tu, bau­dī­ja dzī­vi. Arī ap­kār­tē­jie vi­ņu vai­rāk lu­ti­nā­ja ar ēr­tī­bām. 

Ve­cā­ka­jai mei­tai Mē­ness ir Aunā, tā­tad mā­mi­ņa gai­dī­bu lai­kā bi­ja cī­nī­tā­ja, ta­ču mei­ta vi­ņu redz kā val­do­nī­gu cil­vē­ku. Sa­vu­kārt jaun­ākā mei­ta sa­ka: mam­mai ir paš­cie­ņa, paš­vēr­tī­ba, vi­ņa ir spē­cīgs cil­vēks, kurš grib se­vi pa­rā­dīt un var par se­vi past­āvēt.

Pa­šai mā­mi­ņai Mē­ness ir Lau­vā, tā­tad abu grūt­nie­cī­bu lai­kā bi­ja iz­teik­ta cī­nī­tā­ja. Ģi­me­nē re­ti kad di­viem bēr­ni­ņiem ir vie­na zo­di­aka zī­me. Tā­pēc mā­mi­ņa ne­var at­tiek­ties vie­nā­di pret vi­siem bēr­niem. Ar pir­mo bēr­ni­ņu šī mā­mi­ņa sā­ka se­vi vei­dot par stip­ru cil­vē­ku – es pa­ti vi­su iz­da­rī­šu. Tā kā Mē­ness ir Aunā, vi­ņa ci­tā­di ne­maz ne­va­rē­ja rī­ko­ties.

Mam­mas ko­men­tārs

Kad gai­dī­ju pir­mo mei­tu, mā­cī­jos augst­sko­lā. Lai «pa­spē­tu» uz dzem­dī­bām, se­si­ju kār­to­ju ag­rāk ne­kā kur­sa bied­ri. Ma­nos pē­dē­jos grūt­nie­cī­bas mē­ne­šos vīrs no­nā­ca slim­nī­cā, il­gi sli­mo­ja, un es skrē­ju uz vi­sām pus­ēm: uz sko­lu, uz slim­nī­cu, vē­lu va­ka­rā uz mā­jām – ar vil­cie­nu. Nā­ka­ma­jā die­nā viss sā­kās no jaun­a. Ar nā­ka­mo bēr­nu bi­ja ci­tā­di. Es jau strā­dā­ju, tā­pēc dar­bus sa­rā­vu ātr­āk, lai va­ru pēc ie­spē­jas vai­rāk mē­ne­šu at­ras­ties vi­sos ie­spē­ja­mos at­va­ļi­nā­ju­mos. To­laik man bi­ja sa­va nau­da, tā­pēc, pro­tams, va­rē­ju tē­rē­ties sa­vām va­ja­dzī­bām, ne­vis ti­kai ģi­me­nes ik­die­nas iz­dzī­vo­ša­nai. Bie­ži ti­kos ar drau­dze­nēm, ve­cā­kā mei­ta jau bi­ja pa­lie­la. At­tie­cī­bas ar vī­ru bi­ja kā pa cel­miem. Gri­bē­ju, lai daudz kas no­tiek pēc ma­na prā­ta.

Dro­ši vien bēr­ni ma­ni uz­tver «pa sa­vam». Ve­cā­kā mei­ta vai­rā­kas rei­zes ir ie­mi­nē­ju­sies, ka es gri­bu vi­sur no­teikt to­ni. Vien­lai­kus vi­ņa sa­ka, ka no­vēr­tē to la­bo, ko ie­mā­cī­ju. Jaun­ākā mēdz būt asa, ja ne­no­tiek pēc vi­ņas prā­ta, to­ties kopš bēr­nī­bas ir tei­ku­si, ka mīl ma­ni.