DZĪVESSTĀSTS: Liek ska­nēt ēr­ģe­lēm un sir­dīm

Lie­tus, pu­te­nis vai ne­gu­lē­ta nakts – jau 25 ga­dus ik svēt­die­nu Anas­ta­si­ja Loč­me­le do­das vai­rāk ne­kā 30 kilo­met­rus ga­rā ce­ļā uz Svē­to mi­si Re­ko­vā un Bal­ti­na­vā. Lai pa­spē­tu lai­kā, ir pat brau­ku­si ar sto­piem. Vi­ņa ir ēr­ģel­nie­ce di­vās ka­to­ļu drau­dzēs un ik­die­nā pa­spēj strā­dāt di­vās sko­lās un va­dīt ci­tus mū­zi­kas ko­lek­tī­vus. Cil­vēks, kas dar­bā pa­va­dī­tās stun­das ne­uz­tver kā zau­dē­tu lai­ku, bet prot tās piln­vēr­tī­gi iz­dzī­vot, ra­dot prie­ku sev un ci­tiem.

Bez Anas­ta­si­jas ēr­ģe­ļu spē­les un dzid­rās, ska­nī­gās balss nav ie­do­mā­ja­mi ik svēt­die­nas un svēt­ku die­nu diev­kal­po­ju­mi Šķil­bē­nu un Bal­ti­na­vas Ro­mas ka­to­ļu drau­dzēs. Ti­kai sa­ru­nas lai­kā vi­ņa at­skārst, ka tie­ši 14. augus­tā ap­ri­tē­ja 25 ga­di, kopš pir­mo rei­zi vi­ņa pie­sē­dās pie ēr­ģe­lēm. Tur­klāt – ne­vis vien­kār­ši tre­ni­ņa no­lū­kā, bet uz­reiz tieš­rai­dē – diev­kal­po­ju­ma lai­kā.

Bi­ja 1989. gads, un Anas­ta­si­ja ko­pā ar mei­tu ie­ra­dās uz Svē­to mi­si Bal­ti­na­vas ka­to­ļu baz­nī­cā. Ta­ču ne­bi­ja at­brau­cis ēr­ģel­nieks. Baz­nī­cas «la­bais ga­riņš» Lū­ci­ja vi­ņai tei­ca: «Ej augš­ā un sāc spē­lēt!» Anas­ta­si­ja at­bil­dē­ja, ka īs­ti ne­zi­na, ko un kā da­rīt. Kā gan vi­ņa spē­lēs? Ta­ču Lū­ci­ja vi­ņu ie­dro­ši­nā­ja: «Dro­ši kāp uz bal­ko­na, gan jau ko­ra dzie­dā­tā­ji tev pa­teiks, kas un kad jā­spē­lē.» Anas­ta­si­ja arī uz­kā­pa, pir­mo rei­zi pie­sē­dās pie ēr­ģe­lēm, un tā sā­kās vi­ņas stāsts par ne­sa­vtī­gu zie­do­ša­nos ēr­ģe­ļu spē­lei, kas nu jau iz­vēr­tu­sies ce­tur­tdaļ­gad­sim­ta ga­ru­mā.

Pirk­stu at­mi­ņa

Bū­da­ma mū­zi­kas sko­lo­tā­ja, Anas­ta­si­ja, pro­tams, zi­nā­ja, kā spē­lēt taus­ti­ņins­tru­men­tus, bet ēr­ģe­les bi­ja jaun­a pie­re­dze. Stās­tot par pir­ma­jiem so­ļiem ēr­ģel­nie­ces pie­nā­ku­mu veik­ša­nā, Anas­ta­si­jai mirdz acis. Vai ne­bi­ja arī maz­liet bail? At­bil­dī­ba ir lie­la – jā­pār­zi­na re­li­ģis­kie ri­tu­āli, da­ļa dzie­dā­ju­mu ir la­tī­ņu va­lo­dā… Ta­ču Anas­ta­si­ja teic, ka vi­ņai bi­ja in­te­re­san­ti. Lai gan nā­cās ap­gūt arī jaun­as zi­nā­ša­nas, vai­rā­kums me­lo­di­ju bi­ja jau pa­zīs­ta­mas – ta­jās bi­ja klau­sī­ju­sies baz­nī­cas ap­mek­lē­ju­mu lai­kā. Tas sa­vā zi­ņā bi­ja brī­nums, ka pa­dom­ju ga­dos ne­viens ne­aiz­rā­dī­ja, ka vi­ņa – iz­glī­tī­bas jo­mas dar­bi­nie­ce – ap­mek­lē diev­kal­po­ju­mus.

Anas­ta­si­ja at­ce­ras, ka pirms dau­dziem ga­diem kā­da trim­das lat­vie­te, kas uz­au­gu­si An­gli­jā, baz­nī­cā bi­ja sa­ru­nā­ju­si Svē­to mi­si par go­du mū­žī­bā aiz­gā­ju­ša­jai mā­tei un pa­ti vē­lē­jās no­dzie­dāt iz­jus­to un emo­ci­onā­lo Šar­la Gu­no kom­po­zī­ci­ju Ave Ma­ri­a. Anas­ta­si­ja sa­ņē­ma no­tis, lai ie­mā­cī­tos pa­va­dī­ju­mu. Ēr­ģe­les vi­ņa bi­ja ap­gu­vu­si paš­mā­cī­bas ce­ļā, tā­pēc var ie­do­mā­ties, cik la­ba bi­ja sa­jū­ta, kad iz­de­vās no­spē­lēt arī to, kas ne­bi­ja ie­ras­ta­jā re­per­tu­ārā. Lai gan Anas­ta­si­ja šo­brīd ēr­ģe­les spē­lē jau 25 ga­dus, vi­ņa aiz­vien pie­ti­cī­gi sa­ka, ka vi­ņai vēl ir kur augt un ap­gūt ar­vien jaun­as ie­ma­ņas.

Ie­spē­jams, drī­zu­mā baz­nī­cas sie­nās at­kal ie­ska­nē­sies Ave Ma­ri­a. «Šo­ne­dēļ šo pa­va­dī­ju­mu spē­lē­ju kat­ru die­nu. Man pēk­šņi ra­dās do­ma, ka va­jag to at­jau­not re­per­tu­ārā. Ne­bi­ju sen spē­lē­ju­si, un, kā ie­sā­ku – tā brī­nums – no­spē­lē­ju bez kļū­dām. Pirk­stu at­mi­ņa,» spriež Anas­ta­si­ja.

            Mā­jās vi­ņa tre­nē­jas uz kla­vie­rēm, ta­ču ēr­ģe­lēm taus­ti­ņi ir sma­gā­ki – ro­ku pirk­stiem ir lie­lā­ka slo­dze. Un vēl kā­da bū­tis­ka at­šķi­rī­ba – ēr­ģe­lēm ir arī kā­ju kla­vi­atū­ra. Tā­pēc šo in­stru­men­tu spē­lēt nav vieg­li. Ska­ņas jā­sa­sais­ta ko­pā – ci­tā­di, kaut uz brī­di at­lai­žot pirk­stus no taus­ti­ņiem, vei­do­jas sa­raus­tīts ska­nē­jums. Skaid­ro­jot mū­zi­kas va­lo­dā,  iz­pil­dī­ju­mam ir jā­būt le­ga­to ma­nie­rē.

Kā kat­ram cil­vē­kam ir at­šķi­rī­gas per­so­nī­bas ie­zī­mes, tā arī pie ēr­ģe­lēm ir jā­pie­rod. Anas­ta­si­ja tās ir spē­lē­ju­si ne ti­kai Bal­ti­na­vā un Re­ko­vā, bet arī Bal­vos, Vi­ļa­kā, Ro­gov­kā. Mūs­die­nās diem­žēl da­ļai ēr­ģe­ļu ir va­ja­dzīgs re­monts, tā­pēc ori­ģi­nā­lo ēr­ģe­ļu vie­tā ir elek­tro­nis­kie in­stru­men­ti. Ik­vie­nām ēr­ģe­lēm ir ne­pie­cie­ša­ma sa­va pie­eja – jā­zi­na, cik dzi­ļi ie­grimst taus­ti­ņi, kā­das ir re­ģis­tru ska­ņas.

Vis­mī­ļā­kās Anas­ta­si­jai ir ēr­ģe­les Bal­ti­na­vas baz­nī­cā – tās, ku­ras spē­lē­ja pir­mo­reiz mū­žā. Ta­ču, ru­nā­jot par va­dī­ta­jiem ko­lek­tī­viem, mū­zi­ķes jū­tas ir kā mā­mi­ņai ar vai­rā­kiem bēr­niem – vi­si ir vie­nā­di mī­ļi. Vi­ņa sa­ka: «Ļo­ti cie­nu tos cil­vē­kus un pār­dzī­vo­ju, ja kād­reiz kā­dam kas dzī­vē ne­sa­nāk, ne­pa­vei­cas. Vi­ņi vi­si ir po­zi­tī­vi no­ska­ņo­ti un strā­dāt gri­bo­ši, jo tas ta­ču ir šo cil­vē­ku brī­vais laiks, ku­rā vi­ņi nāk dzie­dāt.»

Sep­ti­ņas die­nas ne­dē­ļā

Anas­ta­si­jas ne­dē­ļas plā­nā nav daudz vie­tas im­pro­vi­zā­ci­jai – dar­ba die­nas pa­iet mū­zi­kas sko­lo­tā­jas dar­bā Bal­vu amat­nie­cī­bas vi­dus­sko­lā un Bal­vu valsts ģim­nā­zi­jā. Pēc­pus­die­nās ir bēr­nu ko­ra mē­ģi­nā­ju­mi sko­lā vai arī, tu­vo­jo­ties kā­dām svēt­ku die­nām – mu­zi­kā­lie tre­ni­ņi drau­džu ko­riem. Sa­vu­kārt va­ka­ros – mē­ģi­nā­ju­mi vi­ņas va­dī­ta­jam Ku­bu­lu pa­gas­ta vo­kā­la­jam an­sam­blim un Bal­vu kul­tū­ras na­ma jauk­ta­jam ko­rim Ezer­krasts.

Bal­vos Anas­ta­si­ja reiz va­dī­ju­si arī sko­las jaun­ie­šu ko­ri. Ta­ču, sa­ma­zi­no­ties sko­lē­nu un līdz ar to – dzie­dāt alk­sto­šo pui­šu skai­tam, ko­ris nu jau trīs ga­dus vairs ne­pa­stāv. Ta­ču tie, kas ir vē­lē­ju­šies mu­zi­cēt, ir pie­vie­no­ju­šies vi­ņas va­dī­ta­jam ko­rim kul­tū­ras na­mā.

Klau­so­ties Anas­ta­si­jas stās­tī­ju­mā, ro­das ie­spaids, ka tas ir sa­lie­dēts ko­lek­tīvs. Kād­rei­zē­jie da­līb­nie­ki, kas jau stu­dē lie­la­jās pil­sē­tās, re­gu­lā­ri brauc uz Bal­viem – ap­gūst  prog­ram­mu un pa­līdz ko­rim ska­tēs. Tā­pat ko­lek­tī­va vie­no­tī­bu un spē­ku ir pār­bau­dī­ju­ši sā­pī­gi dzī­ves no­ti­ku­mi – da­žu pē­dē­jo ga­du lai­kā pār­ag­ri mū­žī­bā aiz­gā­ju­šas di­vas da­līb­nie­ces. Nu ko­ris ko­pā ar Anas­ta­si­ju do­das uz ka­piem no­likt vi­ņām pie­mi­ņas sve­cī­tes.

Sest­die­nas Anas­ta­si­jai bie­ži vien ir aiz­ņem­tas da­žā­dos ko­lek­tī­vu kon­cer­tos. Tā­pat vi­ņa mu­zi­cē ka­pu­svēt­kos un pa­ras­ti ne­at­sa­ka pa­lī­dzī­bu, ja ļau­dis lūdz ar mū­zi­ku ba­gā­ti­nāt kā­dus cil­vē­ka mū­ža go­dus – kris­tī­bas, kā­zas un bē­res.

Ta­ču arī svēt­die­nas ne­pie­der ti­kai vi­ņai pa­šai – jau as­to­ņos no rī­ta Anas­ta­si­ja do­das uz 30 kilo­met­rus at­tā­lo Re­ko­vu, kur pēc stun­das sā­kas Svē­tā mi­se Šķil­bē­nu drau­dzei. Uz­reiz pēc tās ko­pā ar prā­ves­tu vi­ņas ceļš ved uz diev­kal­po­ju­mu bla­kus no­va­dā – Bal­ti­na­vā. Dzī­vok­lī Bal­vos Anas­ta­si­ja at­grie­žas vien pēc­pus­die­nā. «Ko man tad pa­tīk da­rīt? Mā­jās ap­sē­žos uz dī­vā­na, ie­slē­dzu tele­vi­zo­ru un ne­da­ru ne­ko kā­das trīs četr­as stun­das. Tas no­zī­mē arī to, ka tai lai­kā va­ru ska­tī­ties TV pār­rai­di un ne­kā ne­dzir­dēt – vēl es­mu do­mās, sa­jū­tās un emo­ci­jas par vi­su, kas die­nā pie­dzī­vots. Un tad va­ka­rā sā­ku do­māt par jaun­o ne­dē­ļu,» sa­ka Anas­ta­si­ja.

Ar sto­piem uz baz­nī­cu

            Ēr­ģel­nie­cei nav pa­šai sa­va au­to, tā­pēc vēl jo vai­rāk ap­brī­nas pel­na vi­ņas pre­cī­zā ie­ra­ša­nās uz diev­kal­po­ju­miem ne ti­kai svēt­die­nās un svēt­ku die­nās, bet daž­kārt arī dar­ba die­nās. Tas iz­do­das, pa­tei­co­ties sa­bied­ris­ka­jam trans­por­tam un ap­kār­tē­jo cil­vē­ku at­sau­cī­bai – Anas­ta­si­ja vē­las teikt lie­lu pal­dies drau­džu pār­stāv­jiem un arī sa­vām mei­tām.

Pirms ga­diem, kad ķi­be­le «sa­lū­za ma­šī­na» cil­vē­kus pie­mek­lē­ja bie­žāk ne­kā mūs­die­nās, bi­ju­ši arī ga­dī­ju­mi, kad Anas­ta­si­ja uz ce­ļa bal­so­ju­si ma­šī­nas, lai pa­spē­tu lai­kā uz diev­kal­po­ju­mu. Sa­vu­kārt Liel­die­nās un Zie­mas­svēt­kos, kad starp­laiks starp va­ka­ra un rī­ta diev­kal­po­ju­miem nav liels, vi­ņai jā­pār­nak­šņo Bal­ti­na­vā.

Ie­dves­mas brī­dis ce­ļā

Vi­ņa at­zīst, ka rei­zēm no slo­dzes ir no­gu­rums, ta­ču vi­ņa tam ne­ļau­jas. Ie­spē­jams, tas iz­do­das tā­pēc, ka vi­ņa cen­šas vi­sus pie­nā­ku­mus uz­tvert ne­vis kā ap­grū­ti­nā­ju­mu, bet sa­ka: «Man ir prieks par to, ko da­ru!» Svēt­die­nu rī­tos, kad ci­ti vēl bau­da sal­du mie­gu, do­ties ār­ā no mā­jas vis­la­bāk mo­ti­vē do­ma, ka vi­ņa ne­drīkst pie­vilt cil­vē­kus, ne­drīkst ne­ie­ras­ties. Baz­nī­ca būs tuk­ša bez ēr­ģe­ļu ska­ņām… Tā­pēc Anas­ta­si­ja ce­ļas un brauc arī ar augs­tu tem­pe­ra­tū­ru, kle­pu, pat bez balss, ta­ču brī­nu­mai­nā kār­tā – kad ir ie­ra­du­sies un sāk spē­lēt, viss iz­do­das.

«Es­mu gan­da­rī­ta, ja es­mu at­brau­ku­si arī tad, ja ir ļo­ti gri­bē­jies pa­likt mā­jās. Pie­mē­ram, ir bi­ju­ši ga­dī­ju­mi, kad ar ko­ri svēt­dien se­šos no rī­ta at­brau­cam no starp­re­ģi­onu vai Lat­ga­les dzies­mu svēt­kiem. Vi­si do­das mā­jās iz­gu­lē­ties, bet es zi­nu, ka man pēc pār­is stun­dām jā­būt baz­nī­cā. Un es brau­cu! Un es­mu prie­cī­ga, jo tur la­bi jū­tos. Tas, ka jā­ce­ļas ag­ri no rī­ta, ma­ni īpa­ši ne­ie­spai­do. Zie­mā daž­kārt ir grū­tāk, jo no rī­ta vēl ir tumšs, ta­ču arī šis laiks sniedz sa­vas ie­dves­mas sa­jū­tas – ir tik skais­ti pa au­to­bu­sa lo­gu lū­ko­ties uz sau­llēk­tu, snie­gu, sar­mu ko­kos,» sa­ka Anas­ta­si­ja un kā ap­stip­ri­nā­ju­mu rā­da da­to­rā sa­gla­bā­tās fo­to­grā­fi­jas ar skais­tiem snie­go­tiem zie­mas ska­tiem, pat ar stir­nu ba­ri­ņu pļa­vā, kas ie­mū­ži­nāts caur au­to­bu­sa lo­gu.

«Es at­jau­no­jos svēt­die­nās, kad aiz­brau­cu uz baz­nī­cu,» sa­ka Anas­ta­si­ja. Tā ir arī ie­spē­ja vi­ņai ap­mek­lēt dzim­to no­va­du. Lai gan vi­ņas ve­cā­ku mā­jās ta­gad dzī­vo ci­ti cil­vē­ki, šie brau­cie­ni uz Bal­ti­na­vu Anas­ta­si­jai ir ļo­ti sva­rī­gi. «Man lie­kas, ka tur ir vis­skais­tā­kā baz­nī­ca, vis­mī­ļā­kie cil­vē­ki, vis­skais­tā­kā da­ba. Vien­mēr brau­cu ar do­mu par sa­viem lau­kiem, ve­cā­ku mā­jām, par ta­jās pa­va­dī­ta­jām brīv­die­nām un to, cik tas viss bi­ja skais­ti,» sir­snī­gi stās­ta mū­zi­ķe.

Pa zied­la­pi­ņu ta­ku

Anas­ta­si­ja ir cen­trā­lā ass, ap ku­ru drau­dzes ko­ros Bal­ti­na­vā un Re­ko­vā sa­pul­cē­ju­šies da­žā­du pro­fe­si­ju cil­vē­ki – sko­lo­tā­ji, arī mū­zi­kas pe­da­go­ģes, zem­nie­ki, paš­val­dī­bas ie­stā­žu un uz­ņē­mu­mu dar­bi­nie­ki, sko­lē­ni un stu­den­ti. Par ko­ris­tu īpa­šo at­tiek­smi pret vi­ņu va­dī­tā­ju var spriest pēc fo­to­grā­fi­jām, ku­rās tver­ti brī­ži no Anas­ta­si­jas 55. dzim­ša­nas die­nas. Baz­nī­cas ko­ra ko­lek­tīvs vi­ņu sa­gai­dī­ja ne ti­kai ar krāš­ņiem pu­ķu puš­ķiem ro­kās, bet arī ar zied­la­pi­ņām iz­kai­sī­tu ce­ļu līdz ēr­ģe­lēm.

«Var­būt cil­vē­kus dzie­dāt drau­dzes ko­rī mo­ti­vē tas, ka vi­ņiem ir in­te­re­se būt ko­pā lūg­ša­nās, ko­pā mu­zi­cēt. Ja ko­ra ska­nē­jums paš­iem šķiet tī­kams, tas sniedz gan­da­rī­ju­mu un ra­da vēl­mi ap­mek­lēt mē­ģi­nā­ju­mus, diev­kal­po­ju­mus,» spriež Anas­ta­si­ja.

Sva­rī­ga lūg­ša­nu kva­li­tā­te

Par kva­li­tā­tes pra­sī­bām Anas­ta­si­ja ir ne­pie­lai­dī­ga: «Mā­cī­tājs pa­ras­ti uz­sver: «Tu ne­uz­trau­cies, ne jau mēs te kon­cer­tu snie­dzam, mēs vien­kār­ši lū­dza­mies.» Bet lūg­ša­nas var būt da­žā­das. Gal­ve­nais, ka tās ir, bet vēl la­bāk – ja ar bal­si kva­li­ta­tī­vi iz­dzie­dā­tas. Ko­ra snie­gums ļo­ti ie­spai­do cil­vē­kus, kas ie­ra­du­šies uz diev­kal­po­ju­mu. It īpa­ši tos, kas nāk uz baz­nī­cu ti­kai di­vas rei­zes ga­dā – Zie­mas­svēt­kos un Liel­die­nās. Da­ļa nāk bau­dīt dzie­dā­ju­mus, diem­žēl līdz ga­lam ne­ie­dzi­ļi­no­ties lūg­ša­nu sa­tu­rā.» Tā­pēc ir jā­ie­gul­da darbs un jā­strā­dā, lai vis­maz mu­zi­kā­lais ska­nē­jums šos cil­vē­kus vi­li­nā­tu uz baz­nī­cu nā­kam­reiz, stās­ta Anas­ta­si­ja.

Sie­na un la­bī­bas pļau­jas lai­kā ko­ra ļau­dīm nav vieg­li iz­brī­vēt lai­ku. Tā­pēc rei­zēm ga­dās arī ku­ri­ozi. Svēt­die­nās dzie­dā­tā­ji pa­ras­ti sa­ro­das, bet, ja Anas­ta­si­ja ir at­brau­ku­si uz Svē­to mi­si dar­bdie­nā, daž­kārt ga­dās, ka ko­ris­tu bal­ko­ni­ņā vi­ņa ir vie­nī­gā. Aiz­rau­tī­gi spē­lē no no­tīm, un pēk­šņi – no­krīt grā­ma­ta. Uz taus­ti­ņiem. Nav va­ja­dzī­ga īpa­ša iz­tē­le, lai ie­do­mā­tos, kāds ne­lab­ska­nīgs ska­ņu sa­ko­po­jums pēk­šņi pār­šalc baz­nī­cas vel­ves. Ta­ču, ne­rau­go­ties uz to, ka va­ja­dzī­gā skaņ­dar­ba la­pas ir aiz­šķī­ru­šās, Anas­ta­si­ja ir jau ie­ma­nī­ju­sies zi­bens āt­ru­mā grā­ma­tu pa­celt, at­rast va­ja­dzī­go lap­pu­si un tur­pi­nāt ie­sāk­to.

Ce­tur­tdaļ­gad­sim­ta lai­kā drau­dzēs ir mai­nī­ju­šies prā­ves­ti. Lai gan ar vi­siem ir iz­de­vies sa­strā­dā­ties, Anas­ta­si­ja ir ie­vē­ro­ju­si at­šķi­rī­bas starp da­žā­dām mā­cī­tā­ju pa­au­dzēm: «Ve­cā­kās pa­au­dzes mā­cī­tā­ji ir ie­tu­rē­tā­ki, kon­ser­va­tī­vā­ki un lie­tiš­ķā­ki. Bet jaun­ā pa­au­dze at­šķi­ras. Ie­spē­jams, tā­pēc, ka no­tiek da­žā­di kris­tī­gie pa­sā­ku­mi, jaun­ie­šu die­nas, ku­rās vi­ņi pie­da­lās un vai­rāk tu­vi­nās cil­vē­kiem, lai no vi­ņiem ne­no­ro­be­žo­tos. Jaun­ie prā­ves­ti vai­rāk nāk sa­ru­nā­ties, kon­tak­tē­jas ar drau­dzes ļau­dīm, lai vi­ņi ne­bai­dī­tos ri­si­nāt arī kā­das sa­sā­pē­ju­šas lie­tas. Ve­cā­kās pa­au­dzes mā­cī­tā­ji tik at­vēr­ti ne­bi­ja, bet tie arī bi­ja ci­ti lai­ki.»

Ne­ie­grimt va­kar­die­nā

            Sap­ņi vai­rāk sais­to­ties ar emo­ci­onā­lo jo­mu, ne dār­giem ce­ļo­ju­miem vai ma­te­ri­āla­jām vēr­tī­bām: «Man mūž­dien ir bi­ju­si do­ma – jā­strā­dā la­bi, lai ie­prie­ci­nā­tu kon­cer­tos klau­sī­tā­jus un ska­tēs sa­snieg­tu la­bus re­zul­tā­tus. Lai paš­iem dzie­dā­tā­jiem bū­tu gan­da­rī­jums. Pro­tams, sap­nis ir arī tāds, lai man pa­šai bū­tu spēks un ve­se­lī­ba, lai maz­dē­liem bū­tu jau­ka nā­kot­ne – lai ne­bū­tu šo draus­mī­go dzī­ves pār­mai­ņu, kas no­tiek ap­kārt – ar ka­riem un starp­val­stu at­tie­cī­bu sa­spī­lē­ju­miem.»

            Re­ta­jos brī­va­jos brī­žos vi­ņai pa­tīk būt ko­pā ar mei­tu Lie­nes un Lin­das ģi­me­nēm, at­ras­ties me­žā un pie ūdens, jo šī vi­de «ir īpašs spēks, kad dod prie­ku, vē­lē­ša­nos strā­dāt, dzī­vot un būt». Vēl Anas­ta­si­ja lab­prāt past­ai­gā­jas lie­lā vē­jā. Par se­vi vi­ņa sa­ka: «Es­mu tā­da rak­stu­ra cil­vēks – ne­ie­grim­stu va­kar­die­nā. Kad die­na pa­gā­ju­si, gri­bas ska­tī­ties uz priekš­u. Bet, ja kaut kas nav pa­vei­cies, pro­tams, es ta­jā ka­vē­jos – do­mā­ju, kā da­rīt la­bāk, kā ri­si­nāt. Rei­zēm pa­ti se­vi šaus­tu un do­mā­ju, kā­pēc man va­ja­dzē­ja tik ļo­ti aiz­rau­ties ar dar­bu, var­būt es par maz es­mu vel­tī­ju­si lai­ku sa­viem bēr­niem, bet es zi­nu, ka ma­nas mei­tas tā ne­do­mā. Vi­ņas ma­ni ļo­ti  mīl, un es vi­ņas mī­lu. Man ir sva­rī­gi, ka ģi­me­ne dzī­vo Lat­vi­jā, ne­vis ār­ze­mēs. Va­ru sa­zva­nī­ties vai­rā­kas rei­zes die­nā un sa­tik­ties te­pat pil­sē­tā.»

Meit, tu ne­pār­dzī­vo!

 «Mam­ma man mā­cī­ja – vien­mēr ej pa dzī­vi ar smai­du, smai­di cil­vē­kiem, smai­di pa­ti sev, un tas tev pa­lī­dzēs dzī­vot. Ne­va­jag iet ar nai­du, jo tas iz­nī­ci­na, ne­vis vai­ro mī­les­tī­bu. Kad rei­zēm bi­ju sa­trau­ku­sies, tēvs man tei­ca: «Meit, tu ne par ko ne­pār­dzī­vo. Viss pa­ies. Tu ti­kai da­ri, prie­cā­jies un būs la­bi.» To arī sa­vām mei­tām stās­tu. Lai gan rei­zēm arī man pa­šai sa­nāk sa­vas bē­das iz­rā­dīt uz ār­u, ar se­vi iek­šē­ji strā­dā­ju, mie­ri­not, ka kā­da ķi­be­le vai drū­mā­kas do­mas nav uz vi­su lai­ku. Tas, kas no­tiek, ir kaut kā bei­gas un kaut kā jaun­a sā­kums. Jā, šo­dien ir ļo­ti slik­ti, bet rīt būs ci­tā­dāk, vieg­lāk, jo pār­dzī­vo­tais būs jau pa­gāt­ne,» sa­ru­nas no­slē­gu­mā Anas­ta­si­ja at­klāj kā­du dzī­ves at­zi­ņu.

Anas­ta­si­ja Loč­me­le

No­dar­bo­ša­nās: mū­zi­kas sko­lo­tā­ja, ko­ru di­ri­ģen­te, vo­kā­lo an­sam­bļu va­dī­tā­ja, baz­nī­cas ko­ru va­dī­tā­ja un ēr­ģel­nie­ce

Va­ļas­prieks: bū­ša­na me­žā un pie ūdens, sē­ņo­ša­na, past­ai­gas stip­rā vē­jā, tik­ša­nās un ko­pī­gi iz­brau­cie­ni ar mei­tu ģi­me­nēm