DZĪVESSTĀSTS: Skaistākā no draudzībām - starp suni un viņa saimnieku

© Ie­va JŪR­MAL­NIE­CE, Dai­nis GO­DAI­NIS un no Lin­das KUI­KU­LĪ­TES al­bu­ma

Lin­da Kui­ku­lī­te ir pār­lie­ci­nā­ta, jeb­kurš suns ir sa­va saim­nie­ka spo­gu­lis. Tais­nī­ba vien esot ame­ri­kā­ņu tei­cie­nam: bei­dziet vai­not pa­va­das ne­pa­rei­zo ga­lu! Ag­re­sī­vus su­ņus nav ra­dī­jis Dievs, vi­ņus par tā­diem pa­da­ra saim­nieks.

Mei­te­nes ve­cā­ku saim­nie­cī­bā Tal­su pus­ē su­ņu un ka­ķu vien­mēr ga­na. Uz Rī­gas ak­me­ņiem Lin­dai tik ļo­ti pie­trū­ka kā­da, kas, mā­jās pār­nā­kot, no­glaus­tos gar kā­jām vai sa­bu­čo­tu, kā vien suns to prot. Tā kā­du­dien mei­te­ne aiz­brau­ca drau­giem līdz­i uz pa­tver­smi, kur vi­ņai uz­ti­cē­ja iz­vest past­ai­gā, kā Lin­da sme­jas – po­zi­tī­vu pus­ku­cē­nu. Tāds tā­du at­rod, drīz vien ti­ka ie­pa­zī­tas Dzīv­nie­ku SOS mei­te­nes, un Lin­da sā­ka dot pa­gaid­mā­jas min­čiem. To­laik Dzīv­nie­ku pa­tver­smē mei­te­ne da­rī­ja to, ko vi­si, tas ir, tī­rī­ja vol­jē­rus, ba­ro­ja un iz­ve­da past­ai­gās su­ņus. Pro­tams, kā jau dip­lo­mēts so­ci­ālais dar­bi­nieks, vi­ņa ar prie­ku ko­mu­ni­cē­ja arī ar cil­vē­kiem.

Zi­nāms, ka vai kat­ras sie­vie­tes so­mi­ņā ir kos­mē­ti­ka, mo­bi­lais un ci­tas vis­pa­sau­les ha­osa sa­stāv­da­ļas, bet ne Lin­dai. Vi­ņa pa­smai­da: «Vie­nu brī­di bi­ja ti­pis­ki, pēc cū­cī­bas li­ku­ma, al­laž kāds as­tains bē­du brā­lis trā­pī­jās ce­ļā, tā­pēc man vien­mēr so­mi­ņā bi­ja pa­va­di­ņa un kāds kon­servs. Uni­ver­si­tā­tē, stu­dē­jot so­ci­ālo pe­da­go­ģi­ju, man bi­ja fan­tas­tis­ki pa­snie­dzē­ji, ku­ri ne­kad ne­ie­bil­da, ja es lek­ci­ju lai­kā no so­mas iz­vil­ku kār­tē­jo ma­zu­li un ba­ro­ju to ar pu­de­lī­ti (bet jā­ba­ro ik pa di­vām stun­dām). Bi­ja rei­ze, kad pa­snie­dzē­ja, tur­pi­not lek­ci­ju, ro­kās auk­lē­ja ku­cē­nu, kurš kā­ri sū­ca pu­de­lī­ti.» Tad kā­du­dien Lin­das dzī­vē ne­gai­dī­ti ie­nā­ca .............

Bel­la

Pirms trim ga­diem va­sa­ras vi­dū Iļ­ģu­cie­mā pie ve­cām ga­rā­žām at­ra­da pie­sie­tu, nē, ne jau su­ni, bet gan kna­pi el­po­jo­šu ske­le­tu. Da­žas die­nas ku­cī­te vār­gu­ļo­ja dzīv­nie­ku pa­tver­smē, tad no­nā­ca Bei­ner­ta klī­ni­kā. Daudz ko pie­re­dzē­ju­šie dak­te­ri gan­drīz zau­dē­ja va­lo­du, jo pie­au­gu­šam Ste­for­dšī­ras ter­je­ram jā­sver pār­i 20 ki­lo­gra­miem, bet ne­sen kār­tē­jo rei­zi zī­dī­ju­šai ku­cī­tei svars bi­ja vien 13,5 ki­lo­gra­mi. Pēc ne­pil­na mē­ne­ša jau 16 kg sva­rī­gā ku­cī­te at­grie­zās Ulu­be­lē. Lin­da at­ce­ras: «Pil­nī­gi at­ko­pu­sies su­ņu dā­ma vēl ne­bi­ja, un ma­ni pie­ru­nā­ja dot su­nī­tei pa­gaid­mā­jas. Ma­nā vār­da­die­nā, 21. augus­tā, no pa­tver­smes mā­jās at­brau­cām di­va­tā. Kad vi­ņu pa­ņē­mu, ja go­dī­gi, vi­ņa iz­ska­tī­jās pēc pus­plūk­ta si­vē­na. Lai gan mans draugs Ed­gars ne­ie­bil­da, ka do­dam pa­gaid­mā­jas iz­mo­cī­ta­jai su­nī­tei, to­mēr viņš bik­li pa­jau­tā­ja: vai bries­mī­gā­ku su­ni ne­va­rē­ji at­rast?» Un Lin­da go­dī­gi at­bil­dē­ja: «Nē, pa­tver­smē bries­mī­gā­ka ne­bi­ja.» Ja pir­ma­jās rei­zēs, Bel­lu uz ie­las ie­rau­got, kai­mi­ņi pār­me­ta, sak’, saim­nie­ce kā piens un asi­nis, bet suns aiz ba­da nā­vei pa­rā­dā, tad jau bū­šot jā­sūdz Pār­ti­kas un ve­te­ri­nā­ra­jā die­nes­tā un jā­sauc po­li­ci­ja, bet, uz­zi­not su­nī­tes dzī­ves stās­tu, vi­ņi mei­te­ni sā­ka cie­nīt.

To­mēr da­ži lab­da­ri mie­rā ne­li­kās un par va­rī­tēm cen­tās ku­cī­tei kaut ko ie­ba­rot. Cik rei­žu Lin­da nav rā­vu­si de­sas luņ­ķus Bel­lai no mu­tes! Vie­nu rei­zi gan ne­pa­spē­ja, un tas hot­do­ga cī­siņš Bel­lai mak­sā­ja sis­tē­mu, bet Lin­dai – klī­ni­kas rē­ķi­nu.

Kā su­nī­te pie sa­va vār­da ti­ka? Kad Lin­da mā­jās pār­ve­da ar ādu ap­vil­ktās šaus­mas, bi­ja grū­ti iz­do­māt, kā lai ko tā­du no­sauc. Tad Lin­da at­ce­rē­jās, ka omī­te Al­vī­ne sa­vu­laik tei­ku­si, katrs vārds īpaš­nie­kam dod sa­vu kar­mu. Kā­pēc lai ku­cī­te ne­bū­tu Bel­la? Kā ne­kā itā­lis­ki tas no­zī­mē skais­tā.

Bel­las pār­vēr­tī­bas

Lin­da at­ce­ras: «Sā­ku­mā Bel­la bi­ja ne­au­dzi­nā­tī­bas kaln­gals. Kad pir­ma­jās rei­zēs gā­jām past­ai­gā­ties, suns ve­da ma­ni, ne­vis es vi­ņu. Mē­ģi­nā­ja ie­stiept vai vi­sos krū­mos, ku­ros vien pa­šai sa­gri­bē­jās. Tad nu es no­pir­ku sa­vel­ko­šo pa­va­du, un Bel­la mā­cī­jās iet īsā sai­tē. Mēs ātr­i ti­kām ga­lā arī ar pro­blē­mu: es ap­ēdī­šu vi­su, kas nāks man pre­tī, su­ņus, vi­ņu saim­nie­kus un bēr­nus.» In­te­re­sē, kā­da bi­ja Ste­for­dšī­ras ter­je­ra at­tiek­sme pret ka­ķiem? Lin­da pa­smai­da: «Ka­ķu jau­tā­ju­mu es at­ri­si­nā­ju jau pir­ma­jā die­nā, kad Bel­la mē­ģi­nā­ja ap­ēst ma­nu Fer­di­nan­du Lie­lis­ko. Tad es vār­da tie­šā no­zī­mē ar plauk­stu ie­šā­vu su­nim pa mu­ti. Ti­kai vē­lāk sa­pra­tu, ka es­mu ne­au­dzi­nā­tam, to­reiz vēl ag­re­sī­vam sve­šam sta­fam ie­de­vu­si kār­tī­gu pļau­ku. Ma­nu Fer­di­nan­du Lie­lis­ko ie­rau­got, Bel­la vār­da tie­šā no­zī­mē pie­pū­tās kā ba­lons un acīs ie­zvē­ro­jās prieks: Ū! Va­ka­ri­ņas!» Kopš tem­pe­ra­men­tī­gās ie­pa­zī­ša­nās die­nas Bel­la ar Fer­di­nan­du kļu­va ne­šķi­ra­mi, pat gu­lē­ja ko­pā. Kad mai­jā Lie­lis­kais aiz­gā­ja mā­ko­nī­šu pe­les ķert, Bel­la ne­dē­ļu apā­tis­ki gu­lē­ja.

Mē­ne­ša lai­kā Lin­da ti­ka ga­lā ar vi­sām sta­fa pro­blē­mām, rūk­ša­nu ie­skai­tot, kad saim­nie­ce gā­ju­si ga­rām ēdie­na bļo­dai. Kad Bel­la at­ļā­vās pa­rā­dīt sa­vus bal­tos zo­bus, bļo­du aiz­stā­vot, Lin­da pa­ņē­ma bļo­du un no­tei­ca: «La­bi, pa­lik­si bez va­ka­ri­ņām, būs laiks pār­do­māt sa­vu dzī­vi.» Bro­kas­tu por­ci­ju sa­ņe­mot, sta­fe­nī­te vien šķī­bi no­ska­tī­ju­sies, bet zo­bus kopš tās rei­zes vairs nav at­ļā­vu­sies de­mon­strēt. Lin­da ir pār­lie­ci­nā­ta: «Jeb­ku­ru su­ni jeb­ku­rā ve­cu­mā var pār­au­dzi­nāt, vie­nī­gi tas jā­da­ra kon­sek­ven­ti. Ne­drīkst jau pir­ma­jā brī­dī iz­rā­dīt, ka virs­ro­ku ņems suns.

Kā Fer­di­nands Lie­lis­kais no­kļu­va Lin­das ģi­me­nē? Run­čuks ir caur­kri­tu­šais pa­gaid­mā­ju bērns. Jau no pirm­ās die­nas ma­zais, mai­sā at­ras­tais ņau­du­lis stai­gā­jis Lin­dai no­pa­ka­ļus kā as­te. Un ik rei­zi, kad bi­ja sa­mek­lēts jauns saim­nieks, Fer­di­nands sa­sli­ma: «Mir­stu nost, mir­stu nost! Man at­kal ir tem­pe­ra­tū­ra!» Tā trīs rei­zes pēc kār­tas. Tad Lin­da sa­pra­tu­si, ka ma­zais blē­dis to da­ra tī­šām, lai tik vi­ņu ci­tiem ne­at­do­tu.

Cik il­gi sta­fiņš dzī­vo­jās pa pa­gaid­mā­jām? Lin­da pa­smai­da: «Kad Bel­lai no­vem­bra sā­ku­mā pie­tei­cās jaun­ie saim­nie­ki, sa­pra­tu, ka kaut kas ar to at­do­ša­nu ne­būs pa­rei­zi. Arī drau­gi man tei­ca, vai tad es ne­re­dzot, ka vi­ņa ska­tās uz ma­ni kā cil­vēks, so­li so­lī se­ko­da­ma. Lai­kam sa­pra­ta, ka es es­mu vi­ņas īs­tā saim­nie­ce. Bel­la uz­ma­nī­bu bi­čo­ja, vi­ņai jau no pir­ma­jām die­nām va­ja­dzē­ja, lai mam­ma vien­mēr ir bla­kus. Ja pie vei­ka­la su­ni at­stā­ju ār­ā, vi­ņa pie drau­ga sā­niem tik il­gi pīk­stē­ja, ka Ed­gars smē­jās – li­kās, vi­ņa pār­plī­sīs.»

Bel­las darbs

Tri­jos pie Lin­das no­dzī­vo­ta­jos ga­dos Bel­la sa­pra­tu­si, ka kār­tī­gam su­nim nav ne­kā mī­ļā­ka par bēr­niem, ka­ķiem un ci­tiem su­ņiem. Lin­da at­zīst: «Mūs pie bēr­niem aici­nā­ja, lai ma­zie sa­pras­tu: su­ņa rak­sturs nav at­ka­rīgs no su­gas, bet gan no saim­nie­ka un tā, kā viņš su­ni audzi­nā­jis. Bēr­ni ar Bel­lu va­rē­ja da­rīt jeb­ko!»

Fo­to: Ie­va JŪR­MAL­NIE­CE, Dai­nis GO­DAI­NIS un no Lin­das KUI­KU­LĪ­TES al­bu­ma

Latvijā

18. novembris aizvadīts, valsts karogi vairumam ēku jau noņemti, lai atkal plīvotu nākamajos svētkos vai atceres dienās. Lai no cik izturīga auduma karogs ir šūdināts, agrāk vai vēlāk nāksies to nomainīt. Bet ko darīt ar lietošanai vairs nederīgu Latvijas karogu? To skaidro 360TV ziņas “Ziņneši”.

Svarīgākais