Sociālie un pensiju jautājumi šoreiz partiju priekšvēlēšanu programmās nevīd priekšplānā – vai ar šo jomu valstī viss kārtībā, vai nabadzība un nevienlīdzība būtiski mazināta, ko darīt ar uzkrājumu sociālajā budžetā un vai tiešām nākamā koalīcija jau sarunāta, Neatkarīgās intervija ar labklājības ministru, ZZS valdes priekšsēdētāju Uldi Auguli.
– Jūs it kā esat ZZS premjera amata kandidātu sarakstā, bet kam būtu jānotiek, lai jūs kļūtu par premjeru?
Uldis Augulis: – Premjeru neievēl Saeima, bet nominē Valsts prezidents. Vienu konkrētu premjera kandidātu mēs laikam nenosauksim, bet uz publiskajām premjera amata kandidātu debatēm ies tas, kuram no ZZS minētajiem pretendentiem attiecīgajā brīdī būs lielākais atbalsts sabiedrībā.
– Redzat savas kļūdas, kāpēc jums šis reitings ir tik zems? Ministrēšanas laikā it kā nekādas aplamības vai aizvainojošus tekstus, kādi padevās jūsu priekšgājējai Ilzei Viņķelei, neesat sarunājis.
– Es arī tā ceru. Bet cilvēku uzskati ir dažādi, cilvēku skaits, kuri saistīti ar Labklājības ministrijas (LM) atbildības sfēru, ir ļoti liels. Atgriežoties LM, man arī šķita, ka krīze ir beigusies, darbs būs vienkāršāks, nevarēs ne salīdzināt ar to ritmu, kāds bija 2009., 2010. gadā. Bet, līdzko budžetā parādās mazliet vairāk naudas, aug arī vēlmes, kuras visas nevaram piepildīt.
– Aivars Lembergs saskaņā ar Latvijas faktu aptauju joprojām ir populārākais premjera amata kandidāts (25,3% atbalsts), kas ievērojami pārsniedz atbalstu esošajai premjerei Laimdotai Straujumai (13,8%), taču ZZS reitings ir zemāks nekā Vienotībai. Varbūt tomēr vajadzēja pacopēt vēlētāju balsis ar Lembergu?
– Uzrunājām Lemberga kungu, bet viņš teica, ka paliks strādāt Ventspils labā, kur viņam pašvaldību vēlēšanās bija labi rezultāti.
Nedomāju arī, ka reāli par premjeru varētu kļūt to partiju ministri, kas nekandidē vēlēšanās – Nils Ušakovs nez vai kļūs par premjeru, un nez vai Saskaņa vispār kādreiz nokļūs valdībā. Arī Roberts Zīle, visdrīzāk, nebūs premjers.
– Koalīcijas partijas ir pārrunājušas iespēju sadarboties arī pēc vēlēšanām – vai viss jau sarunāts? Vai vispār pastāv citi koalīcijas varianti?
– Ir bijušas dažādas tikšanās, koalīcijas sēdes, bet konkrētas norunas nav. Vispirms jāsagaida vēlēšanu rezultāti, un redzēs, cik, kam, kādi deputāti – tikai tad var sākt domāt par kādu amatu dalīšanu.
– Bet redzat, ka ir iespējama cita koalīcija?
– Šobrīd melnais, nezināmais zirdziņš ir Ingunas Sudrabas partija, un grūti arī pateikt, kas no tās iekļūs Saeimā, ja iekļūs. Tajā ir viena spilgta persona – Inguna Sudraba, vēl zināmāks ir Gunārs Kūtris, bet pārējie ir nezināmi, līdzīgi kā bija Valda Zatlera partijai.
– Tad tagad vēl nevarat pateikt, vai būtu gatavi sadarboties ar Sudrabas partiju?
– To vērtēsim. Ir kaut kādi Sudrabas partijas uzstādījumi, kas mums nav pieņemami...
– Piemēram?
– Piemēram, par tautas vēlētu prezidentu.
– To taču savulaik ZZS pati aktīvi proponēja!
– Latvijas Zemnieku savienība, ko arī es pārstāvu, to atbalsta, bet mums ir citi partneri, kas to īsti neatbalsta. Viena lieta ir pateikt, ka mums vajag prezidentālu republiku vai daļēji prezidentālu, kā tas ir Lietuvā, bet nav skaidrs, kādas šo izmaiņu rezultātā būs viņa funkcijas.
– Par to jau ilgi runāts, ir bijušas pāris konstitucionālo tiesību komisijas, kas to vētījušas – vai tiešām to nevarēja jau izspriest?
– Acīmredzot līdz šim nav bijusi nopietna politiskā griba arī parlamentam to izvērtēt. Ir bijuši dažādi priekšlikumi, tajā skaitā Valsts prezidenta priekšlikumi par izmaiņām valsts pārvaldē, no kuriem daudzi ir diskutējami, piemēram, par lielākām pilnvarām parlamentārajiem sekretāriem kā ministru vietniekiem, lielāku atbildību pašiem ministriem nozares jautājumos, lai Ministru kabinetā nebūtu jāizskata specifiski nozares jautājumi.
– Ar Vienotību jums ir kādi būtiski jautājumi, kur viedokļi nelīmējas kopā?
– Ar Vienotību esam strādājuši kopā krīzē un iepriekš, arī tagad, tikai, ienākot Zatlera partijai ar skaļiem uzsaukumiem, palikām opozīcijā, bet vēlāk izrādījās, ka bez mums tomēr ir pagrūti.
Jautājums, kur mums droši vien būs padziļinātas diskusijas, ir par pašvaldību finansēšanu. Mēs uzskatām, ka pašvaldībām jādod procentuāli vairāk līdzekļu no iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN), jo tām ir nākušas klāt funkcijas, ko valsts ir atteikusies finansēt, un pašvaldību budžeta bilance diemžēl nav tik laba.
– Ar Nacionālo apvienību?
– Šobrīd strādājam kopā, lielu, programmatisku konfliktu nav, bet būs jautājumi, par kuriem būs diskusijas.
– Izklausās, ka tiešām esat vienojušies par koalīcijas partnerus saudzējošu priekšvēlēšanu retoriku, kādas tēmas nekritizēt, kuras citas partijas izvirza priekšplānā. Būs neinteresantas debates, teātris?
– Mēs nekad neesam nekādas melnās kampaņas pret konkurentiem vai koalīcijas partneriem taisījuši, un nav mūsu interesēs to darīt, mēs vairāk rādām, ko esam padarījuši un ko vēl izdarīsim nākamajā Saeimā.
– Kas pēkšņi mainījies, ka LM pēc 18 gadiem izdomājusi atcelt sociālo iemaksu griestus no 2016. gada?
– 2009. gadā šos iemaksu griestus atcēla, lai varētu nodrošināt sociālā budžeta ieņēmumus. Arī šobrīd, domājot par nākotni, jārēķinās, ka valstī samazinās darbspējīgo skaits, ir zema dzimstība, īpaši zema tā varētu būt pēc pāris gadiem, kad fertilo vecumu sasniegs sievietes, kas dzima 90. gados, kad bija zema dzimstība. Mums ir jāsabalansē speciālā budžeta ieņēmumi ar izdevumiem. Viens no variantiem ir atcelt iemaksu griestus, kas vienlaikus arī mazinātu nevienlīdzību, bet mums ir arī jāierobežo speciālā budžeta izmaksas, lai nevarētu no uzpūstiem ienākumiem, nodokļiem pretī saņemt daudz vairāk. Mērķis ir, lai tie, kas var nopelnīt vairāk, solidāri parūpējas par tiem, kas nevar un, iespējams, nekad nevarēs nopelnīt vairāk.
– Nav bažu, ka tā stumsiet vairāk pelnošos ēnu ekonomikā vai mudināsiet pārcelt darbavietas citur? Vai šos riskus esat ierēķinājuši, lēšot 45 miljonu eiro ieņēmumus no šīm izmaiņām?
– Esošie lielo algu saņēmēji nav tie, kas varētu iet ēnu ekonomikā. To procents, kas pārsniedz pašreizējos sociālo iemaksu griestus, ir mazs, pat ministri ir zem šā sliekšņa. Tur ir pārsvarā lielo kompāniju vadītāji, nedomāju, ka viņiem tādēļ samazinās algas vai viņi ies ēnu ekonomikā. Par to jau bija diskusija 2009., 2010. gadā, bet praksē neparādījās, ka kāds tā dēļ samazinātu atalgojumu vai aizbrauktu prom izcili speciālisti.
– Vai šīs izmaiņas iekļaujas kādā lielākā, vispārīgā nodokļu izmaiņu plānā, ar kuru plānots samazināt to pašu skandēto nevienlīdzību un nabadzību, par kuras apmēriem izskanējuši visai baisi skaitļi?
– Domājot par nabadzības mazināšanu, LM nesen nāca klajā ar iniciatīvu par kaut cik ekonomiski pamatotu minimālo ienākumu. Neapliekamais minimums, kas mazina nevienlīdzību, ir par zemu, ir jāiet uz mūsu aprēķinātajiem 129 eiro, jo vairāk nekā 20 tūkstoši strādājošo šobrīd saņem mazāk. Nav normāli, ka, piemēram, divi strādājoši vecāki un trīs bērni nesaņem šādu minimālo ienākumu uz cilvēku, ka cilvēki strādājot nevar nopelnīt ģimenei iztiku un kļūst par trūcīgām vai maznodrošinātām personām. Garantētā minimālā ienākuma saņēmēju jeb trūcīgo personu skaits ir samazinājies, bet maznodrošināto skaits pat palielinās, pašvaldībās vairāk prasa pabalstus medicīnas izdevumiem. Tas nozīmē, ka cilvēki, kas nav maznodrošinātie, tomēr nespēj samaksāt visus nepieciešamos izdevumus, tostarp par veselību.
– Tad kāda īsti ir mūsu ekonomiskā situācija, kādu izjūt vairākums iedzīvotāju? Mums visu laiku stāstīja par Valda Dombrovska nodrošināto ekonomikas augšupeju, bet LM pabalstu ierobežojumu saglabāšanu argumentē ar ekonomikas lēno atlabšanu.
– Ja skatāmies, no kādiem ienākumiem cilvēki maksā nodokļus, tad jāteic – situācija nav spīdoša. Saskaņā ar Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras statistiku 34–39% strādājošo maksā nodokļus no minimālās algas vai mazākas summas, kas ir ļoti slikts rādītājs. Arī to, kas maksā nodokļus no minimālās algas līdz 700 eiro, ir tikai 30%. Kopējie ienākumi no algu nodokļiem valstī ir zemi. Kā šie cilvēki iztiek? Iekšējais patēriņš ir lielāks, nekā varētu atļauties ar oficiālajiem ienākumiem, tas nozīmē, ka mums ir ļoti liela daļa ēnu ekonomikas, kura ir jāmazina, tostarp lielās PVN izkrāpšanas shēmas, iespējams, visās jomās ieviešot PVN reverso maksāšanu.
– Nozares darba grupa piedāvājusi finansēt veselības aprūpi arī no sociālās apdrošināšanas iemaksām, kas, jūsuprāt, graušot stabilu un sakārtotu sistēmu, kas paredzēta citiem mērķiem. Mēs nepārtraukti dzirdam par samilzušajām problēmām veselības aprūpē – vai tas nebūtu cēls mērķis, kam atvēlēt daļu sociālā budžeta uzkrājuma?
– Cēls mērķis ir beidzot sakārtot veselības aprūpes nozari, saprast, kāds ir pakalpojumu grozs visam budžetam, nevis runāt par atsevišķiem procentiem no sociālā budžeta. Tiek runāts ne tikai par 0,5, bet pat par viena līdz trīs procentu paņemšanu no speciālā budžeta, skaidri nepasakot, kāds pakalpojums būs pretī. Sociālā budžeta sistēma ir balstīta uz katra individuāli veiktajām iemaksām konkrētam gadījumam – pensijām, bezdarba, slimības vai citam pabalstam, apdrošināšanai, ko saņem atbilstoši veiktajām iemaksām. Ko un kā finansēs veselības aprūpē, kas tas būs par grozu un cik daudz tas maksās, kaut cik paņemot no sociālā budžeta, nav skaidrs. Kas būs tam, kas maksās nodokļus no minimālās algas, kas tam, kas no lielākas? Ja visiem vienādi – tad kas tieši? Vai tā gulta vienam būs ar matraci, otram bez, protēze vienam sarūsējusi, otram – kāda labāka? Nekas nav definēts, tikai pateikts, ka no sociālā budžeta paņemam naudu!
Sociālajā budžetā ļoti svarīgi ir sabalansēt ieņēmumus ar izdevumiem. Ja mums kādā brīdī ir mazāki ieņēmumi, jābūt rezervei, jo neviens nesapratīs pensiju vai kādu pabalstu neizmaksāšanu, kas cilvēkiem ir vienīgie ienākumi. Pēc speciālistu aprēķiniem, speciālajam budžetam ir jānodrošina uzkrājums vismaz gada apjomā. Mēs nezinām, kas notiks rīt, neviens nezināja, ka tā izvērsīsies notikumi Ukrainā, kā tas ietekmēs mūs. Ir jābūt drošības spilvenam, jāpieiet ļoti atbildīgi, izmaksas jāizanalizē nevis gadu, bet vismaz 10–20 gadu uz priekšu.
– Jūsuprāt, sociālajai sistēmai šādi tiktu izrauts šis drošības spilvens?
– Kaut kādā mērā. Nevar izraut vienu summu un pateikt: no tā mēs finansējam veselības aprūpi! Jāskatās visi nodokļi kopumā! Jebkura sistēma ir atkarīga no ekonomiskās situācijas valstī, no cik lieliem ienākumiem maksājam nodokļus, cik cilvēkiem ir uz rokas nauda, kāds ir neapliekamais minimums, vai vairāk cilvēkiem jāmaksā pabalsti, vai viņi var nopelnīt sev iztiku. Nevar paņemt vienu nodokli, tāpat kā nevar skatīt minimālo algu atrauti no neapliekamā minimuma. Nevar kā pokerā: riskēsim, paskatīsimies, un tad jau redzēs, kas notiks! Tas var atstāt sekas ilgtermiņā.
– Vai Ilze Viņķele, kas ir veselības aprūpes finansēšanas reformu darba grupas vadītāja, kā bijusī labklājības ministre to nesaprot? Vai tas ir, kā sakāt, priekšvēlēšanu populisms? Veselības aprūpe ir Vienotības Ahilleja papēdis, kuru tā cenšas pieslēpt uz citu rēķina?
– Domāju, tas lielā mērā saistīts ar vēlēšanām. Šis piedāvājums nav argumentēts, LM darba grupā pat netika pieaicināta. Var jau cerēt, ka, šādi ieplūdinot papildu naudu veselības aprūpē, cilvēki ātrāk dosies pie ārstiem un LM būs jāmaksā mazāk invaliditātes pabalstu. Esošo invalīdu skaitu tas nesamazina, un, nākotnē raugoties, manuprāt, tomēr cilvēkiem ir vairāk jāceļ ienākumi, lai viņi varētu par sevi labāk parūpēties, pirkt labāku pārtiku. Argumenti ir mazliet populistiski.
– Tiesībsargs norādījis uz Satversmes pārkāpumu attiecībā pret apmēram 80 tūkstošiem pensionāru, kam pēdējos piecos gados netaisnīgi aprēķinātas pārāk mazas pensijas tādēļ, ka to aprēķināšanu ietekmē kapitāla indekss, kas atkarīgs no ekonomiskās situācijas valstī, kas krīzē bija krities. Tādējādi tiem, kas pensijā aizgāja no 2010. gada, pensijas ir zemākas nekā tiem, kas aizgāja agrāk. Piekritāt, ka nav taisnīgi un situācija jāmaina. Kas izdarīts kopš aprīļa, kad šis jautājums tika aktualizēts?
– Esam sagatavojuši normatīvo aktu grozījumus, nepieļaujot turpmāk šādu situāciju – ja koeficients ir negatīvs, tad indeksu nerēķinām mazāku par viens, vienlaikus pie strauji augošas ekonomikas kaut kad nākotnē arī ierobežojam milzīga indeksa un pensiju pieaugumu.
– Koeficients būtu ar mazākām svārstību amplitūdām?
– Jā, tas būtu mazāk svārstīgs. 1996. gadā, ieviešot šo sistēmu, mēs neparedzējām tik lielu ekonomikas kāpumu, kāds bija treknajos gados – 2006., 2007., 2008. gadā. Mēs mēģinām izlīdzināt, stabilizēt dažādiem ekonomikas attīstības posmiem. Esam arī sagatavojuši pensijas pārrēķina formulu tiem, kam krīze radīja lielāko kaitējumu. Lielākā nevienlīdzība vai negodīgums veidojās attiecībā pret tiem, kas pensionējās 2011., 2012. gadā. 2009. gadā cilvēki vēl izmantoja dažādas citas iespējas, piemēram, priekšlaicīgu pensionēšanos, saglabājot pozitīvo koeficientu. Ja var atļauties, var ātrāk, bet mūsu plāns ir, sākot ar 2016. gadu, veikt pārrēķinus par 2010., 2011. un 2012. gadu un izskaust šo nevienlīdzību turpmāk.
(Pilnu interviju NRA)