Priecājas par darījumu, kaunas par cenu

Latvijas Republikas valdība vakar vienojās kaut kam atdot valstij piederošo banku Citadele. Par pārdošanu šo darījumu varēs vai nevarēs nosaukt atkarībā no tā, kāda ir darījuma cena, ko darījuma veicēji atklāt atsakās. Varbūt būtu labi uzzināt arī to, kam īsti banku atdod.

Latvijas valdības slēgtā darījuma seja ir Amerikas Savienotajās Valstīs reģistrēts ieguldījumu fonds Ripplewood Holdings. Tam, savukārt, ir sava seja Tims Kolins, kurš vakar nostājās līdzās Ministru prezidentei Laimdotai Straujumai, kad tā paziņoja par darījumu. Izrādās, ka pusi no bankas kapitāla pārņems kaut kas – nezin kas, bet atlikušo pusi Ripplewood Holdings sadalīs uz pusēm ar Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banku, kas vienkārši saglabās savu jau esošo Citadeles akciju paketi.

Darījuma dalībnieki atteicās atklāt darījuma cenu pirms tā pabeigšanas, kaut gan grūti pateikt, ko uzskatīt par tā pabeigšanu. Viens no darījuma starpfinišiem ir tā saskaņošana ar Eiropas Komisiju. Pēc L. Straujumas teiktā, tas jāizdara līdz 30. septembrim. Pretējā gadījumā EK pati ķeršoties pie Citadeles pārdošanas. Tomēr darījuma nosacījumu atklāšanu varētu atlikt vēl par pāris mēnešiem, atsaucoties uz to, ka Citadeles pircējam vai pircējiem būs darījums jāsaskaņo Latvijas Finanšu un kapitāla tirgus komisijā (FKTK). Ja tā saskaņojumu nedod, tad ar darījumu var notikt tāpat kā ar ministriem L. Straujumas valdībā, kuri tur pasēž, pasēž un aiziet, jo neviens viņiem nedod pielaidi valsts noslēpumam un tātad dokumentus, kas vispār būtu ministru cienīgi.

Latvijas, Briseles un varbūt vēl citurienes iestāžu darba kalendāri droši vien nejauši saskaras tā, ka 30. septembris iekrīt dažas dienas pirms Saeimas vēlēšanām Latvijā, bet FKTK atzinumam jāparādās ap to pašu laiku, kad Latvijā valdošajiem grupējumiem vismaz būtu jābūt izlēmušiem, ko nozīmē šo vēlēšanu rezultāti un ko ar tiem iesākt – kā varētu taisīt nākamo Saeimas vairākumu un valdību.

Valdības nostājas kuplināšanai noder finanšu ministra Andra Vilka atklāsmes, ka Citadeles pārdošanā svarīga esot pircēju reputācija un pieredze, bet par cenu labāk pat neieminēties. «Eiropa ir pilna ar bankām, kuras pārdod. Nav tas laiks, kad par bankām var dabūt pietiekami lielu summu, kā tas bija pirms pieciem, septiņiem gadiem,» A. Vilku citē aģentūra LETA. Nevajadzētu aizmirst šo atklāsmi, jo valdība pati izvēlējusies bankas pārdošanai neizdevīgāko brīdi. Taisnība gan, ka tagad ir pienācis gala termiņš, lai pārdotu daudzas kādreizējās Parex bankas likteņa biedres – ap 2008. – 2009. gadu izputējušas bankas, kurās dažādu valstu valdības ieguldīja naudu pret tipveida solījumu Eiropas Komisijai pārdot šīs bankas pēc pieciem gadiem. Būtu bezjēdzīgi gaidīt, ka valdības un EK šo gadu laikā spētu vienoties par tādu banku pārdošanas grafiku, kas izdevīgs valdībām un neizdevīgs banku pircējiem.

Valdības subordinācija noteica, lai A. Vilka atklāsmes atpaliktu no L. Straujumas domu gaitas, ka Citadele obligāti jāpārdod gan noteiktā termiņā, gan noteiktam pircējam. Tas taču ir vienlīdzīgi publiskam paziņojumam, ka valdība atsakās no jebkādām tiesībām noteikt darījuma cenu. Tā varētu būt arī viens eiro vai ASV dolārs, bet varētu būt arī tā, ka Latvijas valstij jāpiemaksā kaut kādi nieka miljoni atbilstoši pircēju atzinumam, ka tādējādi viņi izglābj Latvijas valsti no iespējas pazaudēt bankā vēl vairāk miljonu. Savulaik taču Latvijas valdība pamanījās ieguldīt Parex bankā summu virs miljarda latu, ko, dažādi uzskaitot valsts ieguldījumu un garantiju izmaksas, varētu noapaļot uz pāris miljardiem eiro.

Daļu no ieguldījumiem valsts ir atguvusi ar Citadeles un vēl otras uz Parex īpašumu bāzes izveidotas iestādes Reverta starpniecību. Citadeles bilancē skaitās nepilns miljards eiro likvīdu aktīvu, tai skaitā naudas līdzekļi 450 miljonu eiro apmērā. Tomēr jāatzīst, ka par banku nevar prasīt atbilstoši tās aktīviem, jo tiem taču jāsakrīt ar pasīviem, t.i., ar bankas saistībām pret noguldītājiem un aizdevējiem. Teorētiskā bankas cena ir tās pamatkapitāls ar korekciju par bankas paredzamo pelnītspēju. Ar to Citadelei visam jābūt kārtībā, ja jau auditori apstiprinājuši tās 2014. gada 6 mēnešu peļņu 14,4 miljonu eiro apmērā.

Par darījuma cenu tagad zināms tik, cik politiķi uzskatījuši par vajadzīgu nevis atklāti pateikt, bet noplūdināt. Publiska it tikai L. Straujumas brīnīšanās, no kurienes ņemti skaitļi, ka darījuma iecerētā summa bijusi 113 miljoni eiro, bet tagad Ripplewood Holdings izdomājis maksāt tikai 63 miljonus eiro.

Ripplewood Holdings

- Biznesa un finanšu tirgus ziņu medija Bloomberg mājaslapā pieejamā informācija liecina, ka patiešām pastāv investīciju uzņēmums Ripplewood Holdings.

- Wikipedia informē, ka šāds uzņēmums apsaimniekojot īpašumus vairāk nekā 10 miljardu ASV dolāru vērtībā (manages more than $10 billion), kas atbilstu Latvijas valsts gada budžetam.

- Ripplewood Holdings nauda jāuzskata par iespaidīgāku nekā Latvijas valsts nauda, jo skaitās peļņu nesoša autorūpniecības, pārtikas rūpniecības un vēl citu rūpniecības nozaru, mazumtirdzniecības, izklaižu un, protams, banku nozarē, kamēr Latvijas budžetam jābaro pensionāri, politiķi un ierēdņi.

Latvijas Republikas valdība vakar vienojās kaut kam atdot valstij piederošo banku Citadele. Par pārdošanu šo darījumu varēs vai nevarēs nosaukt atkarībā no tā, kāda ir darījuma cena, ko darījuma veicēji atklāt atsakās. Varbūt būtu labi uzzināt arī to, kam īsti banku atdod.   

Latvijas valdības slēgtā darījuma seja ir Amerikas Savienotajās Valstīs reģistrēts ieguldījumu fonds Ripplewood Holdings. Tam, savukārt, ir sava seja Tims Kolins, kurš vakar nostājās līdzās Ministru prezidentei Laimdotai Straujumai, kad tā paziņoja par darījumu. Izrādās, ka pusi no bankas kapitāla pārņems kaut kas – nezin kas, bet atlikušo pusi Ripplewood Holdings sadalīs uz pusēm ar Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banku, kas vienkārši saglabās savu jau esošo Citadeles akciju paketi.

Darījuma dalībnieki atteicās atklāt darījuma cenu pirms tā pabeigšanas, kaut gan grūti pateikt, ko uzskatīt par tā pabeigšanu. Viens no darījuma starpfinišiem ir tā saskaņošana ar Eiropas Komisiju. Pēc L. Straujumas teiktā, tas jāizdara līdz 30. septembrim. Pretējā gadījumā EK pati ķeršoties pie Citadeles pārdošanas. Tomēr darījuma nosacījumu atklāšanu varētu atlikt vēl par pāris mēnešiem, atsaucoties uz to, ka Citadeles pircējam vai pircējiem būs darījums jāsaskaņo Latvijas Finanšu un kapitāla tirgus komisijā (FKTK). Ja tā saskaņojumu nedod, tad ar darījumu var notikt tāpat kā ar ministriem L. Straujumas valdībā, kuri tur pasēž, pasēž un aiziet, jo neviens viņiem nedod pielaidi valsts noslēpumam un tātad dokumentus, kas vispār būtu ministru cienīgi.

Latvijas, Briseles un varbūt vēl citurienes iestāžu darba kalendāri droši vien nejauši saskaras tā, ka 30. septembris iekrīt dažas dienas pirms Saeimas vēlēšanām Latvijā, bet FKTK atzinumam jāparādās ap to pašu laiku, kad Latvijā valdošajiem grupējumiem vismaz būtu jābūt izlēmušiem, ko nozīmē šo vēlēšanu rezultāti un ko ar tiem iesākt – kā varētu taisīt nākamo Saeimas vairākumu un valdību.

Valdības nostājas kuplināšanai noder finanšu ministra Andra Vilka atklāsmes, ka Citadeles pārdošanā svarīga esot pircēju reputācija un pieredze, bet par cenu labāk pat neieminēties. «Eiropa ir pilna ar bankām, kuras pārdod. Nav tas laiks, kad par bankām var dabūt pietiekami lielu summu, kā tas bija pirms pieciem, septiņiem gadiem,» A. Vilku citē aģentūra LETA. Nevajadzētu aizmirst šo atklāsmi, jo valdība pati izvēlējusies bankas pārdošanai neizdevīgāko brīdi. Taisnība gan, ka tagad ir pienācis gala termiņš, lai pārdotu daudzas kādreizējās Parex bankas likteņa biedres – ap 2008. – 2009. gadu izputējušas bankas, kurās dažādu valstu valdības ieguldīja naudu pret tipveida solījumu Eiropas Komisijai pārdot šīs bankas pēc pieciem gadiem. Būtu bezjēdzīgi gaidīt, ka valdības un EK šo gadu laikā spētu vienoties par tādu banku pārdošanas grafiku, kas izdevīgs valdībām un neizdevīgs banku pircējiem.

Valdības subordinācija noteica, lai A. Vilka atklāsmes atpaliktu no L. Straujumas domu gaitas, ka Citadele obligāti jāpārdod gan noteiktā termiņā, gan noteiktam pircējam. Tas taču ir vienlīdzīgi publiskam paziņojumam, ka valdība atsakās no jebkādām tiesībām noteikt darījuma cenu. Tā varētu būt arī viens eiro vai ASV dolārs, bet varētu būt arī tā, ka Latvijas valstij jāpiemaksā kaut kādi nieka miljoni atbilstoši pircēju atzinumam, ka tādējādi viņi izglābj Latvijas valsti no iespējas pazaudēt bankā vēl vairāk miljonu. Savulaik taču Latvijas valdība pamanījās ieguldīt Parex bankā summu virs miljarda latu, ko, dažādi uzskaitot valsts ieguldījumu un garantiju izmaksas, varētu noapaļot uz pāris miljardiem eiro.

Daļu no ieguldījumiem valsts ir atguvusi ar Citadeles un vēl otras uz Parex īpašumu bāzes izveidotas iestādes Reverta starpniecību. Citadeles bilancē skaitās nepilns miljards eiro likvīdu aktīvu, tai skaitā naudas līdzekļi 450 miljonu eiro apmērā. Tomēr jāatzīst, ka par banku nevar prasīt atbilstoši tās aktīviem, jo tiem taču jāsakrīt ar pasīviem, t.i., ar bankas saistībām pret noguldītājiem un aizdevējiem. Teorētiskā bankas cena ir tās pamatkapitāls ar korekciju par bankas paredzamo pelnītspēju. Ar to Citadelei visam jābūt kārtībā, ja jau auditori apstiprinājuši tās 2014. gada 6 mēnešu peļņu 14,4 miljonu eiro apmērā.

Par darījuma cenu tagad zināms tik, cik politiķi uzskatījuši par vajadzīgu nevis atklāti pateikt, bet noplūdināt. Publiska it tikai L. Straujumas brīnīšanās, no kurienes ņemti skaitļi, ka darījuma iecerētā summa bijusi 113 miljoni eiro, bet tagad Ripplewood Holdings izdomājis maksāt tikai 63 miljonus eiro.

Ripplewood Holdings

-         Biznesa un finanšu tirgus ziņu medija Bloomberg mājaslapā pieejamā informācija liecina, ka patiešām pastāv investīciju uzņēmums Ripplewood Holdings.

-         Wikipedia informē, ka šāds uzņēmums apsaimniekojot īpašumus vairāk nekā 10 miljardu ASV dolāru vērtībā (manages more than $10 billion), kas atbilstu Latvijas valsts gada budžetam.

-          Ripplewood Holdings nauda jāuzskata par iespaidīgāku nekā Latvijas valsts nauda, jo skaitās peļņu nesoša autorūpniecības, pārtikas rūpniecības un vēl citu rūpniecības nozaru,  mazumtirdzniecības, izklaižu un, protams, banku nozarē, kamēr Latvijas budžetam jābaro pensionāri, politiķi un ierēdņi.