Latvijas valsts fiziskā drošība kļuvusi par modes lietu politiķu priekšvēlēšanu valodā. Uz Ukrainas notikumu fona daudz tiek runāts par aizsardzības budžeta palielināšanu un Zemessardzes stiprināšanu, kaut gan lielajam vairumam topošo deputātu nav ne jausmas, ar ko zemessargi nodarbojas, un trūkst priekšstata par Nacionālo bruņoto spēku vārgumu.
Neatkarīgā ielūkojās partiju vēlēšanu programmās. Aizsardzības tur ir maz, par iekšlietām teju nekā. Ir partijas, kas Abrahama Maslova formulēto cilvēka vajadzību piramīdu vispār aizmirsušas. Tajā uzreiz aiz fizioloģiskajām vajadzībām seko drošība: aizsardzība no briesmām, kārtība un tiesības, vajadzības, kas orientētas uz izdzīvošanu nākotnē.
Ja vēlētājam drošība šķiet nozīmīga joma, viņam pilnīgi noteikti jāizvairās balsot par partiju Latvijas attīstībai, politisko partiju Izaugsme, sociāldemokrātisko partiju Saskaņa un Latvijas Krievu savienību. Šo politisko spēku piedāvājumā valsts ārējā un iekšējā drošība netiek vispār pieminētas. It kā noziedzība neeksistētu, Imantas pedofils būtu notverts un netālu kaimiņos nenorisinātos karš. Arī partija Brīvība. Brīvs no bailēm, naida un dusmām aizsardzības jautājumiem nepievēršas, tomēr piemin iekšlietas, solot spēcīgu, godīgu, labi apmaksātu robežsardzi, kā arī lielākas algas iekšlietu struktūrās apmaiņā pret darba kvalitāti.
Pārējās partijas aizsardzības un iekšējās drošības jautājumiem pievērsušās vairāk, ierakstot programmās valsts aizsardzības spēju un Zemessardzes stiprināšanu ar 2% atvēlēšanu no IKP, un dažas variācijas par to, kā šie mērķi sasniedzami. Arī profesionālāku un finansiāli laimīgāku iekšlietu sistēmu. Vienīgā izlēcēja šai kompānijā ir partija Suverenitāte. Tās izpildījumā valsts aizsardzību nodrošinātu tikai Latvijas armija, un piedalīšanās okupējoša rakstura militārās aktivitātēs būtu pieļaujama tikai ar tautas vairākuma akceptu. Tātad nekādu amerikāņu Ādažu bāzē un nekādu latviešu Irākā vai Afganistānā. Te gan jāatgādina, ka Suverenitāte ir sīkpartija, kurai iekļūšanu Saeimā varētu nodrošināt vienīgi brīnums.
Neuzticēšanās vērts ir valdošās partijas Vienotība piedāvājums – tā sola atbalstīt pienācīgus ieguldījumus pretgaisa un informācijas sistēmu aizsardzībā, Zemessardzē. Taču te jāatgādina, ka Vienotības valdītā Finanšu ministrija bija pēdējais bastions zaudētajā cīņā par aizsardzības budžeta samazināšanu jau no nākamā gada un pakāpenisku tā lejupslīdi turpmākajos.
Aizsardzības nozare šobrīd ir Zaļo un zemnieku savienības kontrolē. Attiecīgi solītas tiek lietas, pie kā jau tiek strādāts – lielāks budžets, modernāki bruņotie spēki, stiprāka Zemessardze un Jaunsardze. Vienlaikus šī partija vienīgā runā par to, ka aizsardzība ir arī bizness un ar to var pelnīt: «Integrēsimies NATO militāri rūpnieciskajā kompleksā.» Cits jautājums, vai tur kāds arī mūs grib integrēt. Partija No sirds Latvijai un Latvijas Reģionu apvienība nekur tālāk par tradicionālo komplektu (2%+Zemessardze) nav aizdomājusies. Tāds pats ķeksītis partijas Vienoti Latvijai programmā. Savukārt radošāk izpaudusies Nacionālā apvienība Visu Latvijai!-Tēvzemei un Brīvībai/LNNK: «Ikvienā pašvaldībā Zemessardzes vienība, kas apmācīta un apgādāta tā, lai draudu gadījumā varētu rīkoties patstāvīgi.» Faktiski tā būtu atgriešanās pie savulaik likvidēta modeļa.
Lielāku uzmanību drošības jautājumiem savā programmā pievērsusi arī Jaunā konservatīvā partija. Te oriģinālāki uzsvari likti uz Baltijas valstu militāro sadarbību, atvaļināto karavīru rezerves spēku sistēmas izveidi, Zemessardzes integrēšanu NATO plānos, kā arī lielākām algām visiem drošības un aizsardzības struktūru darbiniekiem. Bonusā ¬– sociālās garantijas viņu tuviniekiem.
Partiju plānus aizsardzības jomā Neatkarīgā lūdza pavērtēt zemessargu un militārās tuvcīņas skolas dibinātāju Jāni Silu. Viņa secinājums – programmās izmantotas populāras klišejas, bet virkne aktuālu jautājumu nav pieminēti vispār. «Izlūkdienestu darba stiprināšana, aizsardzība kā viena no pamatfunkcijām, tātad prioritātēm, austrumu robežas nostiprināšana, nekavējoša, nevis pakāpeniska aizsardzības budžeta palielināšana, bruņoto spēku audits un reformēšana atbilstoši reālajiem drošības izaicinājumiem (..).»
Plānus no sērijas «kā var nesolīt» par atalgojuma celšanu spēka struktūrās Jānis Sils vērtē ar skepsi – vīrusu nomocītu datoru nevar izārstēt ar jauna monitora iegādi. Nepieciešama radikālāka iejaukšanās.
Vēl viena lieta, kam dažas partijas garāmejot pieskārušās, būtu pelnījusi lielāku vērību:
«Patiesībā tieši no valstiskās ideoloģijas stiprināšanas – caur valsts pasūtījumu kultūrā, mākslā, izglītībā – būtu sākama saruna par valsts aizsardzību, jo pat vislabāk apmācītie un apgādātie daži tūkstoši zemessargu, karavīru nekad nespēs aizstāvēt valsti, kuras iedzīvotāju lielai vai lielākajai daļai viņu cīņas motivācija un mērķi nav saprotami. Valsti var nosargāt tikai tauta kopumā.»
Ja tā, šis ir arī jautājums par obligātā militārā dienesta nepieciešamību, par ko tauta pēdējā laikā aizdomājas, bet partiju programmas spītīgi klusē.