Kas patlaban notiek pasaules ģeopolitiskajā telpā, kad acīm redzami mainās pēckara iedibinātā kārtība, un kādas var būt sekas arī Latvijai, par to – saruna ar politoloģi Ilzi Ostrovsku.
– Kā jūs raksturotu notiekošās ģeopolitiskās izmaiņas?
– Par tām jau ilgi un detalizēti raksta nopietni zinātnieki. Reference ir 2007.–2008. gada krīze. Tā iezīmēja faktu, ka pasaules finanšu sistēmā kredīts kā ekonomikas stimulators lielā mērā sevi ir izsmēlis. Protams, šāds uzskats nav absolūts. Ir eksperti, kuri uzskata (tā ir 19.–20. gadsimta domāšana), ka esošajā sistēmā jāveic tikai dažādas izmaiņas, lai tā spētu funkcionēt tālāk. Proti, ka sava ekonomika jāpastimulē, sadalot citas sev par labu. Varētu teikt, pat nokampjot. Visbiežāk tad sākas karš vai arī tiek meklēti lieli tirgus segmenti, kur var realizēt nelikvīdus. Protams, šie ir visprimitīvākie varianti. To, ka izmaiņām jābūt, saprot, manuprāt, visi. Jautājums tikai – kādām. Publiskajā diskursā vīd ideja attīstīt vēl bez dolāra un eiro citas pasaules mēroga rezerves valūtas. Tas nozīmē, ka līdztekus dolāram šo lomu varētu pildīt juaņa, rūpija, rublis. 2011. gadā Ķīna jau pasludināja savu plānu padarīt juaņu par pasaules rezerves valūtu. Savukārt Krievijas līderi vēl iepriekšējās desmitgades vidū centās pārliecināt savus pilsoņus (ideoloģiski, protams), ka rublis ir spējīgs pretendēt uz rezerves valūtas lomu.
– Koka rublis? ASV senators Džons Makeins nesen paziņoja, ka rublis ir tikai tualetes papīrs.
– Iespējams, daži domā, ka Makeins vēlējās rupji izpausties, taču tā, manuprāt, ir indikācija tam, ka idejas par vairākiem pasaules mēroga finanšu centriem gruzd un kairina vienkāršotā varianta (dolāra) atbalstītājus. Proti, kaut kas veidojas, taču attīstīt pasaules rezerves valūtas nav vienkārši. Lai rublis kļūtu par pasaules rezerves valūtu, ir nepieciešama spēcīga ekonomika, ticība Krievijai kā valstij, starptautiskās drošības garantam un kā būtiskam spēlētājam globālajā ekonomikā un politikā, kā pasaules mēroga zinātnisko atklājumu centram. Pat 140 miljoni iedzīvotāju ir pārāk maza bāze šādam atvēzienam. Tāpēc tik vitāli svarīga ir ideja par Eirāzijas Savienību, kurā būtu Baltkrievija, Kazahstāna, Ukraina un pēc iespējas arī citas bijušās PSRS republikas – vārdu sakot, viss, ko vien var paņemt.
– Kopš PSRS sabrukuma Krievija jūtas pabērna lomā, jo zaudējusi impērijas statusu. Tā neprātīgi cenšas pašapliecināties.
– Es tomēr gribētu nolikt sāņus šo impēriskās pašapliecināšanās vēlmi. Manuprāt, situācija Krievijā ir daudz sliktāka, nekā no malas izskatās. Krievija jūtas apdraudēta, jo ir vāja. Militārā, ekonomiskā un sociālā statistika to apliecina. Parasti mēģina plosīt vājāko. Tas ir tas, no kā Krievija, manuprāt, patiesībā baidās. Reakcija ir pārspīlēta agresija, kaut arī šo situāciju var salīdzināt ar pokera spēli, kurā jāiet līdz galam – draudot pat ar preventīvu atomieroču pielietošanu, ko Putins it kā teorētiski ir pieļāvis. Krievijā tirgus neredzamā roka, par kuru runāja Ādams Smits (1723–1790), ir veidojusies diezgan kroplīgi. Cerība, ka attīstīsies ražošana kā atbilde uz importa preču izaicinājumu, nav attaisnojusies. Energoresursu esamība izlutina. Krievijas budžetu pārsvarā veido ieņēmumi par pārdoto gāzi un naftu. Ražošana nīkst ārā, un nav pat stratēģijas, kā tai attīstīties.
– Putina ambīcijas un bezkaunība ir tikai sekundārs faktors?
– Es to neakcentētu kā pirmo. Tas taču būtu vislabākais! Nomaina Putinu, un jautājums atrisināts. Tā ir sevis mierināšana. Domāju, ka tikai ambīciju dēļ šādi līderi pie varas nenonāk. Parasti tas ir saistīts ar lielām investīcijām, kuras izvirzītajam līderim jāattaisno.
Bet atgriezīsimies pie iepriekš runātā. Būtiskākais ir tas, ka patlaban nevienam nav skaidrs, ko darīt. Visās nozīmīgākajās valstīs ir vismaz divas nometnes. Vieni uzskata, ka vajag pieturēties pie tradicionāli zināmās sistēmas, turpinot, kā līdz šim. Proti, izvairoties no jebkādas ietekmes sfēru pārdales. Otra nometne proponē, ka šāda pieeja ir sevi izsmēlusi. Tāpēc vajadzētu vienoties par jaunu finanšu un līdz ar to politiskās varas centru veidošanu. Tieši tāda pati situācija, kad visi vēlējās kaut ko vairāk, bija pirms Pirmā pasaules kara. Toreiz lielās, attīstītākās Eiropas valstis gribēja karu, jo katra uzskatīja, ka vinnēs trīs mēnešu laikā – līdz Ziemassvētkiem. Ar ko tas beidzās?
– Ar ietekmes zonu pārdali.
– Un ar to, ka Eiropa zaudēja vadošo ekonomisko un politisko lomu pasaulē. Nedomāju arī, ka tikai Staļina vai Hitlera personība izraisīja Otro pasaules karu. Ja nav skaidri iezīmēta modeļa, kādām jābūt izmaiņām ģeopolitiskajā un ģeoekonomiskajā pārdalē, tad visi nervozē un kādam nervi uzdod pirmajam. Arī šobrīd esam līdzīgā situācijā. Ļoti nepatīkamā, bīstamā un neparedzamā. Šajā kontekstā Krievijas un Ukrainas karš ir tikai epizode.
– Sankciju karš: ASV un ES pret Krieviju. Krievija pret visiem. Šis arī ir jauns fenomens, apmēru ziņā.
– Krievijas eksperti jau pirms vairākiem gadiem aicināja pārtraukt importa plūsmas, lai tādējādi stimulētu savu tautsaimniecību. Domāju, ka Krievija izmantoja sankcijas, lai pasāktu darīt to, kas bija jādara jau sen.
Taču paralēli sankcijām rit informatīvais un arī provokāciju karš. Krieviju izprovocēja.
– Kas izprovocēja?
– Krievijas un Ukrainas oligarhi, kuri savā līmenī nespēja sadalīt ietekmes sfēras. Krievija sāka rīkoties neadekvāti starptautiskajām normām. Pārējām valstīm radās iespēja nolikt to pie vietas, izvirzot pretenzijas. Tas ir politiskais pokers, kurā var aizspēlēties tik tālu, ka vairs nav iespējams nonākt izejas pozīcijās. Arī pirms Pirmā pasaules kara visi aizspēlējās par tālu. Tagad NATO saka, ka došot ieročus ukraiņiem, savukārt Krievija draud, ka divās nedēļās aiziešot līdz Kijevai.
Pilnu intervijas tekstu lasiet šīsdienas NRA