Ģenerālprokuratūra: GRU ir tas pats, kas VDK

Ja bijušās PSRS izlūkdienesta darbinieku ievēlē Saeimā, tad Latvijas varas iestādes ir bezspēcīgas viņu atmaskot – tas nepārprotami izriet arī no Ģenerālprokuratūras pārstāvju atbildes uz Neatkarīgās jautājumiem.

Jautājums par to, kā izpildīt Vēlēšanu likuma 5. panta 5. apakšpunkta prasību, ka «nevar pieteikt par kandidātiem un Saeimā nevar ievēlēt» bijušās PSRS izlūkdienesta vai pretizlūkošanas dienesta štata darbiniekus, šobrīd ir aktualizējies, jo Ingunas Sudrabas vadītā partija No sirds Latvijai par deputāta kandidātu pieteikusi angļu un suahili valodas tulku Jāni Grigali, kurš attīstītā sociālisma laikos, 1979. gadā, ir beidzis PSRS Galvenās izlūkošanas pārvaldes kūrēto – kā deputāta kandidāts pats raksta savā anketā – «Kara institūtu Maskavā».

GRU apvainotos

PSRS Galveno izlūkošanas pārvaldi agrāk un arī tagad gan neoficiāli, gan oficiāli mēdz saukt par GRU – tā ir abreviatūra no krievu Glavnoje razvedivaķeļnoje upravļeņije.

Situācija ir unikāla, jo līdz šim vēlēšanu sakarā runāts tikai par LPSR vai PSRS Valsts drošības komitejas (VDK) darbiniekiem (piemēram, Juri Bojāru un robežsargu Jāni Ādamsonu) vai ziņotājiem. Bet GRU bija pavisam cita PSRS represīvā institūcija nekā VDK. Tā bija elitāra institūcija, ar krietni lielāku kapacitāti dažādu slepenu un atklātu operāciju veikšanā, lai stiprinātu padomju varu. GRU darbinieks pat apvainotos, ja viņu nosauktu par čekistu. GRU darbinieki padomju varas gados sevi uzskatīja par varenākiem, gudrākiem, prasmīgākiem nekā VDK.

Neatkarīgā ģenerālprokuroram Ērikam Kalnmeieram vaicāja, kurai institūcijai ir jāvēršas tiesā, lai noskaidrotu, vai deputāta kandidāts ir bijis PSRS izlūkdienesta darbinieks, un kurā brīdī tas ir jādara (piemēram, kad CVK reģistrējusi deputātu kandidātu sarakstus vai kad persona ievēlēta u.tml.). Specializētās vairāku nozaru prokuratūras virsprokurore Sandra Daugaviete ar preses sekretāres starpniecību atbildēja, ka attiecībā uz GRU darbiniekiem jārīkojas atbilstīgi likuma Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu 13. pantam.

Kad Neatkarīgā Ģenerālprokuratūrai norādīja, ka runa jau nav par VDK darbinieku, bet gan par PSRS Galvenās izlūkošanas pārvaldes darbinieku, Ģenerālprokuratūras preses sekretāre Aiga Eiduka rakstiski atbildēja, ka virsprokurore S. Daugaviete viņai paskaidrojusi, ka minētais likums «attiecas arī uz GRU darbiniekiem un attiecīgā kārtība ir tāda pati kā VDK».

Savukārt uz Augstākās tiesas (AT) priekšsēdētājam Ivaram Bičkovičam uzdoto jautājumu, vai arī AT uzskata, ka uz PSRS Bruņoto spēku Ģenerālštāba Galvenās izlūkošanas pārvaldes štata darbiniekiem attiecas likums Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu, AT Komunikāciju nodaļas vadītāja Rasma Zvejniece atbildēja šādi: «Atbildes uz Jūsu jautājumiem nevarēsim sniegt, jo Augstākā tiesa atturas no likumu piemērošanas skaidrojumiem, pirms lieta izskatīta tiesā.»

It kā skarbi

Iepazīstoties ar iepriekšminēto likumu, Neatkarīgā konstatē, ka tas tomēr attiecas tikai un vienīgi uz VDK darbiniekiem, jo citas padomju institūcijas tajā nav pieminētas nevienā vārdā. Likumā skaidri ir definēts, ka «VDK darbinieki šā likuma izpratnē ir visi bijušie VDK štata, kā arī ārštata darbinieki – personas, kuras devušas piekrišanu slepenai sadarbībai ar VDK un kuras par atlīdzību vai bez atlīdzības sniegušas VDK savus ziņojumus vai izpildījušas citus VDK dotos uzdevumus». Savukārt «par VDK informatoriem šā likuma izpratnē atzīstami VDK aģenti, rezidenti, konspiratīvo dzīvokļu turētāji un uzticības personas».

Atbilstīgi šim likumam – ja kāds VDK darbinieks izdomātu kandidēt Saeimas vēlēšanās, tad viņam tiešām būtu lielas nepatikšanas.

Likuma 13. pantā noteikts, ka Saeimas prezidijam ne vēlāk kā mēneša laikā pēc tam, kad Saeima sanākusi uz pirmo sēdi, ir pienākums pieprasīt no Totalitārisma seku dokumentēšanas centra (TSDC) «izziņu par to, vai tā rīcībā, Latvijas Nacionālajā arhīvā vai citās valsts glabātavās ir dokumenti, kas liecina, ka ievēlētie deputāti varētu būt bijuši VDK darbinieki vai informatori». Līdzīgi jārīkojas arī citu iestāžu vadītājiem, ja attiecīgajā iestādē ir tādi amati, kurus likums aizliedz ieņemt VDK darbiniekiem vai informatoriem.

Ja TSDC atbilde ir apstiprinoša, bet attiecīgā persona noliedz, ka būtu sadarbojusies ar VDK, tad Saeimas prezidijam «ir pienākums divu nedēļu laikā pēc izziņas saņemšanas iesniegt attiecīgā rajona vai republikas pilsētas prokuratūrai pieteikumu par sadarbības fakta konstatēšanu».

Īpaši pilnvarotam prokuroram ne vēlāk kā piecu dienu laikā jāierosina pārbaudes lieta, kas pēc būtības ir līdzīga krimināllietai. Personai, par kuras sadarbību ar VDK ir aizdomas, ir tās pašas tiesības un pienākumi kā aizdomās turamajam kriminālprocesā – tā nedrīkst atteikties sniegt paskaidrojumus, bet apzināti nepatiesu paskaidrojumu sniegšana draud ar kriminālatbildību. Pierādījumu vākšanā prokuroram ir plašas pilnvaras – viņš var nopratināt lieciniekus, uz tiesneša lēmuma pamata izdarīt kratīšanu, noklausīties telefonsarunas utt.

Kad prokuroram ir pārliecība, ka sadarbības fakts ir pierādīts, viņš vēršas tiesā. Ja arī tiesa konstatē sadarbības faktu, attiecīgā persona zaudē Saeimas deputāta mandātu vai citu nelikumīgi ieņemto amatu.

Iziet sveikā

Lai gan likums it kā ir skarbs, nav nekādu šaubu – GRU darbiniekiem tas kaitēt nevar, jo visas skarbās darbības sākas tikai pēc TSDC izziņas par sadarbību, kas balstās uz t.s. čekas maisu dokumentu informāciju. Bet TSDC nav nekādu dokumentu par GRU darbiniekiem – to TSDC jau arī šajā gadījumā ir apliecinājis Centrālajai vēlēšanu komisijai.

Cita starpā šogad maijā likumā iekļauta norma, kas paver iespēju arī vecajiem čekistiem kandidēt velēšanās, nebaidoties no atmaskošanas. Likumā iekļauta norma, ka «valsts drošības iestādēm valsts drošības interesēs ir tiesības neizpaust iegūto un tās rīcībā esošo informāciju par VDK darbiniekiem un informatoriem». Acīmredzot šī norma legalizē situāciju, par kuru jau sen tika baumots kompetentās aprindās – ja bijušais čekists aizgāja uz «valsts drošības iestādēm» un apsolīja, ka tagad kļūs par stukaču arī šīm iestādēm, tad viņa kartīte no čekas maisiem tika izņemta un pārvietota uz attiecīgā kantora seifiem.