Situācija ar mūzikas instrumentiem Latvijas lielākajos orķestros ir kritiska, tādēļ, lai uzlabotu situāciju, tuvākajos trijos gados Kultūras ministrija ir ieplānojusi ap pusotru miljonu eiro jaunu iegādei. Orķestru vadītāji uzskata, ka par šādu summu būtiski uzlabojumi nav iespējami. Viņi arī akcentē, ka noteikti jārisina ne tikai šī problēma, bet arī sāpīgais algu jautājums.
Koncertaģentūras Latvijas koncerti vadītājs Guntars Ķirsis, kurš KM iniciatīvu nodēvē par apsveicamu, uzsver, ka situācija ir nopietna, jo instrumenti ir nolietojušies. Tas arī neesot nekāds brīnums, jo daļa no tiem kalpojuši gadu desmitiem. Klarnetists un bijušais kultūras ministrs Ints Dālderis gan teic, ka «tā jau nav, ka pēdējos gados orķestriem nav iegādāts neviens instruments. Situācija ir risināta, un arī šogad ir kas jauns iegādāts». Taču arī viņš esot spiests atzīt, ka stāvoklis kopumā nav labs. Pēdējais lielais iepirkums bijis vēl pirmskrīzes gados. Toreiz iegādātajiem pūšamajiem instrumentiem, kas tradicionāli tiek par valsts naudu pirkti, bet stīgu – lielākoties ir pašu mūziķu pirkti, ir jau teju desmit gadu, tāpēc arī to apkopei vajag vairāk līdzekļu. I. Dālderis skaidro, ka ārzemju kolektīvos vienmēr tiek spēlēts tikai ar saviem personiskajiem instrumentiem, bet Latvijā šāds modelis ir kā atskaņas no padomju laikiem, kad privātpersonai nebija iespējams pat sapņot par vijoles vai kā cita iegādi savā īpašumā. KM šim mērķim atvēlēto summu, kas paredzēta trim orķestriem – Latvijas Nacionālajam simfoniskajam (LNSO), Latvijas Nacionālās operas un Sinfonietta Rīga –, I. Dālderis raksturo kā nelielu, it īpaši, ja par to vēlas nopirkt kādu stīgu instrumentu. «Berlīnes orķestrī viena vijole maksā tik, cik LNSO – visas kopā,» paironizē mūziķis, norādot, ka KM iezīmētā nauda ir vien virtuāla un, iespējams, tā arī paliks uz papīra. Viņš pat domājot, ka mūziķiem būtiskāks ir algu jautājums, kas noteikti tuvākajā laikā jārisina.
Kamerorķestra Sinfonietta Rīga izpilddirektors Timurs Tomsons gan tam nepiekrīt, uzsverot, ka abas šīs problēmas ir sāpīgas: «Tās nekādā ziņā nav nošķiramas viena no otras, jo gan instrumenti, gan alga ir tas, kas motivē mūziķus strādāt.» T. Tomsons atzīst, ka saprotot ekonomisko un ārpolitisko situāciju, un tomēr – ja tas viss tiks nolikts plauktā, nav izslēgts, ka mūziķu pacietība izsīks, un varam sagaidīt pat protesta akcijas, līdz kam gan, protams, negriboties nonākt. Lai gan 2006. gadā arī kamerorķestrī tika iegādāti jauni pūšamie instrumenti, apkope tiem vajadzīga regulāra. Ja tas netiek darīts un kaut bojāta stīga netiek nomainīta, tas uzreiz dzirdami atsaucas uz kolektīva snieguma kvalitāti. «Šobrīd orķestris joprojām dzīvo krīzes iztikas minimuma apstākļos – naudas iznāk labi, ja pašam nepieciešamākajam. Bieži vien nākas tērēt personiskos vai kolektīva iekšējos līdzekļus, tostarp lielākiem remontiem, kas izdarāmi tikai ar ražotāju spēkiem,» norāda T. Tomsons, piebilstot: vismaz prieks ir, ka KM bijušas dzirdīgas ausis un tā gada otrajā pusē ikdienas apkopei piešķīrusi kamerorķestrim lielāku summu nekā pirms tam.