Jānis Reirs un Ivars Zariņš diskutē par neizdarīto pārtikas embargo laikā

Par Krievijas embargo ietekmi uz Latvijas ekonomiku, par enerģētisko neatkarību un citām aktualitātēm šī diskusija, kurā piedalās 12. Saeimas deputātu kandidāti Jānis Reirs (Vienotība) un Ivars Zariņš (sociāldemokrātiskā partija Saskaņa).

– Turpinās Rietumu un Krievijas sankciju kariņš. Vai Latvijas valdība visu dara pareizi?

Jānis Reirs: – No pirmās dienas esam atbalstījuši domu, ka visām Eiropas Savienības valstīm jāveido kopēja ārpolitika, un esam darbojušies, turoties pie šīs domas. Jādara viss, lai apturētu to ārprātu, kas notiek Ukrainas dienvidos. Un viens no ceļiem ir sankcijas, kas gan neattiecas uz tām produktu grupām un precēm, kas ir iekļautas Pasaules Tirdzniecības organizācijas dokumentos. Ir pieņemts lēmums ierobežot Krieviju finanšu tirgos, stratēģisko materiālu tirdzniecībā un tehnoloģijās, uz ko Krievija atbildēja ar pārtikas preču embargo.

– Kā Latvijai jāreaģē uz Krievijas embargo?

Ivars Zariņš: – Ir acīmredzami, ka Eiropas Savienības kopējā pozīcija nav nemaz tik kopīga. Francija Mistral kuģus var pārdot Krievijai, bet Latvija pienu nevar pārdot.

J. R.: – Francija arī pienu nevar pārdot! Re, sākas jau tas Saskaņas populisms...

I. Z.: – Tā ir jūsu interpretācija. Ļaujiet pabeigt domu! Nebija grūti paredzēt, ka, ja ES uzliks Krievijai sankcijas, Krievija atbildēs ar to pašu. Skaidrs arī, kuri būs tie, kas visvairāk cietīs no sankcijām – tās valstis, kas atrodas Krievijai blakus vai tuvu: Latvija, Polija, Somija. Būtu bijis pareizi, ja, spriežot par sankciju ieviešanu, uzreiz būtu arī vienošanās par kompensāciju mehānismu – kā mēs izlīdzināsim to prettriecienu, kas nāks no Krievijas. Tas netika izdarīts.

J. R.: – Rūpīgi analizējot makroekonomiskos rādītājus, var konstatēt, ka, jā, situācija pasliktinās, taču tā nav traģiska. Ir problēmas atsevišķiem uzņēmumiem. Šī nav pirmā reize, kad ir līdzīga situācija. Ir jau trīs reizes bijis tā, ka ar Krieviju tirgošanās spēji samazinās – ir bijis Krievijas defolts, arī politiski motivēta Krievijas atteikšanās no Latvijas precēm, kad apmēram 90% visa eksporta bija uz Krieviju. 1998. gadā 30% eksporta bija uz Krieviju, un vienā dienā pārtrūka maksājumi. Pašlaik mūsu eksporta rādītāji ir mazāk par 10% uz Krieviju. Tātad katastrofas nav. Ir ļoti nopietna situācija. Biedēt cilvēkus ar katastrofu – tas ir vērsts uz to, lai noskaņotu sabiedrību par sankciju mazināšanu.

Vēl pirms sankciju trešās kārtas uzsākšanas atbildīgie ministri uzsāka sarunas par palīdzības sniegšanu no Krievijas embargo cietušajiem uzņēmējiem. Atbildīgie ministri, vairākkārt tiekoties ar nozaru pārstāvjiem un Eiropas Komisijas darbiniekiem, jau ir panākuši izpratni, un kompensācijas būs. Premjere Laimdota Straujuma un finanšu ministrs Andris Vilks ir paziņojuši, ka, iespējams, būs nodokļu maksājumu atlikšana, piešķirot nodokļu brīvdienas. Darbs notiek, un tas ir atbilstošs situācijai. Situācijas makroekonomiskā izvērtēšana notiek jau kopš marta.

I. Z.: – Šī makroekonomiskā izvērtēšana ir acīmredzami pavirša un kļūdaina – ja pat ekonomikas ministrs var paziņot, ka sankciju ietekme var būt ne vairāk kā 10% apmērā, tāpēc ka eksports uz Krieviju ir 10%. Tā analizēt ietekmi uz ekonomiku, manuprāt, ir virspusēji un nenopietni, jo jāskatās ne tikai tiešais apgrozījums ar Krieviju, bet arī netiešais efekts. Piemēram, piensaimnieks, kurš ar Krieviju nemaz netirgojas un pienu pārdod tikai iekšējā tirgū, tāpat cieš – viņa produkcija tiek izspiesta ārā no tirgus, jo sankciju rezultātā nāk iekšā lētā produkcija no citām ES valstīm, kurām ir lielākas subsīdijas. Tātad cieš arī tā ekonomikas daļa, kas nav tieši saistīta ar Krieviju.

Vēl piemērs: visa mūsu tranzīta industrija balstās uz Rietumu – Austrumu virzienu, tas veido 90% no visa apjoma, un gandrīz tas viss iet caur Krieviju. Arī tās preces, kas nav Krievijas tirgum, bet iet, piemēram, uz Kazahstānu vai Ķīnu. Tātad arī šis bizness ir apdraudēts. Un tas ir ļoti nopietni, taču tas nav izvērtēts. Esmu dzirdējis tikai šo ļoti primitīvo viedokli, ka tāds, kāds ir eksporta apjoms uz Krieviju, tāda arī ir maksimālā iespējamā sankciju ietekme uz mūsu ekonomiku.

– Bet valdība lemj par atbalsta mehānismiem, piemēram, par tām pašām nodokļu brīvdienām, nesen notika sarunas ar ķīniešiem par pienu...

I. Z.: – Skaidrs, ka valdība dara to, ko var. Un var šī valdība uzskatāmi maz. Turklāt, kad uguns jau ir pakulās, maz kas vairs ir labojams. Vajadzēja būt izdarītiem mājasdarbiem jau laikus.

Tagad tiek meklēti jauni noieta tirgi – Ķīnā un citur. Taču to varēja darīt jau iepriekš. Tagad, kad arī visas pārējās ES valstis meklē jaunus tirgus, vai mēs šajā situācijā to izdarīsim labāk, ja to nespējām paveikt līdz šim? Konkurence, lai iespiestos jaunos tirgos, tagad būs lielāka, un iekļūt ar savu preci tur būs grūtāk.

Kāpēc tik daudz problēmu ar jaunu tirgu iekarošanu? Tāpēc, ka diemžēl mūsu tā saucamais veiksmes stāsts ir vērsts uz mūsu esošo iespēju izsmelšanu – preču ražošanu ar zemu pievienoto vērtību, neveicinot iespēju uzņēmējiem radīt jaunus produktus ar augstāku pievienoto vērtību. Nu, piemēram, ja zemnieks pienu varētu pārstrādāt piena pulverī, tad būtu daudz labākas iespējas pasargāt zemniekus – nevis tikai piesolot nodokļu brīvdienas, nevis vienkārši izmest naudu vējā, lai segtu zaudējumus, bet gan iztērēt šo naudu, valstij veicot mērķtiecīgu intervenci, uzpērkot piena pulveri un vēlāk pārdodot to par izdevīgu cenu, tā atgūstot šo naudu. Ja valsts būtu palīdzējusi šādai ražošanai veidoties...

J. R.: – Interesanti, kā valsts varēja palīdzēt?

I. Z.: – Nu, piemē ram, palīdzot zemniekiem kooperēties. Viens labs piemērs ir Latvijas piens, kur zemnieki kooperējās un izveidoja piena pārstrādes rūpnīcu. Viņi daudz mazāk cietīs nekā tie zemnieki, kam ir iespēja ražot pienu un neko citu. Jo, piemēram, piena pulveris var stāvēt daudz ilgāk un var gaidīt, kad to varēs pārdot.

J. R.: – Tad iznāk, ka vajadzēja uzcelt piena pārstrādes rūpnīcas, lai tās stāv tukšas. Tad gaidīt, kad Krievija uzbruks Ukrainai un nāks piena pārprodukcija. Un tad taisīt intervenci, uzpērkot šo pulveri...

I. Z.: – Tā ir jūsu interpretācija un sapratne par šo situāciju. Es domāju, ka mēs varējām veidot šādu ražošanu...

J. R.: – Tātad valsts bija tā, kurai vajadzēja veidot šādu ražošanu?

I. Z.: – Vai tiešām nav saprotams, ka uzņēmēji paši veidotu šādu ražošanu ar augstāku pievienotu vērtību produktiem, ja būtu attiecīga valsts politika. Vienu Latvijas pienu – varēja izveidot, bet tādi uzņēmumi varēja būt vairāki.

J. R.: – Visi zina, ka pirms pāris gadiem vēl bija problēmas ar piena trūkumu. Tātad nebija pamata pat domāt par to, ka vajadzētu lielās jaudas piena pārstrādei pulverī.

I. Z.: – Es cenšos paskaidrot, ka pareizi ir censties ieguldīt, lai varētu ražot produktus ar augstāku pievienoto vērtību, tāpēc nav jāgaida krīze. Tā ir arī labāka iespēja apgūt jaunus tirgus, ko nav iespējams izdarīt ar esošo produkciju. Tagad tikšot meklēti jauni tirgi un šim nolūkam tikšot tērēti miljoni, taču agrāk vai vēlāk atklāsies, ka esošai produkcijai ir zema konkurētspēja, jo produktam ir zema pievienotā vērtība, un beigās tik un tā kāds to piegādās lētāk par mums. Pareizāk būtu nolūkot tirgos iespēju produktiem ar augstu pievienoto vērtību un tad veicināt šādu produktu ražošanu šeit. Citādi šī meklēšanās būs naudas šķiešana vējā.

– Kas piebilstams Saeimas pozīcijai?

J. R.: – Es nesapratu, ko Zariņa kungs teica. Viņš to mēs lieto tā, ka es sapratu, ka valstij būtu jābūvē rūpnīca, neraugoties uz to, ka pirms diviem gadiem vai pirms gada bija sabalansēts piena daudzums valstī vai dažbrīd pat deficīts. Kooperatīvajai sabiedrībai Latvijas piens tika piešķirti garantiju līdzekļi, lai tā var uzbūvēt piena pārstrādes ražotni. Tas bija pareizi darīts, taču nevar būvēt rūpnīcas bez jēgas, lai būtu disbalanss starp piena ražošanu un pārstrādi. Tad piena cena kāptu augšā. Katrs patērētājs galā sajustu dārgākus piena produktus. Jau tāpat pēdējos četros gados piena cena ir cēlusies. Tas saistīts ar lietuviešu invāziju, ar to, ka viņi lielos daudzumos uzpirka pienu. Un tad vēl būvēt rūpnīcas, lai veidotu piena deficītu?

Par eksporta tirgiem domāju, ka tik daudz, cik valsts var darīt jaunu tirgu apgūšanai, valdība ir darījusi. Arī Valsts prezidents ir bijis vairākās vizītēs kopā ar uzņēmējiem tajās valstīs, kur varētu atrast tirgus Latvijas produkcijai. Ja ir vieta, kur piegādāt var lētāk, un ir laba cena, tad bizness notiek. Piemēram, Rēzeknes gaļas kombināts, kam puse produkcijas gāja uz Krieviju, jau sāk pārorientēties.

I. Z.: – Nu beidziet! Neviens taču nepiedāvā bez jēgas radīt ražošanas jaudas, kuras nevar izmantot, bet gan lai valsts īstenotu pārdomātu, mērķtiecīgu ilgtermiņa politiku, kas ļautu Latvijā veidoties produktu ražošanai ar augstāku pievienoto vērtību. Tad nekāda lietuviešu invāzija mums nebūtu bīstama. Tādas politikas nav bijis un nav nekur. Piemēram, arī enerģētikā, par kuru valdošajiem politiķiem tā patīk runāt, bet tikai lai varētu virzīt visādus dārgus projektus. Divdesmit gadus esam neatkarīga valsts, bet joprojām nav savas enerģētikas stratēģijas. Gadiem tiek piesaukts bubulis – atkarība no Krievijas gāzes, bet joprojām nav atbildes, kā tiksim ar to galā? Vai ir zināms, ko darīsim, vai apzināmies riskus, vai zinām savus mērķus enerģētikā?

Kāds ir Latvenergo darbības mērķis? Vai apgādāt Latviju ar pēc iespējas lētāku enerģiju, vai arī nopelnīt pēc iespējas vairāk naudas budžetā? Diemžēl reālas ilgtermiņa politikas nav nevienai jomai. Ko tad mēs varam sasniegt?

– Sašķidrinātā gāze. Cik tas ir nopietni, reāli? Ko Latvija vispār var darīt, lai mazinātu atkarību no Krievijas gāzes?

J. R.: – Ir iespējams darīt, un daudz ir darīts. Krišjānis Kariņš Eiropas Parlamentā bija atbildīgais ziņotājs par enerģētikas jomu Eiropā un pirmo reizi aktualizēja jautājumu par to, ka ir reģioni Eiropā, kuri neietilpst vienotā tirgū. Tiek veidoti drošības pieslēgumi Lietuvai un Igaunijai. Gāzes jomā gan neizdevās panākt sašķidrinātās gāzes termināli, un tas tiks būvēts Somijā. Bet aktualizējas idejas par dažādu gāzes vadu būvi – piemēram, no Polijas caur Lietuvu. Skaidrs, ka šādus jautājumus nevar atrisināt vienā dienā. Par ASV gāzi – tas ir viens no risinājumiem, jo ASV ir milzīgi daudzumi gāzes. Ir tikai viena problēma – ASV pagaidām ir spēkā likums, kas aizliedz gāzi eksportēt. Ja šis aizliegums tiks noņemts, tad amerikāņu gāzes pieejamība kļūs reāla. Būs arī jauni tirgi – Azerbaidžāna ar lielām gāzes ieguvēm.

I. Z.: – Nesen pēc ASV Valsts departamenta uzaicinājuma viesojos ASV un man bija iespēja tikties ar Enerģētikas departamenta pārstāvjiem, enerģētikas kompānijām. Pašlaik ir ne tikai juridiski, bet arī tehniski ierobežojumi runāt par gāzes eksportu, jo tam vispār vēl nav infrastruktūras – pašlaik tikai top pirmais terminālis gāzes eksportam. Uz to gaida visa pasaule. Kad uzdevu jautājumu par Latvijas iespējām importēt ASV sašķidrināto gāzi, viņi man delikāti ieteica paskatīties pasaules kartē, kur cik maksā gāze, un tad domāt, uz kurieni un par kādu cenu ASV kompānijas varētu šo gāzi eksportēt.

Tas gan nenozīmē, ka mums nevajag domāt par savu enerģētisko neatkarību. Jautājums, vai par to jādomā tik šaurās kategorijās, kā pašlaik tas tiek darīts – ka par katru cenu jābūvē sašķidrinātās gāzes terminālis. Uz priekšu veiksmīgi virzās projekts ar Lietuvas – Polijas starpsavienojumu. Ir jau aplēsts aptuvenais investīciju apjoms, kas būtu nepieciešams šim projektam no Latvijas puses, un tas ir daudz mazāks nekā sašķidrinātās gāzes termināļa projektam. Tas, ka Latvijā nebūs reģionālā sašķidrinātās gāzes termināļa, bija jau skaidrs no paša sākuma. Savulaik, vēl strādājot Regulatorā, man bija iespēja diskutēt par šo jautājumu ar augstiem Briseles ierēdņiem, un neformālā gaisotnē es atļāvos uzdot jautājumu, kas Latvijai būtu jāizdara, lai pie mums tiktu uzbūvēts šis reģionālais terminālis? Uz mani paskatījās ar neizpratni: «Latvija?! Jūs ko? Jums taču ir Inčukalns! Nav iespējams, ka ES vienā valstī izvietos divus stratēģiski svarīgus gāzes apgādes objektus.» Viss. Tā ir ģeopolitika. Runāšana par reģionālo gāzes termināli Latvijā visus šos gadus ir bijusi tikai politiķu pašreklāmas gājiens, sabiedrības maldināšana un iespēja kādam ar to nopelnīt, demonstrējot savu varonīgo, bet patiesībā bezjēdzīgo cīņu par mūsu energoneatkarību. Bet rezultātā enerģētikā krājas kaudzēm neizdarītu darbu – joprojām nav savas enerģētikas stratēģijas, joprojām nav pieņemts likums par atjaunojamo enerģiju, kas iestrēga jau pagājušajā Saeimā, joprojām nav atrisināts obligātās iepirkumu komponentes jautājums un vēl daudz kas cits. Būtu jādomā nevis par to, kā iztērēt vēl dažus simtus miljonu projektiem bez ekonomiskā pamatojuma, bet labāk kā šos simtus miljonu ieguldīt pašiem savu energoresursu efektīvākai izmantošanai, energoefektivitātei un savu tehnoloģiju attīstīšanai, dodot darbu mūsu zinātniekiem un inženieriem. Tas būtu daudz racionālāk nekā steigties meklēt, kam atkal uzdāvināt kārtējos simtus miljonu.

– Baiba Broka no Nacionālās apvienības zaudēja tieslietu ministres amatu, jo viņai nebija pielaides valsts noslēpumam. Pielaides nav arī vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram Romānam Naudiņam, Saskaņas politiķiem Andrejam Elksniņam un Jānim Urbanovičam...

I. Z.: – Tā ir dīvaina situācija, ka cilvēkiem netiek dota iespēja aizstāvēties un viņus pat pašus neinformē, kāpēc pielaide netiek dota. Sanāk, ka Satversmes aizsardzības birojs tiek izmantots kā instruments, lai ērti izrēķinātos ar politiskajiem konkurentiem. Tas nav pieņemami.

J. R.: – Šis likums, ar kuru regulēta pielaides došana vai nedošana, ir pieņemts sen – pirms vairāk nekā desmit gadiem tajā tika veikti pēdējie nopietnie grozījumi. Ir problēmas gan ar termiņiem, kādos tiek izskatīts jautājums par pielaides došanu, gan ar to, ka cilvēkam neatklāj, kāpēc pielaide netiek dota. Mēs uzskatām, ka tāda situācija nav normāla, un Ministru prezidente ir uzdevusi Tieslietu ministrijai izvērtēt nepieciešamos grozījumus.

Varbūt jāizvērtē iespēja pirms ministru apstiprināšanas izvērtēt viņu pielaides. Varbūt jāsaīsina termiņš, kurā tas jāveic.

– Kādā tonī Latvijai būtu jārunā par Ukrainas notikumiem? Vai asā, uzbrūkošā tonī, vai arī jāspēlē samierinātājas loma?

J. R.: – Ir skaidri jāpauž sava pozīcija. Ir jāpauž nostāja par mūsu demokrātisko pasaules uzbūves redzējumu, ka ir nepieņemami sasniegt mērķus ar agresiju, ar militāru spēku. Samiernieciski pasaule mēģināja runāt tad, kad Krievija postīja Gruziju. Gruzija brīdināja, ka būs nākamie upuri. Tad visi novīpsnāja, ka nekas jau nebūs, bet, lūk, ir atkal kārtējais Krievijas kampiens Ukrainā! Ja turpināsim to pozīciju, ko piekopj Saskaņa, tad varam gaidīt, ka būs nākamās valstis, pret kurām tiks mēģināts veikt to pašu, ko tagad pret Ukrainu.

I. Z.: – Nu redziet, tas ir kārtējais mīts, ar ko tiek maldināta sabiedrība – par ģeopolitisko izvēli, kas notiks, izvēloties Saskaņu. Arī mēs esam par to, lai Latvija būtu Eiropas tautu saimē, par Latvijas dalību NATO. Patiesībā izvēle par Saskaņu ir nevis ģeopolitiska, bet sociālekonomiska: vai nu varas partiju piekoptais liberālisms ar tā visatļautību, vai arī sociāli atbildīga ekonomika, kas prasa daudz lielāku atbildības uzņemšanos, kas ir visas Eiropas sociāldemokrātijas pamatā. Bet attiecībā uz ģeopolitiku – mums visiem ir jāsaprot, ka lielvaru ģeopolitiskās intereses ir bijušas un būs. Pret tām cīnīties ir bezjēdzīgi. Svarīgi ir tās saprast un izmantot savās interesēs.