Kāpēc nāk atpakaļ politikā tie, kuri no tās reiz izstumti? Tie ir cilvēki, kas pratuši iekārtot savu dzīvi arī pēc atlaistās 10. Saeimas. Viņiem ir labs komforta, karjeras un finansiālais statuss.
Ko viņiem vēl vajag? Ko tie var solīt? To jautājam bijušajam Tautas partijas (TP) deputātam un valdības ministram. Tagad abi kandidē no dažādiem sarakstiem: Kārlis Leiškalns (Latvijas Ostu asociācija, izpilddirektors) no Saskaņas centra (Saskaņas partijas), bet Edgars Zalāns (Kuldīgas novada domes padomnieks) – no Vienoti Latvijai jeb tā sauktā veco premjeru klubiņa.
– Sakiet, kāda velna pēc jūs atgriežaties politikā? Par maz TP esat saņēmuši nievu?
K. Leiškalns: – Drīz pēc tam, kad TP bija aizgājusi pa Latvijā tik ierasto skuju taku, iestājos partijā Gods kalpot Rīgai!. Tur bija ļoti daudz bijušo Latvijas ceļa un TP biedru. Iestājos tāpēc, ka Dombrovska valdība mani pamatīgi nokaitināja. Reformu partija caur saviem emisāriem uzspieda ideju ostas pārvērst akciju sabiedrībās. Ja šis projekts būtu izdevies, Latvijas tranzītbizness tiktu novests līdz pilnīgai katastrofai.
– Tik traki nokaitināja, ka atkal nolēmāt pievērsties politikai.
K. L.: – Nekur tālu no tās neesmu. Esmu bijis t. s. kuluārpolitikā. Man politika vienmēr ir interesējusi. Pat ar savu bufetnieka pagātni man neizdevās uzsākt restorānbiznesu.
– Dumjš, vai kā...?
K. L.: – Bizness nav manā dabā. Biznesā vajag cietu tvērienu, bet pamatu pamatā – skopumu. Es pēc būtības esmu bohēmietis. Ja man ir nauda, tā ātri aizplūst caur pirkstiem. Ja nav – pietiek ar to, kas ir. Biznesā tā rīkoties nedrīkst.
– Bet kāpēc tieši Saskaņas centrs? Tas ir politiskais spēks, kuru saista ciešas sadraudzības saites ar Putina partiju. Tagad, kad Krievijas armija bezkaunīgi okupē Ukrainu, ir vajadzīgi pārliecinoši argumenti, lai startētu SC sarakstā.
K. L.: – Jā, Krievijas armija ir pārkāpusi visus starptautiskos līgumus, bet tā nav ne Saskaņas partija, ne Latvijas krievi. Krievijas armija nevar pāriet robežu, ja to nesagaida kā brāļus atbrīvotājus.
– Uz ko tēmējam?
K. L.: – Ja arī mēs Latvijā gribam veidot politisku geto pret vietējiem krieviem, kuriem pārstāvniecība varā saistās ar Saskaņas partiju, situācija var veidoties līdzīga. Mēs taču aicinājām cilvēkus integrēties, iegūt pilsonību un vēlēt. Tad, kad viņi to izdarīja, tad pēkšņi parlamentā rodas politisks geto jeb t. s. sarkanās līnijas. Visi kā viens saka, ka nesadarbosies ar SC. Kāpēc? Ja mēs gribam šādi turpināt, nesaliedējot nāciju konstitucionālā izpratnē (neskatoties uz etniskām saknēm), bet vienmēr teiksim, ka viņi nav mūsējie, tad viņi nekad arī nebūs mūsējie. Atstumts cilvēks nekad nevar būt draugs.
– Tad, lai mūsējie nodefinē principus! Pat okupācijas fakts nav oficiāli atzīts.
K. L.: – Ušakovs man to ir atzinis...
– Pilnīgi neinteresē, ko partijas līderis Leiškalnam ausī čukstējis vai tā, starp citu, izmetis kādā no rautiem! Tas nav nopietni. Mani interesē sadarbības līgums ar Putina partiju!
K. L.: – Tagad pasaki, vai Latvijas valstij ir sadarbības līgumi ar Krievijas Federāciju vai nav? Sākot ar robežlīgumu, brīvās tirdzniecības līgumu, nodokļu dubultneaplikšanu utt. Ir vai nav? Mums ir vesela virkne līgumu ar Krieviju. SC bija noslēdzis savu līgumu jau velns viņu zina kad. Toreiz pat ļaunākajos murgos nevienam nevarēja ienākt prātā, ka Krievija pēc vairākiem gadiem ieies Ukrainā. Sadarbības līgumus parasti slēdz viena iemesla dēļ: ja tev ir līgumiskas attiecības ar kādu no varas partijām, tu sev interesējošos jautājumus vari dabūt publiskajā dienaskārtībā. Līgums jau nav noziegums.
– Noziegums ir tas, ko dara Putins un viņa ideoloģijas atbalstītāji.
K. L.: – Bet Saskaņa taču ir publiski proponējusi Ukrainas nedalāmības principu, atzinusi, ka Krievijas karaspēks atrodas Ukrainā. Un tas tur, protams, ir, jo kukurūzas laukos bumbas un tanki neaug. Tas viss ir briesmīgi un stulbi, bet tam nav nekāda sakara ar Latvijas krieviem. Izņemot varbūt tos divus idiotus no Ludzas, kas bārdaini skraida pa mežiem un izbļauj nesakarīgus lozungus, līdz kāda mednieka lode viņus skars, jebšu Drošības policija arestēs.
E. Zalāns: – Trakākais nav tas, ka Latvijas politika ir radījusi nepilsoņu kopumu, kurš skatās Krievijas oficiālos TV kanālus un netic, ka Ukrainā krievu tanki ir iekšā. Trakākais ir tas, ka liela daļa cittautiešu, Latvijas pilsoņu, kuri perfekti runā latviski, nejūtas piederīgi valstij. Ja krievu tanki atkal nāktu Latvijā, iespējams, viņi mestos tos bučot. Šī ir problēma, kuru Latvijas politiķi pat necenšas risināt. Kā man stāsta latvieši, kuri dzīvo Daugavpilī, sajūta esot tāda – ja šeit notiktu kaut kas līdzīgs kā Ukrainā, lielākā daļa vietējo krievu nebūtu mūsu pusē. Visdrīzāk viņi būtu pretējā frontē. Jautājot, kā problēma tā ir? – es atbildu: politiķu problēma!
– Zalān, jūs runājat tā, it kā pat nebūtu bijis varas partijā! Leiškalns ar’ te par pirmziemnieku iztaisās...
K. L.: – Agrāk es šo problēmu nojautu. Ukraina ir labākais piemērs, lai to saprastu. Kādreiz tak jānāk pie prāta.
E. Z.: – Mums šāda piemēra nebija.
– Tātad jūs gribat atkal nonākt Saeimā, lai... Kāds ir jūsu mērķis, Zalāna kungs?
E. Z.: – Esmu pietiekami ilgi bijis ārpus politikas. Skatoties no malas, situāciju redzu ļoti labi. Latvijai, es uzskatu, vispār nav politikas. Valsti pārvalda politierēdņi.
– Kaij tod! Un jūsu politiskās darbības laikā bija savādāk...
E. Z.: – Tie, kas tagad ir valdībā, valsti pārvalda kā ierēdņi – gatavi uz vārda paklausīt politiķu pavēlēm. Taču viņi nepārredz situāciju desmit divdesmit gadu periodā un nerēķinās ar Ukrainas paralēlēm. Neviens pat nemēģina iedabūt politikā vietējos cittautiešus, sasaistot viņus ar atbildību par valsts nākotni. Tāpēc šī bumba ar laika degli var sprāgt daudz ātrāk, nekā mēs domājam. Ukraina der par piemēru, lai pieņemtu konkrētus lēmumus.
K. L.: – Varam jau atsaukties uz alianses līguma 5. paragrāfu, bet jautājums ir cits: vai mūsu valstij, kurā ir knapi divi miljoni iedzīvotāju, vajag šeit lielu burkšķi, teroristu grupējumus un citus idiotus? Ja latvieši uz karadarbību Ukrainā skatās ar interesi, tad vietēji krievi – ar bažām. Nedomāju, ka viņi visi ir eiforijā. Protams, darbojas pūļa instinkts, darbojas Solovjova un Kiseļeva propaganda... Bet līdzīgās kategorijās jau runā arī Latvijas radio. Tikko tu nedomā tāpat kā visi, tad esi nodevējs un prostitūta. Man zvana viena korespondente un prasa: Leiškalna kungs, jūs esat lojāls Latvijas valstij?
– Leiškalna kungs, jūs esat lojāls Latvijas valstij?
K. L.: – Domāju, ka neviens par to nevar šaubīties. Mana nostāja ir skaidri redzama. Esmu pret divvalodību Latvijā, pret t. s. nulles pilsonību. Mana nostāja ir aizsargājoša pret nācijas kopumu. Es vienmēr esmu bijis lojāls savai valstij – kopš pirmo reizi, vecāku iespaidā, sapratu, ka Latvija tika okupēta. Lojāls biju arī 80. gados. To apliecina dokuments, kuru atradu Totalitāro režīmu noziegumu izmeklēšanas komisijā par operatīvās izstrādes uzsākšanu pret Kārli Leiškalnu... Es biju pret krieviem un komunismu izmuldējies letiņš. Drīz vien jau čekā tiku pratināts... Un tagad man prasa: Leiškaln, vai jūs esat lojāls... Vēl tikai atliek piekārt pie namu sienām plakātus tāpat kā Maskavā par Andreju Makareviču: дюжинa национальных предателей (ducis nacionālnodevēju)... Šādā veidā tikai vajag sākt! Tad būs tāpat kā Krievijā, kur vairs nav normāla parlamenta, kur ir tikai viens cilvēks, par kura veselo saprātu jau es šodien šaubos. Sabiedrībā vairs nav diskusiju. Ir tikai hunta un ducis nodevēju.
E. Z.: – Tā vietā, lai sabiedrību saliedētu, to mēģina sašķelt, nevis nostādīt uz vienotas platformas. Visu laiku runājam tikai par etnisko jautājumu. Tikmēr ļaudis turpina aizbraukt no Latvijas. Ko Latvijas valdība ir darījusi, lai to bremzētu? Cilvēki taču mūk uz ārzemēm, lai atstrādātu bankām.
– Jūs runājat tā, it kā nebūtu bijis ne Saeimā, ne valdībā.
E. Z.: – Mēs bijām Saeimā, kad Par labu Latviju iesāka diskusiju, ko darīt ar bankām. Vajag pacelt protokolus un apskatīties mūsu priekšlikumus. Bet es negribu pie tā atgriezties... Stāsts ir par to, ko šī valdība ir reāli darījusi, lai cilvēki gribētu palikt Latvijā. Ir tikai svētku runas. Viens piemērs. SC un zaļzemnieki ierosina 12% PVN pārtikai. Neviens pat nesāk diskusiju, kur nu vēl konkrētu priekšlikumu apspriešanu! Visam pāri taču stāv budžets!
– Vēlreiz. Pavisam lēnām: kas jums traucēja domāt par cilvēkiem?
E. Z.: – Bija cita situācija. Labi, ja neder piemērs par PVN, pateikšu kaut ko citu. Par zemkopību. Paskatieties, ko darīja Kalvītis kā zemkopības ministrs...
– Kaut kas traks! Tas taču bija jau pirms Lielajiem plūdiem...
E. Z.: – Bet paskatieties, kas tagad notiek! Ticiet man, rudenī piensaimniecībās būs bankrots, cits pēc cita! Ja pienam cena ir nokritusi par 35%... Zemniekiem bankās ir kredīti. Zemkopības ministrs aiziet uz valdību, paprasa 13 miljonus, viņam iedod sešus un atšuj. Dūklavam principā bija jāatkāpjas. It īpaši pirmsvēlēšanu laikā. Kas tas par ministru, kas ar to samierinās?! Neviens lielais temats, kas šobrīd valstī ir svarīgs, netiek izdiskutēts. Latvijā ir neatzīta krīzes situācija. Ticiet man, ja kādā citā Eiropas valstī būtu šāda situācija, jau sen visi budžeta rāmji tiktu pārkāpti un atrasti risinājumi.
K. L.: – Diskusijām ir jābūt nevis starp kreisajiem un labējiem, bet gan valdības līmenī. Tāpēc kreisie beidzot ir jāiekļauj valdībā – lai uzņemas atbildību; lai to uzņemas arī tie, kuri par viņiem balso un saprot, kāpēc, piemēram, nevar vienu vai otru lietu.
– Zalāna kungs, tagad uzmanīgi ieklausieties: «Sabiedriskās domas un tirgus izpētes centra veiktā aptauja liecina, ka Šlesera atgriešanos politikā atbalstītu tikai 3% Latvijas iedzīvotāju» – citāts. Kāpēc jūs piekritāt startēt tādas partijas listē, kurai ir pavisam švakas izredzes ietikt Saeimā?
E. Z.: – Sabiedrībai ir stereotipi par Šleseru. Bet ir taču partijā bez Šlesera arī citi cilvēki. Piemēram, Ivars Godmanis...
– ...kuram visi vietējie suņi uz bikšu starām čurā, atvainojiet.
E. Z.: – Katram no šiem līderiem ir savs, kaut arī neliels, atbalstītāju loks.
– Kurš par jums balsos? Radinieki?
E. Z.: – Balsos vai nebalsos, tas ir cits jautājums. Cilvēkiem ir dota alternatīva izvēlēties. Kāds tad ir šis jaunais piedāvājums? Ingunas Sudrabas partija?
K. L.: – Tas bija Andris Šķēle, kurš iedibināja šo politisko amēbismu. Proti, ka viss vecais ir slikts, bet viss jaunais – labs.
– Ar «vecajiem» bija domāts «vecais kareivis Latvijas ceļš, kurš ērti tup ierakumos» un baidās kāpt laukā...
K. L.: – Šķēlem bija visas iespējas kopā ar LC iedibināt vienu lielu, labēji konservatīvu politisko partiju, taču viņš šo radniecīgo partiju izmantoja kā atspēriena dēlīti. TP ar LC cīnījās savā starpā tik ilgi, kamēr... No baznīcas baltā zirgā izjāja Einars Repše, kurš atkal šo amēbismu turpināja tikpat sparīgi, atstumjot visus iepriekšējos. Partiju reitingi liecina, ka sabiedrība grib pārbaudītas vērtības – labāk vecu buku nekā jaunu mērkaķi. Redzējām jau, ko darīja Zatlers un viņa atbalstītāji politiskās eiforijas sākumā – dedzināja salmu oligarhus, piespieda tiesībsargājošās struktūras taisīt murgainas krimināllietas utt. Vēl pirms ienākšanas Saeimā, no partijas jau izstājās seši deputāti. Un kas ar šo rīkojuma Nr. 2 kustību ir tagad?
E. Z.: – Vienotība ar saviem pseidotiesiskajiem gājieniem ir izdarījusi visu, lai partijas nevarētu normāli izveidoties.
K. L.: – Ja Vienotībā nebūtu Solvitas Āboltiņas cietā mugurkaula, politiski precīzā, nežēlīgā tvēriena, domāju, ka arī šajā partijā vairs nekā nebūtu palicis pāri. Kā tik tur visa nebija – štokijs, bokijs, cilvēki no TP... Tur bija viss, ko vien tik varēja iedomāties. Nevar saturēties kopā, ja nav kopīgas idejas. Agrāk bija sīkpartijas – mazas muižiņas, kur zemnieki kungam bučoja roku. Tagad neviens nebučo, jo viņi vairs nav politiskās partijas līderi. Šlesers vismaz ar dievpalīgu vienmēr bijis līderis...
E. Z.: – Šlesers var patikt vai nepatikt, tā ir cita lieta. Visu Latvijai! saraksta līderi nāk no dažādām partijām, kas reiz plēsušās savā starpā, taču patlaban visi spēj vienoties par notiekošo. Proti, ka nopietnas problēmas tiek paslaucītas zem paklāja; ka tiek šķelta sabiedrība un iznīcinātas jebkādas cerības uz nācijas labklājību.
K. L.: – Es nejūtu priekšvēlēšanu sinerģiju. Ir tikai vienas vienīgas personības. Sajūta tāda: nu, kad tiks Saeimā, tad jau kaut ko izdomās...
Ja Saskaņa tolaik būtu bijusi valdībā, tad nekad tādi tipiņi kā Sprūdžs nevarētu pretendēt uz ministra amatu. Viens no iemesliem, stumjot nost Saskaņu no lēmumu pieņemšanas, ir politiskās konkurences mazināšana.
E. Z.: – Tāpēc jau tiek proponēts tas murgs, ka politikā jauni gurķi ir labāki par vecajiem. Tā tiek iznīcināta politikā uzkrātā pieredze, prakse un tradīcijas. Jebkurš cilvēks, kuram politikā ir pieredze, tiek apliets ar mēsliem.
K. L.: – Gadās, ka jauni gurķi ir tīri labi...
E. Z.: – Tikai tad, kad viņi ir kompānijā ar vecajiem gurķiem, kuriem ir jauda.
K. L.: – Mums taču jau ir savs krīzes menedžeris, gaišā saule – man tik ļoti patīkamais Dombrovskis (Vjačeslavs man nepatīk). Valdis Dombrovskis patiesi ir mierīgs un vieds. Varbūt pat par daudz mierīgs, jo šitie seski viņu piespieda čakarēt ostu likumu...
E. Z.: – Un nav taisnība, ka Dombrovskim vara tika nomesta pie kājām.
– Gribat teikt, ka toreiz, krīzes situācijā, neviens negribēja uzņemties atbildību?
E. Z.: – Muļķības! Es taču pats biju nākamās valdības premjera kandidāts.
K. L.: – Visus līgumus ar Pasaules Banku un Starptautisko Valūtas fondu taču parakstīja tas pats Atis Slakteris. Kad ienāca kasē tie 11 miljardi, tad parādījās īstie nācijas glābēji. Bet es neko nepārmetu. Uz visu jāskatās objektīvi, lai neatkārtotu kļūdas.
– Pietiks par veciem laikiem, ko... Tagad rezumēsim. Kāpēc vajadzētu vēlēt par jūsu partiju sarakstiem? Ko jūs, atgriezdamies politikā, gribat izdarīt?
K. L.: – Es nevaru apsolīt nekādus brīnumus un nevaru tos paveikt, taču ir lietas, kuras es saprotu labāk par daudziem citiem. Es nesaku, ka mani ievēlēs. Es piedalos brīvā konkurences cīņā. Un nevienam tāpēc nav tiesību mani saukt par politisku prostitūtu.
E. Z.: – Es redzu, ka valsts ir uzpampusi no birokrātijas. Man ir priekšlikumi, kā to labot. Politierēdņi to nevar darīt. Valsts nav būvēta ekseļa tabulu aizpildīšanai.
