„Atceros, kā Dabas muzeja speciālistiem parādīt sēni atnāca cilvēks ar mazu zaļo mušmiri, kuru kāds viņa draugs viņam stādījis priekšā kā zemes taukus. Labi, ka cilvēkam pašam radās šaubas un viņš atnāca pie mums pārliecināties,” par to, kādēļ nepazīstamas sēnes pirms ēšanas nepieciešams pārbaudīt stāsta Latvijas Dabas muzeja mikoloģe Inita Dāniela.
Nav noslēpums, ka sēņu raža šogad ir bagātīga. Arī Latvijas Dabas muzeja darbiniekiem ir darba pilnas rokas, jo cilvēki uz turieni dodas, gan lai speciālistiem parādītu nepazīstamās sēnes, gan lai nogādātu uz turieni īstenus retumus „Dienā vidēji pie mums padomu par savām sēnēm meklē ap 10 cilvēkiem, tā pat arī cilvēki lūdz komentēt viņu sēņu fotogrāfijas, zvana un raksta vēstules. Centīgākie sēņotāji aktīvi mums nes tieši gada sēni – dzīslkāta beku un bieži parādās arī Jumju pūpēdis, jo daudziem cilvēkiem šķiet ka viņi ir atraduši trifeles,” pauž I. Dāniela. Lai gan Jumju pūpēdi var ēst un tas pats ir ļoti gards, jāatceras, ka ne visas sēnes, kas aug zem zemes ir trifeles, un ne visas no tām ir ēdamas..
Iepriecinošā sēņu raža ir tieši siltā un slapjā laika rezultāts. „Šādi laika apstākļi, kā varam šobrīd to novērot, ļoti patīk bekām,” apstiprina I.Dāniela. Par reģioniem, kuros tad sēnes būtu sastopamas visvairāk, precīzu ziņu, diemžēl, nav. „Dzirdēju informāciju, ka Vecumniekos kāds savācis 450 baravikas, tomēr tajā pašā laikā paziņa no tās pašas puses apgalvo, ka milzīgu sēņu ražu manījusi nav. Manuprāt, sēņošana ir ļoti individuāla, viens sēnes redz, cits nē,” komentē I. Dāniela. Tomēr, zināms, ka pēc īpašām sēnēm jādodas uz noteiktām vietām, „Baravikām vajadzīgi koki, bez kokiem tās neaugs. Baravikas aug zem eglēm, bērziem, priedēm, kā arī zem ozoliem. Zem apsēm atrodamas apšu bekas, jeb apšu kundziņi,” noderīgus padomus sniedz I Dāniela. Sēņojot būtu ieteicams atcerēties nesatraumēt sēņotni agresīvi no tās izraujot sēni. „Ja sēne labi pazīstama un plānota pagatavošanai, tad tā uzmanīgi līdz ar zemi jānogriež, bet ja sēne šķiet ļoti interesanta vai nepazīstama un to plānots nest uz dabas muzeju, vai sēņu izstādi, tad to var maigi „izskrūvēt” no sēņotnes,” pamāca I. Dāniela.
Pati mikoloģe ar pilnu ledusskapi pašas lasītu, ēdamu sēņu nelielās. „Es ieejot mežā baravikas vairs neredzu, es pievēršu uzmanību interesantajām un savdabīgajām sēnēm, tā teikt, skatos zinātniski. Kā kurpnieks bez kurpēm, tā mikologs bez baravikām,” smejas I. Dāniela.