Latvijas valsts iestādes nespēj saskaitīt pat visvērtīgāko valsts iedzīvotāju daļu – skolēnus, kuriem pilnīgi oficiāli «seko nauda».
Kopš 2010. gada Latvijā vismaz reizi gadā paziņo, ka pazuduši vairāk nekā desmit tūkstoši obligātā skolas vecuma bērnu: Iedzīvotāju reģistrā viņi skaitās, nevienā skolā – neskaitās. Šāda paziņošana sākās ar 11 327 bērniem un jauniešiem, bet pagājušajā gadā meklējami skaitījās jau 14 173 bērni un jaunieši. Viņu likteņu skaidrošana ir uzdota pašvaldībām Izglītības kvalitātes valsts dienesta (IKVD) uzraudzībā. Pašas iestādes pat ar bravūru pauž, ka tās kopš 2010. gada ir uzkrājušas vērā ņemamas iemaņas, ar kurām gan nevar atrast bērnus, bet varot atrast ziņas par viņiem. Tas pamatots ar faktu, ka vairāk nekā desmitkārtīgi – no 4484 līdz 393 – sarucis tādu meklējamo skaits, par kuriem Latvijas 119 pašvaldības kopā atzinušas, ka neko nav noskaidrojušas. Optimismu bojā dažas nākamās ailītes IKVD atskaitē par 2013. gadu, ka 256 gadījumos pašvaldības «noskaidro statusu» un 176 gadījumos pašvaldības vienkārši nav «norādījušas statusu». Vēl bēdīgāks iespaids paliek pēc atzīšanās, ka pērn 22 nepilngadīgie atradušies «bezvēsts prombūtnē». Arī Neatkarīgajai neizdevās noskaidrot, ko par šādiem pazudušajiem varētu spriest no iepriekšējo gadu pieredzes – vai vispār atradies un kur slēpies, piemēram, tas 71 nepilngadīgais, kurš atzīmēts «bezvēsts prombūtnē» 2010. gadā. Šādu ziņu neesamību valsts ierēdņi attaisno, rādot uz pašvaldībām, bet pašvaldību ierēdņi – rādot uz IKVD, Izglītības un zinātnes ministriju, Valsts policiju un uz valsti vispār.
Universālais paskaidrojums par pazudušajiem bērniem ir tāds, ka viņi noteikti vai visticamāk ir nonākuši ārzemēs droši vien kopā ar kādu no pieaugušajiem savas ģimenes locekļiem. Pēdējos gados pazudušo bērnu statistiku uzpūš arī pretēja kustība, ar kuru ārpus Eiropas esošo valstu piederīgie izmanto Latvijas Republiku, lai iegūtu atļaujas uzturēties gandrīz visās Eiropas valstīs. 90% šādu gadījumu gan pieaugušie, gan bērni Latvijā neuzturas vai pat vispār neparādās, bet nav izdomāts parocīgs veids, kā viņus atzīmēt uzreiz, lai ierēdņiem nebūtu jāmeklē Latvijā nekad nebijuši bērni.
Vēl jo uzskatamāk valsts un pašvaldību iestāžu mazspēju apliecina tas, ka no valsts un pašvaldību iestādēm uz ārzemēm adoptētie skolas vecuma bērni IKVD atskaitēs vispirms parādās kā pazuduši, tad meklēti un pērn 39 gadījumos atrasti kopējā izceļotāju plūsmā.
Pārsteidzošu neatbilstību daudz lielākā amplitūdā parāda Centrālās statistikas pārvaldes un Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM)atskaites attiecīgi par dzimušajiem un 1. klasē uzņemtajiem bērniem. Protams, šādi dati jāsalīdzina ar septiņu gadu nobīdi un atrunu, ka pirmklasniekiem mēdz būt gan seši, gan 16 gadu. CSP dalījās ar Neatkarīgo informācijā, ka katru gadu mācības 1. klasē sākot 200–300 bērnu vecumā no 9 līdz 15 un vairāk gadu vecumam, bet tas tomēr neizskaidro, kā 2002./2003. mācību gadā varēja uzņemt 22 427 bērnus, ja 1995. gadā bija dzimuši tikai 21 595 bērni. Ja tieši tā gada modes dēļ 1. klasē būtu iedabūti netipiski daudz sešgadīgo, tad jau nākamajā gadā pirmklasnieku skaits noslīdētu zem 1996. gadā dzimušo skaita, nevis pirmklasnieku skaita pārsvars pār dzimušajiem noturētos līdz 2010. gadam. Kamēr IZM vēl meklē kādu citu skaidrojumu, varētu atgādināt par 2010. gadā sākto bērnu uzskaites kampaņu, kas varbūt ierobežoja vienu un to pašu bērnu uzrādīšanu vairāku skolu atskaitēs.