Par etniskajām attiecībām labāk nerunāt

Valdības pasūtinātās Mazākumtautību Latvijas iedzīvotāju aptaujas galvenais jautājums tiešā tekstā respondentiem nav uzdots: vai pie mums ir iespējams tik liels naids, ka latvieši ar krieviem sāktu cīnīties uz dzīvību un nāvi, kā tas notiek Ukrainā? Kompānijas SKDS veiktais pētījums ļauj cerēt, ka vismaz pagaidām ne.

Ekstrēmistiskas vai uz separātismu orientētas noskaņas valstī nav pieņēmušas masveida raksturu, kaut gan provokatoru netrūkst. Tāpat kā Latvijas pirmās brīvvalsts laikā latvieši turpina precēties ar krieviem. Toreiz 13,3% noslēgto laulību bija nacionālā ziņā jauktas

(1936. gada dati). Mūsdienās šis skaits ir lielāks. Pērn 19,6% latviešu vīriešu par sievām apņēma cittautietes un 20% latviešu sieviešu deva jāvārdu krieviem, baltkrieviem, ukraiņiem u.c.

Grūti pateikt

Demogrāfs Ilmārs Mežs atzīst, ka laimīgas dzīves noslēpums jauktajās laulībās ir nerunāt par politiku, nerisināt etniskus konfliktus. Un, no šāda viedokļa raugoties, par latviešu un krievu attiecībām labāk būtu nerunāt vispār, lai sabiedrībā neizprovocētu nacionālā naida ugunsgrēku. Citastarp šis ir viens no cittautiešu ieteikumiem latviešiem sabiedrības saliedētības veicināšanai: «nerisināt/neakcentēt nacionālos jautājumus” – 4%. Vēl 8% rekomendē «abām pusēm jāpiekāpjas, jāapvienojas, nedalīt sabiedrību». 10,6% aicina «atbalstīt, pieņemt citas tautības, cienīt vienam otru». 12,5% saka «valdībai jābeidz provocēt un dalīt cilvēkus». Daudzveidīgo atbilžu vidū 7,5% atzīst, ka viss ir kārtībā un «latvieši jau ir saprotoši», bet vislielākais stabiņš ticis bezcerīgajam «grūti pateikt». Patiešām grūti pateikt, kā valdība šos datus liks lietā. Preses dienests ziņo, ka «atbildīgajām ministrijām ir uzdots iepazīties ar pētījuma rezultātiem un sagatavot priekšlikumus sabiedrības saliedētības veicināšanai, tajā skaitā latviešu valodas apmācību nodrošināšanas, mediju politikas un ar Latgales attīstību saistītos politikas plānošanas dokumentos līdz novembra beigām».

Pie gruzīniem jau ietu vaļā

Vismaz vārdos valstiski centieni saliedēt Latvijas sabiedrību dzirdēti daudzkārt, bet par dižiem panākumiem runāt nav pamata. Demogrāfs Ilmārs Mežs spriež, ka tikai 10% cittautiešu varētu būt asimilējušies latviskajā vidē, runā latviski un arī savos politiskajos uzskatos ir «latviešu pusē». Savukārt tie, kas savulaik bija pret Latvijas neatkarību, tāpat balsoja arī valodas referendumā un tagad turpina balsot par krievu partijām: «Šai ziņā es nekādu progresu neredzu.» Un no 50 000 Krievijas pilsoņu, kas pastāvīgi dzīvo Latvijā, nospiedošs vairākums atbalstot Putinu. Tomēr ir lielas cerības, ka abu spārnu radikāļiem neizdosies uzkurināt naidu plašā sabiedrībā. «Ja mums būtu gruzīnu temperaments, te jau ietu vaļā, bet latviešu vēsums un atturība nāk situācijai par labu,» spriež eksperts.

Piederības izjūtas pētījumā sevi par Latvijas patriotiem apzīmējuši 64% aptaujāto cittautiešu, 58% lepojas ar savu piederību Latvijai, 45% atzīst, ka Latvija ir labāka nekā lielākā daļa citu valstu. 11% atzīst, ka jūtas ļoti cieši piederīgi Krievijai. Taču vienlaikus no šiem cilvēkiem divas trešdaļas jūtas arī ļoti cieši piederīgi Latvijai. Šis paradokss apstiprina tikai to, ka vārdi patriotisms un piederība vēl nenozīmē, ka to lietotājiem ir vienādi uzskati par valsti un tās laimi. Var mīlēt Latviju un vēlēties, lai nākotnē tā kļūst par gabaliņu Eiropas savienoto valstu. Un acīmredzot tāpat kāds var vēlēties, lai Putins te nāk un ievieš savu kārtību.

Labāk bez dēmoniem

Sociologs Arnis Kaktiņš atzīst – tas, ka viņa respondenti mutiski apliecinājuši piederību Latvijai, vēl nenozīmē, ka visos pārējos jautājumos viņi domā kā latvieši vai Kultūras ministrija, kas atbild par sabiedrības integrāciju. Turklāt latviešu viedokļi nebūt neesot monolīti patriotiskāki – no citiem SKDS veiktiem pētījumiem izriet, ka daudzi latvieši nav savas valsts patrioti. «Tāpēc būtu muļķīgi iedomāties, ka latvieši dod «pareizas» atbildes,» atzīst sociologs. Sabiedrības kritisko attieksmi pret valsti lielā mērā veido cilvēku nepatika pret esošo politiku, varu un eliti, kam ar tautību ir niecīgs sakars.

Pētījumu par mazākumtautību viedokļiem valdība pasūtījusi ļoti sensitīvā laikā. Ukrainā iet vaļā karš, un uz tā fona par etniskajiem jautājumiem Latvijā jārunā ārkārtīgi uzmanīgi. Arnis Kaktiņš uzsver, ka arī pētījuma rezultāti jātulko un jāizmanto ar vislielāko atbildību: «Ja kādu desmit reizes nosauksi par suni, viņš galu galā sāks riet un iekodīs tev kājā. Tāpēc nevajag saukt krievus par suņiem. Nevajag dēmonizēt to otro pusi. Tas būtu izdevīgi vienīgi Kremlim un Putinam.»