Urbanovičs: Latviju nedrīkst etniski sterilizēt

Uz Neatkarīgās jautājumiem atbild Saskaņas centra (SC) Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Jānis Urbanovičs.

– Ne tikai valdošajām Saeimas frakcijām, bet arī SC var izteikt pārmetumus, ka nepildāt priekšvēlēšanu solījumus, proti, jūs solījāt cīnīties pret ātru eiro ieviešanu, bet, kad bija iespēja atbalstīt Ivetas Grigules iniciēto referendumu pret eiro, atteicāties to ierosināt, lai gan balsu, iespējams, būtu pieticis.

– Metode, kā Latvija pārvarēja krīzi, bija sliktākā no iespējamajām. Iekšējā devalvācija izgrūda no valsts gandrīz 300 000 cilvēku, lielāko daļu, visticamāk, uz neatgriešanos. Tā bija pārāk liela cena. Naudas devalvācija būtu sāpīga, bet ne ilgā laika posmā, kādu tagad aptver aizbraukušo cilvēku gaidīšana atpakaļ. No devalvācijas būtu vieglāk atgūties. SC problēma un nopietna dilemma ir tā, ka dažkārt mēs varam iegrūst sprunguli ritenī un pamatīgi sabojāt valdības politiku. Taču arī pēc šāda soļa mums neļaus mainīt ekonomisko politiku atbilstoši mūsu izpratnei un sabiedrības interesēm.

Jā, mēs varējām apturēt eiro ieviešanu. Jā, mums pietika balsu, lai iniciētu referendumu. Bija arī labas izredzes referendumā uzvarēt. Tikai bija augsts risks, ka gadījumā, ja referendums izdotos, eiro ieviešana tiktu nevis piebremzēta, bet atlikta uz visai ilgu un nenoteiktu laiku. Nopietnākais pretarguments bija, ka, panākot šādu rezultātu, mēs neizlabotu valdības kļūdaino ekonomisko politiku. Ja pēc eiro referenduma tajā ātra pāreja uz eiro tiktu noraidīta un mēs paši varētu noteikt valsts ekonomiskās prioritātes, tad varētu atbalstīt šo referendumu. Taču varēja sanākt pavisam kas cits. Mēs parautu stūri sānis, mainot valsts politiku, bet šofera vietā mūs neviens nelaistu. Turpinātu stūrēt, nu jau pa citu ceļu, tā pati vecā valdība. Mums netiktu ļauts realizēt savu ekonomisko politiku, bet mēs varētu pamatīgi sagraut valdības partiju realizēto politiku. Tas vairāk izskatītos pēc diversijas pret valsti. Tāpēc arī izšķīrāmies upurēt, iespējams, partijas reitinga pieaugumu par labu kopīgām valsts interesēm.

Primāri ir atbildēt uz jautājumu, vai tas ir nozīmīgi Latvijas sabiedrībai, Latvijas cilvēkiem. Rezultāts ir tāds, ka lielākie populisti no mums aizgāja vai arī mēs viņus palūdzām aiziet.

– Izskatās, ka, sastādot sarakstu Saeimas vēlēšanām, jūs pateicāt «nē!» izteiktākajiem prokrieviem.

– Drīzāk mēs pateicām «nē!» tiem, kas vēlējās daudz radikālāku, bezkompromisa attieksmi. Es un daudzi citi, kas ir kopā ar Saskaņu, neesam mainījušies. Vēl jo vairāk uz to norāda notikumi Ukrainā, kuri tikai apstiprināja to, uz ko visu laiku centāmies vērst sabiedrības uzmanību, – liels nepilsoņu skaits tik mazai valstij kā Latvija ir ļoti bīstams valsts drošībai. Nepilsoņi bija jāintegrē pilsoņu kopienā pēc iespējas agrāk. Tas skar ne tikai valsts drošību, bet arī valsts attīstību. Tas ir slikti. Diemžēl pat tagad valdošajām partijām joprojām daudz svarīgāk ir iepriekšējo gadu kļūdu izmantot kā politisku kārti šodien.

Mēs veidojamies viendabīgāki, mazāk radikāli un ceram, ka mūsu patiesais vēlētājs to novērtēs un sapratīs.

Tikai ko mēs, neliela opozīcijas partija, varam izdarīt pret valsts varas mašinēriju un privātiem medijiem, kuru īpašnieki atbalsta sabiedrības uzkūdīšanu?

Žurnāla SestDiena 22. augusta numurā bija publicēta nacionāļa Ervīna Šņores priekšvēlēšanu platforma par Latvijas «attīrīšanu» no cittautiešiem, veicinot viņu izceļošanu. Līdz ar to ir sagaidāms, ka arī citi «patrioti» centīsies viņu pārtrumpot ar vēl agresīvākiem paziņojumiem. Es nebūšu pārsteigts, ka tie varētu būt piedāvājumi ieviest valstī ārkārtas stāvokli un preventīvi sadzīt visus «nelojālos elementus» filtrācijas nometnēs; rīkot tīrīšanas valsts iestādēs un dienestos, atbrīvojoties no «etniski nepareizajiem» ierēdņiem, policistiem vai skolotājiem.

Daudzi kļūst apsēsti ar ideju, ka «Rietumu karš ar Krieviju ir neizbēgams», un tas ļauj viņiem atmest malā tās vērtības, kas ir ar lielām mokām sasniegtas, – tautvaldību un cilvēktiesības. Sakarsētajiem prātiem šķiet, ka Latvijā patlaban rodas izdevīgs brīdis padarīt valsts varu sterili latvisku vai pat «etniski nosterilizēt» visu Latviju, pareizāk sakot, noplicināt un izdeldēt, izstumjot no tās visu, ko šie cilvēki uzskata par nelatvisku vai nepietiekami latvisku. Tāpēc tagadējai Latvijas valsts varai var neatlikt nekas cits kā cīnīties ar pašas radītiem un vaļā laistiem dēmoniem.

– Ir politiķi, kas prognozē, ka no partijas Gods kalpot Rīgai ienākušie būs savdabīga piektā kolonna, kas ar laiku sašķels Saskaņu, ka pašreizējie divi SC varas centri Saeimā un Rīgas domē var pārtapt par divām nodalītām frakcijām.

– Ja kāds uzskata, ka pašreizēja SC Saeimas frakcija vienmēr ir bijusi kā vienā unisonā vibrējošs monolīts, tad viņš par mums neko nezina. Tie cilvēki, kas veido SC, ir ar dažādām domām un dažādiem viedokļiem, ļoti atšķirīgi raksturi ar atšķirīgu dzīves pieredzi. Tas, ko mēs protam, ir strīdos nonākt pie kopsaucēja. To mēs veicam mierīgi un profesionāli. Ģeogrāfiski ņemot, protams, viena komanda ir Saeimā un otra Rīgas domē kopā ar Andri Ameriku un viņa partijas cilvēkiem. Tiem kolēģiem no SC, kas strādā Rīgas domē, ir lielākas iespējas. Viņi var savas ieceres pārvērst lēmumos un ieviest šos lēmumus dzīvē, redzēt savu politisko lēmumu sekas un rezultātus. SC, kas Saeimā ir opozīcijā, šādu priekšrocību nav.

To, kurš pārstāvēs Saskaņu Saeimā, izlems vēlētāji. Es ceru uz tiem profesionāļiem, kas papildināja Saskaņas deputātu kandidātu sarakstu no partijas Gods kalpot Rīgai. Kas darbos ir apliecinājuši savu varēšanu, kas veiksmīgi strādājuši valstiskos amatos un uzņēmējdarbībā. Iesaistot politiskajās diskusijās šādas pieredzes ļaudis, var tikai paaugstināt politisko un saimniecisko priekšlikumu kvalitāti. Strīdoties var problēmu izgaismot no vairākiem skatpunktiem un panākt labāku risinājumu. Tāpēc jaunu spēku ienākšana ir jāuztver noteikti pozitīvi. Protams, man personiski būs nepatīkami, ja vēlēšanu barjeru nespēs pārvarēt daudzi, ar kuriem es plecu pie pleca esmu strādājis Saeimā daudzus gadus. Taču tāda ir demokrātija – deputātu sastāvu izšķirs vēlētāju balsojums. Šajā ziņā riska nav. Mūs vieno tas, ka mēs visi esam gatavi parādīt, ka latvieši un Latvijas krievi spēj vienoties kopīgā darbā valsts labā. Tas jau notiek Rīgā, un to mēs varam paveikt Latvijas mērogā.

Pesimistiskas prognozes var izteikt arī par koalīcijas partijām. Valdībā varu sadala regulāri, bet tā «mīl» cits citu, ka vienu kopīgu sarakstu neveidos nekādos apstākļos.

– Kādam jābūt vēlēšanu rezultātam, lai jūs to uzskatītu par veiksmīgu?

– Protams, ir svarīgi, cik vietas Saeimā iegūs Saskaņa. Taču, ja mēs dabūsim kādu mandātu vairāk, bet etnopolitiskā diskriminācija paliks, tie nebūs nekādi panākumi Latvijai.

Jāatzīst, Latvijas politika ir degradējusies. Starp latviskajām varas partijām nenotiek sacensības par to, lai kaut kas mainītos. Ir tikai nežēlīga cīņa, lai iekļūtu koalīcijā. Divdesmit gadus cīnās nevis par idejām, bet par vietu koalīcijā, kuras aprises jau iepriekš ir zināmas. Ir izveidota politiskā aparteīda sistēma, kurā savukārt opozīcijas pusei ir iespējams sacensties tikai un vienīgi par vietu opozīcijā. Attīstības vietā ir stagnācija, neefektivitāte un korupcija.

Panākumi būs tad, ja politiķi izbeigs etnopolitisko aparteīdu. Tikai, lai to sasniegtu, visu pilsoņu demokrātiska iekļaušana politisko lēmumu pieņemšanas procesā ir jāīsteno valdības partijām un šiem politiskajiem spēkiem ir jābauda integrējamo uzticība un jāiemieso integrējamo cerība.

– Vai Tatjanas Ždanokas partijai (Latvijas Krievu savienībai) ir cerības pārvarēt 5% barjeru?

– Domāju, ka jā. Pateicoties tam, ka Ukrainas tēma ir kļuvusi par mūsu valsts iekšpolitisko lakmusa papīriņu. Tu vari nemīlēt Latviju, vari tai kaitēt, vari to apzagt un piesmiet, bet, ja tu pateiksi «Maidanam jā!», tu esi Latvijas patriots. Kā āmen baznīcā. Ja pateiksi, ka neuzticies kara propagandai, ka netici nevienas puses paziņojumiem, viss – tu esi Latvijas ienaidnieks, Putina aģents un pārdevies Kremlim. Histērijas sekas būs redzamas vēlēšanās, jo daļa no Saskaņas līdz šim visai mērenā elektorāta, iespējams, atbalstīs Ždanokas sarakstu.

– Latvijas iedzīvotāji Ukrainas notikumos saskata Latvijas drošības apdraudējumu.

– Apdraudējumu var radīt Ukrainas notikumu tālāka eskalācija, turklāt ne tikai mums, bet visai ES. Diemžēl Ukrainas nelaime jau ir kļuvusi par zināmu iekšpolitisku brendu gan pie mums, gan citviet Austrumeiropā. Kad šā gada martā Saeima gatavojās pieņemt rezolūciju par Ukrainas notikumiem, SC piedāvāja platformu, kas būtu visiem pieņemama – paust kopīgu atbalstu Ukrainas teritoriālai nedalāmībai, nosodīt agresiju, aicināt ievest miera uzturētājus un veikt visu tobrīd zināmo masveida slepkavību neatkarīgu un starptautisku izmeklēšanu. Saeimas vairākums to noraidīja.

Daudzi cer, ka Ukrainas krīze tūdaļ beigsies. Taču kas notiks, ja tā turpināsies piecus, desmit gadus, kā dzīvosim visu šo laiku?

Kad visapkārt trako viesuļvētra, ir divas izdzīvošanas stratēģijas. Viena – būvēt pazemes patvertni. Otra – uzbūvēt vēja ģeneratoru un sākt pārdot elektrisko strāvu tiem, kas salīduši pazemes patvertnēs.

Valdībai nav ekonomiska rakstura ideju, ko piedāvāt sabiedrībai. Savukārt elementāra ekonomiskā analīze liecina, ka, konfliktam ieilgstot, Krievijas un ES robežas tuvumā radīsies pieprasījums pēc teritorijas, kas varētu sniegt līdzīgus pakalpojumus, kādus aukstā kara laikā pildīja Honkonga, uzturot attiecības starp rietumvalstīm un Ķīnu. Baltijas forums, veicot analītisku izpēti, kā vienu no ekonomiskās izaugsmes idejām piedāvā kopā ar ES ekspertiem izvērtēt tādas speciālās ekonomiskās zonas izveidi Latgalē. Šāda zona atrastos ārpus ES muitas robežas, un uz tajā saražotajām precēm netiktu attiecinātas Krievijas sankcijas, kuras jau tiek vai tiks attiecinātas uz ES valstīs saražoto produkciju. Šāda speciālā ekonomiskā zona būtu gan pamats investīciju plūsmai uz Latgali, gan dotu labumu pārējai valstij, uzpērkot Latvijas lauksaimniecības izejvielas, lai tās pārstrādātas eksportētu, apejot visdažādākās sankcijas.

– Specdienestu ietekmi uz Latvijas politisko virtuvi latviskās partijas pamanīja tikai tad, kad slepenības pielaide tika liegta Baibai Brokai un Romānam Naudiņam. Kad slepenības pielaide tika liegta SC politiskajai vadībai, specdienesti netika kritizēti.

– Specdienesti ir politiķu maizē, un viņi perfekti pilda koalīcijas vadošās partijas izvirzītos uzdevumus. Viņi nav atsevišķs un neatkarīgs spēks. Specdienesti darbojas kā Vienotības nodaļas.

– Pirms Vācijas kancleres Angelas Merkeles vizītes Rīgā vairāki rakstnieki un dzejnieces iesniedza Vācijas valdības vadītājai vēstuli, kurā, pieprasot NATO bāzes Baltijā, faktiski aicināja Vāciju vienpusēji atteikties no visiem NATO un Krievijas bruņojumu ierobežojošajiem līgumiem, tostarp arī neievērot 1997. gadā noslēgto NATO un Krievijas līgumu par bruņojuma ierobežošanu.

– Merkele ir viena no retajiem pasaules līmeņa politiķiem, kas saglabā vēsu prātu pat kritiskā situācijā, kas necenšas tēlot trako, lai izpatiktu vēlētāju agresīvajam spārnam. Vācijas valdību nevar apmānīt ar tik lētiem trikiem. Latvijas valdība mūsu valsti ir pozicionējusi par hronisku savas drošības garantiju ubagotāju, par uzbāzīgu NATO bāzu diedelētāju.

Diemžēl mūsu saruna veidojas ap tēmu latvieši – krievi.

Laikam tas ir neizbēgami, jo etniskās uzticēšanās, visu Latvijas ļaužu kopdarba valsts un sabiedrības kopīgā labuma trūkums ir attīstības galvenā bremze. Bet interesantāk būtu apspriest ar jūsu lasītājiem daudzu Saskaņas censoņu idejas un iestrādes visdažādākajās dzīves jomās. Varbūt kādreiz...

***

Jāņa Urbanoviča atziņas

Daudzi kļūst apsēsti ar ideju, ka «Rietumu karš ar Krieviju ir neizbēgams», un tas ļauj viņiem atmest malā tās vērtības, kas ir ar lielām mokām sasniegtas, – tautvaldību un cilvēktiesības.

Divdesmit gadus cīnās nevis par idejām, bet par vietu koalīcijā, kuras aprises jau iepriekš ir zināmas. Ir izveidota politiskā aparteīda sistēma, kurā savukārt opozīcijas pusei ir iespējams sacensties tikai un vienīgi par vietu opozīcijā.

Latvijas valdība mūsu valsti ir pozicionējusi par hronisku savas drošības garantiju ubagotāju, par uzbāzīgu NATO bāzu diedelētāju.