Latvijas pazudušie iedzīvotāji
Latvijā skaitās 2 172 812, bet pastāvīgi dzīvo 1 994 300 cilvēki.
Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde (PMLP) uztur vienu, bet Centrālā statistikas pārvalde (CSP) – citu versiju par Latvijas iedzīvotāju skaitu. Abas versijas ir aptuvenas un pieņemamas ar veselu rindu atrunu. Šobrīd Latvijas valsts pārvaldes aparātam nav nekādu iemeslu saņemties un pāriet uz valstī dzīvojošo cilvēku uzskaiti pēc vienotas sistēmas.
Pārvaldes aparāts līdz pēdējam turēsies pie skaitļiem, ka pārvaldāmo daudzums Latvijā pārsniedz divus miljonus. Ierēdņu rīcību diktē pašsaglabāšanās instinkts. Tas liek visiem līdzekļiem slāpēt runas par nepieciešamību samazināt pārvaldes aparātu atbilstoši iedzīvotāju skaita samazinājumam. Viņu tālākais mērķis ir noturēt apritē tagadējos PMLP datus tik ilgi, līdz tos varēs aizvietot ar aptuveni līdzvērtīgu Latvija pilsoņu skaitu, kas uzpūsts ar dubultpilsonības dalīšanas (pakaļ mešanas!) palīdzību. Ierēdņiem un vēl jo vairāk politiķiem būtu ļoti ērti tādi pilsoņi, kas dzīvo jebkurā citā pasaules malā un tāpēc reti kad ko prasa no Latvijas iestādēm.
Aizvietojot iedzīvotājus ar valstij piederīgiem saskaitāmajiem, Latvijas pārvaldītāji droši vien saņems uzslavas no tādām starptautiskajām organizācijām, kuras «prasa pieklusināt tos, kuri runā par dzimstības stimulēšanu, jo mēs taču palīdzam risināt globālo pārapdzīvotības problēmu». Apliecināt šādu prasību esamību pagājušā gada 26. septembra Neatkarīgajā uzdrošinājās demogrāfs Pēteris Zvidriņš. Lai jau Latvija uzpūš iedzīvotāju skaitu nevis par tagadējiem 178,5 tūkstošiem, bet 178 miljoniem cilvēku uz dubultas vai simtkāršas uzskaites rēķina, kas nepalielina iedzīvotāju skaitu pasaulē, t.i., nepalielina spiedienu uz pasaules dabas resursiem.
Tagadējā tempā dreifējot ar -1,5 tūkstošiem cilvēku mēnesī, jāpaiet vēl 15 – 20 gadiem, līdz Latvija sasniegtu divu miljonu iedzīvotāju robežlīniju pēc PMLP uzskaites sistēmas. Tajā iedzīvotāju skaita sarukumam pāris simtu mēnesī dod mirstības pārsvars pār dzimstību, bet mazliet vairāk nekā tūkstoti – savu uzceļošanu pieteikušo cilvēku pārsvars pār ieceļotājiem. Tas nenozīmē, ka Latviju viņi pamet tieši tagad. Daudzos gadījumos viņi Latvijā nedzīvo jau gadiem, bet tikai tagad viņiem radusies vajadzība savu pārcelšanos legalizēt, droši vien lai atrisinātu kādu sadzīvisku jautājumu savā reālajā mītnes zemē.
Latvijai ir atļauts risināt savas, bet ne mazākā mērā savu starptautisko kreditoru ekonomiskās problēmas ar reemigrāciju, kas pasaules iedzīvotāju skaitu nevairo. Tomēr reemigrācija izskatās tikpat nenopietna, cik dzimstības pieaugums. Pēc CSP uzskaites, Latvijas iedzīvotāju skaits 2013. gadā dila straujāk nekā 2012. gadā nevis tāpēc, ka vairāk cilvēku brauc projām, bet tāpēc, ka viņi mazāk brauc atpakaļ. 2013. gads lauza triju iepriekšējo gadu tendenci pieaugt imigrantu skaitam tikai tāpēc, ka ārzemēs atradās aizvien vairāk starpvalstu migrāciju apguvušu cilvēku no Latvijas. Ticēsim, ka vairākums no viņiem izskata atgriešanos Latvijā kā pirmo iespēju nākamajam migrācijas posmam, bet grūtāk noticēt kaut kam tādam, kas padarītu atgriešanos Latvijā masveidīgu.