"Birkerts norādīja, ka šī ir arī ēka, pie kuras viņš strādājis visilgāk. "Process bija garš, tādējādi sanāca arī ilgāka nodošanās darbam. Pa to laiku esmu novecojis,"šodien preses konferencē žurnālistiem atzina arhitekts Gunārs Birkerts.
"Manā arhitektūrā vienmēr kaut ko ir iespējams mainīt, nemainot ideju. Tāpēc es nepārdzīvoju, ka projekts šo 20 gadu laikā ir piedzīvojis vairākas nopietnas izmaiņas. Šīs ēkas koncepts nav tik plūstošs kā citām manām ēkām, tālab labojumus veikt bija sarežģītāk. Vislielākais no tiem bija, kad ēka pazaudēja vienu trešdaļu garuma," izteicās Birkerts. Arhitekts atzina, ka visi labojumi bijuši atrisināmi.
"Man bibliotēka ir vieta iedvesmai. Pirms parādījās digitālās tehnoloģijas, bibliotēkā varēja aiziet uzzināt, kas notiek pasaulē," sacīja arhitekts.
Atbildot uz jautājumu par to, vai viņam rūp, ko saka ēkas kritiķi, Birkerts atteica, ka kritika ir daļa no viņa profesijas. "Katra jauna ēka pievienojas citam kontekstam. Kritika ir vienmēr," viņš norādīja.
Birkerts pastāstīja, ka pasaulē ir daudz simboliskās arhitektūras, bet viņa paša darbos ir vairāk metaforu. Sākotnēji bibliotēkas veidola pamatā bijusi ideja par stikla kalnu, bet tad tā transformējusies par gaismas pili. Daudzi cilvēki šai idejas attīstībai neizsekoja, tālab nesaprata to.
Viņš atzina, ka ēkas ārējais veidols bibliotēkai paliks nemainīgs, bet iekšpuse būs tā daļa, kurā notiks pārmaiņas, piemēram, informācijas tehnoloģiju maiņa.
Arhitektam mājās esot visas "Gaismas pils" skices, un viņš jau pirms desmit gadiem zinājis, kā izskatīsies rezultāts, arhitekts varējis to visu "izstaigāt uz papīra". Birkerts zinot visu, kas bibliotēkā atrodas, un viņam ir tuvas visas vietas ēkā.
Arhitekts atklāja, ka visā bibliotēkas tapšanas posmā bijis pārliecināts, ka tā tiks uzcelta. "Kādu laiku biju vienīgais, kas zināja, ka ēku uzcels," norādīja Birkerts.
Nacionālajā bibliotēkā nonāks Birkerta arhitektūras bibliotēka, kur ir grāmatas par pasaules arhitektiem, kā arī viņa skices un zīmējumi.
Arhitekts uzsvēra, ka patlaban vēl vēlas pabeigt Latvijas Okupācijas muzeju un nedomā par jaunu objektu radīšanu Latvijā, jo Latvijai pašai ir arhitekti, kuri nav ieinteresēti, ka te ienāk kāds no ārpuses. Kamēr arhitekts ir Rīgā, viņš palīdzēs Okupācijas muzeja celtniecībā, atbildot uz jautājumiem un meklējot risinājumus.