Brīvības ielas komūna - sadrumstalotais sabiedrības spogulis

Ziemas un svētku gaisotne vismaz ārēji jūtama arī telšu pilsētiņā iepretim Ministru kabinetam. Čuguna katlā sprakst malka, virs ugunskura uzslieta nojume, no malkas pagaļu kaudzītes slejas izgreznota eglīte. Tomēr cilvēku sejās manāmas rūpes un nogurums.

Pie ugunskura deviņos no rīta Neatkarīgā sastop vien komūnas ilgdzīvotāju Genādiju, kurš pēc nokļūšanas slimnīcā pārtraucis badošanos, kā arī jauniņo Jāni. Par jaunu gan viņu nevar saukt – zemnieka rokas un sejas vaibstus dzīve ir dziļi izvagojusi. Citi piketētāji devušies uz darbu.

Jānis stāsta, ka astoņus gadus strādājis bez brīvdienām, tagad naudas pietiek – pensijas dienā viņš saņem sešsimt latu. Naktis Jānis pārlaiž džipā un priecājas, ka nav jāguļ teltī. Viņš nepiekrīt Genādija prātojumam, ka deputātus vajag ietupināt uz mūžu vai nomitināt Lubānas ielas graustu mājās, lai bērni jābaro par sešiem latiem mēnesī. Jānis uzskata, ka valdība nav jāšūpo, jo tā nav vainīga. Ļaunuma sakne ir bezspēcīgā prokuratūra. "Mums nav tiesiskas valsts! Piemēram, ja pārsniedzu ātrumu, man liek samaksāt sodu. Nākamreiz, kad man ir cemme un policistiem nodragāju garām, cik mašīna velk, mani neviens rokā neķer un nepievērš uzmanību! Ļoti ceru, ka ģenerālprokuroru nomainīs," saka zemnieks.

Telšu pilsētiņā viesojušies visu rangu politiķi, taču ticību, ka Latvijas nākotne būs gaiša, viņi piketētājos nav pratuši iedēstīt. "Ne Dombrovskim, ne Rozentālei nav plāna, kā izvest mūs no krīzes. Kad jautāju – Baiba, ko nākamgad darīsim? Viņa atbildēja – man nepatīk nodokļi. Protams, nevienam tie nepatīk, taču tā jau nav izeja," secina Genādijs.

Sociologs, Latvijas faktu direktors Aigars Freimanis norāda, ka nevardarbīgās akcijas laikā politiķi ir rīkojušies atbilstoši savam izpratnes līmenim. "Tur bija ministri, premjera padomnieki, pats premjers un prezidents. Apšaubu, ka no ielas radīta iniciatīva kaut ko spētu mainīt, jo valdībai ir sava izpratne par demokrātiju. Publika iepretim Ministru kabinetam ir ļoti raiba, un arī prasības ir dažādas. Sākot no sociālajām līdz pat krasi konstitucionālām, kuras nevar tik viegli izpildīt," saka sociologs.

Telšu pilsētiņā Neatkarīgā ciemojusies vairākkārt un novērojusi neizpratni piketētāju vidū, kāpēc protestētāju skaits uz valstī neapmierināto cilvēku fona ir tik niecīgs? Sociologs Viesturs Celmiņš uzskata, ka piketētāju saujiņa pie Ministru kabineta atspoguļo sabiedrību kopumā. "Latvijas iedzīvotāji nekad nav spējuši vienoties un sanākt kopā, un tā nav negodīgu politiķu vaina. Absurdi, ka arodskolu un vidusskolu pedagogi protestēt iet atsevišķi. Šo tendenci veicinājis modernisms, par kuru sociologi runā pēdējos piecdesmit gadus. Proti, mēs neticam ģimenei, valstij, baznīcai – nekam! Turklāt arī pats protests ir sadrumstalots. Mēs it kā esam vienoti neapmierinātībā, taču saukļi katram ir savi. Jāparok ar lāpstu dziļāk, lai atrastu kopējos motīvus, taču šobrīd Latvijas sabiedrība ir tukša čaula," secina V. Celmiņš.

Komūnas dalībnieki neprognozē, cik ilgi protests turpināsies, tomēr kaut kad tas beigsies. Ekspertu vērtējumā prasības, visticamāk, netiks izpildītas, tāpēc rodas jautājums, vai rūgtuma pēcgarša par bezjēdzīgi pavadītu laiku varētu pāraugt vardarbīgā atriebībā? "13. janvāris neko nepanāca, tāpēc masu nekārtībām nevajadzētu atkārtoties. Valdība kopš liktenīgā datuma ir mainījusi nostāju, jo tagad, balsojot par budžetu, saka, ka tas ir slikts. No vienas puses, viņi cenšas novelt atbildību no saviem pleciem, no otras – tās ir bailes par krasām sabiedrības vardarbīgām reakcijām," uzskata sociologs A. Freimanis.