Pagasta muzeji kā lauku mozaīkas daļa
Daudzos pagastos ir savi novadpētniecības muzeji, kuri, šķiet, ir vajadzīgi tikai vietējiem ļaudīm. Taču tas tā nav, jo lietas un cilvēku stāsti spēj uzrunāt jebkuru – pat svešinieku.
Arī Trapenes pagasta muzejs ir neliela, bet vajadzīga mozaīkas daļiņa, kas veido Latvijas vēstures kopainu, tāpēc noteikti būtu saglabājams un atbalstāms arī turpmāk.
Šajā pusē ir dzimis viens no Latvijas pazīstamākajiem dzejniekiem Ojārs Vācietis, te strādājuši skolotāji brāļi Jānis un Ādolfs Grestes, te par dārznieka palīgu darbojies rakstnieks Linards Laicens. Bormaņu muiža jeb Trapenhofa bija viens no baronu Vulfu īpašumiem, kurš vislabāk zināms ar lapegļu gatvi, kas ved no Līzespasta uz Trapeni. Par to un daudz ko citu interesantus un pārsteidzošus stāstus var uzzināt pagasta muzejā, kas savas durvis vēra 1960. gadā, pateicoties entuziastam vēstures skolotājam Harijam Auseklim. Tieši viņš savāca un izvietoja materiālus par pagājušā gadsimta mezglotākajiem posmiem – 1905. gada revolūciju un abiem pasaules kariem.
«Ja nebūtu Harija Ausekļa, visticamāk, šā posma, bet varbūt arī paša muzeja te nebūtu. Tāpēc muzeja izveidē ļoti svarīga loma ir ar sirdsdegsmi vadītam cilvēkam,» teic muzeja vadītāja, ilggadēja Trapenes pamatskolas direktore Valija Šļukuma. Viņa šobrīd ir šīs vietas «garainis, kas veicina vārīšanos» – ne tikai uztur kārtībā muzeju, bet arī tā apkārtni, kas izceļas ar sakoptību. Viņa ir pārliecināta, ka muzeja vadītājs nevar tikai atskriet un aizskriet, tādas vietas viņa esot redzējusi ne vienu vien, kur viss muzejs pārvērties par putekļu krātuvi, bet gids rokas pa kastēm, lai atrastu vajadzīgos materiālus. «Jau ieejot var just, vai vieta ir dzīva un vai to vada entuziasts, kas neapmierinās ar to, kas jau ir, bet meklē un atrod, ar ko papildināt.» Arī V. Šļukuma rīko pasākumus, vāc materiālus un ik pa laikam dodas ceļā, lai uzmeklētu ziņas vai dokumentus, piemēram, par Grestēm. Kā viņa smej – jātur ausis un acis vaļā, jo šad un tad pilnīgi negaidīti izdodas atrast kādu cilvēku, kurš var pastāstīt vai pat iedot dokumetus par muzejniekus interesējošu jautājumu.
Taču muzejs apkopo ziņas ne tikai par cilvēkim «ar vārdu», bet arī par tiem, kuru mūžs pagājis kolhoza darbā. «Esam iekārtojuši mapes, kur krājam trapeniešu fotogrāfijas. Mudinu nest uz šejieni – lai paliek par atmiņu pagastam, bērniem un mazbērniem. Kad sāku šo iniciatīvu, nedomāju, ka aktivitāte būs tik liela. Daudzi atsaucās, viņi grib palikt cilvēku atmiņā,» stāsta muzeja vadītāja, piebilstot, ka daudziem šķiet – kas tur ko atcerēties kolhoza laikus, bet tie taču ir gari gadu desmiti, nevis pāris acumirkļi. Daudzi, kas atnāk uz muzeju, labprāt šķirsta mapes un meklē savējos – viņiem tas ir svarīgi. Tāpat būtiski ir veidot stendu vai stūrīti, kurā var redzēt tos, kas izgājuši ārpus sava pagasta robežām, vada lielus kolektīvus, sasnieguši ievērojamus rezultātus kādā jomā.
Lai ļautu apmeklētājiem izvēlēties, ko viņi vairāk grib redzēt, V. Šļukuma pie ieejas izvietojusi muzejā redzamo eksponātu, kā arī pagasta interesantāko vietu shēmu. Tas vajadzīgs, lai noskaidrotu, kas cilvēkus vairāk interesē, nevis uzspiestu savas vēlmes.
Vaicāta par finansējumu, viņa atbild, ka tas, tāpat kā citiem pagasta muzejiem, lielākoties ir pašvaldības piešķirts, taču dažkārt nākas ieguldīt arī savus līdzekļus. Diemžēl ne valsts, ne arī Kultūrkapitāla fonds (KKF) savu atbalstu nesniedz. «Veidojām Ojāra Vācieša skvēru, rakstījām projektu, pieteicām to KKF, bet atbilde bija, ka tas nav būtisks, tāpēc netiks finansēts. Nu, jā, Rīgai tas nav būtisks, bet Trapenei – gan. Ja mēs vienmēr vērtēsim tikai vietu lielumu, tad nav ko brīnīties, ka cilvēki no laukiem aiziet,» teic V. Šļukuma.