Dūklavs: PVN pārtikai jāsamazina

Par iespējām un nepieciešamību palīdzēt cūku mēra un Krievijas embargo skartajiem pārtikas ražotājiem un pārstrādātājiem Neatkarīgās intervija ar zemkopības ministru Jāni Dūklavu (ZZS).

Neatkarīgā: – Ir kādas indikācijas, ka Krievija varētu embargo uzlikt vēl kādiem citiem produktiem, ko Latvija eksportē uz Krieviju?

Jānis Dūklavs: – Pašreiz Krievija nav papildinājusi preču sarakstu, kuras aizliegts ievest valstī. Šprotes, gaļas konservi, alkohols, saldējums un pārējie produktu veidi, kas nebija sarakstā, paliek ārpus tā.

– Valdības pieņemtais kritērijs vismaz 10% produkcijas eksporta īpatsvars uz Krieviju atbalsta saņemšanai ir adekvāts? Cik uzņēmumi tam kvalificējas, jau prasījuši vai varētu prasīt atbalstu?

– Šim kritērijam atbilst varbūt divi nelieli uzņēmumi. Piena nozare ir jāskata kopumā, sākot no piena ražotāja. Ik dienas ap 600 tonnas piena vedam uz Lietuvu, no kurienes daļa tiek eksportēta uz Krieviju. Uz lietuviešiem arī attiecas šīs sankcijas, viņi jau paziņojuši par piena iepirkuma cenas samazināšanu. Arī mūsu kombināti, iekļaujoties lielajā ķēdē, ir spiesti pazemināt cenas. Ja parasti tirgus svārstību rezultātā cena krītas par 10–15%, tad tagad tā varētu nokristies līdz 20 centiem par svaigpiena kilogramu, kas jau būs zem pašizmaksas, ko speciālisti aprēķinājuši ap 25 centiem.

Bet šis atbalsts nav tikai lauksaimniekiem, bet visiem kopumā, kam bijusi sadarbība ar Krieviju. Lauksaimnieku atbalstam ir virkne citu pasākumu, piemēram, no lauku atbalsta programmām. Lai cilts ganāmpulks, kas mums piena lopkopībā ir ļoti labs, tiktu saglabāts, jānodrošina atbalsts par ciltsdarbu. Ja valdība to atbalstīs, to varētu tuvākajās nedēļās atrisināt. Sliktākajā variantā, ja cena nokristos līdz 19–20 centiem, šogad būtu vajadzīgi 13 miljoni eiro, lai līdz jaunajam gadam ganāmpulkus noturētu. Citi ir pasākumi, kas jāsaskaņo ar Eiropas Savienību (ES) – intervences iepirkumi, jāpamaina cenas, uzglabāšana, ietekme uz tirgu – tiek gatavoti dokumenti šo jautājumu saskaņošanai.

– Šis atbalsts būs ne tikai tiem, kas vismaz 10% eksportē uz Krieviju.

– Tādu, kas eksportē ievērojamus daudzumus uz Krieviju, mums ir maz. Ir jāpalīdz visai piena nozarei, jo kas ir piena pārstrādes rūpnīca bez ražotāja? Nekas! Ražotājam jāpalīdz pat vairāk nekā piena pārstrādes rūpnīcai. Turklāt skaitļi ir relatīvi. Nevar salīdzināt nelielu uzņēmumu, kas no desmit tonnām eksporta uz Krieviju ved piecas jeb 50%, ar tādu lielu uzņēmumu kā Food Union, kas eksportē produkciju simtos tūkstošos tonnu – viņiem pat 5% būs daudz lielāks apjoms un reizē lieli zaudējumi. Šie 10% ir nenopietns skaitlis, un arī potenciālais atbalsts nav liels. Cits jautājums ir par nodokļu atvieglojumiem, bet valdība viennozīmīgi neatbalstīja atbrīvošanu no nodokļiem vispār. Lai lauksaimnieki saņemtu atbalstu, mums ir jāpiestrādā pie ES atbalsta saņemšanas, kas citām nozarēm, piemēram, pārvadātājiem, nebūs. Viņiem arī nav speciālas atbalsta programmas, kādas ir zemniekiem.

Gan gaļas, gan zivju, gan piena nozarē izskatīsim nepieciešamību palīdzēt katram uzņēmumam atsevišķi. Bet pagaidām neviens pie mums nav vērsies, jo nav skaidrības par turpmāko situāciju tirgū. Nevar šādas globālas krīzes gadījumā gribēt, lai trešajā dienā jau būtu skaidrs, kas būs, cik kuram maksāsim, cik likvidēsim, cik ne. Jāpagaida, kamēr rodas skaidrība par norisēm tirgū.

– Jau šodien lauksaimnieki kaut ko var saņemt?

– Pirmais, kas ir izdarīts, ir ātrāk izmaksāti visi tiešmaksājumi, kas lauksaimniekiem pienākas, ir iedota papildu bezakcīzes degviela – 20 litri. Jau pieejama ir palīdzība kredītu procentu atmaksā. Atbalsts par ciltsdarbu, ja labi veiksies, ir divu trīs nedēļu jautājums, jo tas jāsaskaņo ar ES.

– Kad reāli varētu mainīt un sākt darboties nosacījumi publiskajos iepirkumos, kur priekšroka tiktu dota vietējo ražotāju precēm?

– Šo jautājumu esam nopietni pārrunājuši visās institūcijās, tostarp jau agrāk, kad vēl nebija krīzes – cenšamies pārliecināt iepirkuma veicējus, lai nosacījumus gatavotu tādus, lai vietējie ražotāji varētu piedalīties un uzvarēt. Tam ir vairāki mehānismi. Mēs visi gribam ēst svaigus dārzeņus, vietējos produktus, kas netiek nedēļām, mēnešiem vazāti pa noliktavām, bet, ja galvenais kritērijs ir zemākā cena, tad konkursu neuzvar pats ražotājs, bet starpnieki. Vēl jāmaina tas, ka tiek veidota kopējā pakete, kur ir iekšā, piemēram, gurķi ar makaroniem. Tur, protams, neviens mūsu vietējais ražotājs vinnēt nevar, tāpēc esam ieteikuši dažādus priekšlikumus, kā ir jāorganizē šie konkursi, piemēram, sadalot pa produktu grupām, tādējādi lielu daļu varētu iepirkt no mūsu, vietējiem ražotājiem, pat ja viņi nepiedāvā zemāko cenu.

– Vai un kā pašvaldību, valsts iestāde, kurai ir paknaps budžets, var piespiest vai motivēt izvēlēties vietējo ražotāju, ja tas ir dārgāks?

– Nezinu, kā piespiest vai nepiespiest, bet, piemēram, Lietuvā vai Polijā nevarat aizbraukt no Latvijas un konkursā iegūt tiesības piegādāt pārtiku skolai vai pansionātiem. Tur, man šķiet, neviens nespiež, bet cilvēki saprot, ka jāatbalsta vietējie, un to arī dara. Ar likumu to nedrīkst darīt, ES noteikumi ir vienādi, tāpēc jau arī viņi pie mums piedalās konkursos un šie starpnieki tos vinnē.

Cilvēki jāpārliecina, cik ļoti svarīgi, it sevišķi šajā krīzes situācijā, ir atbalstīt vietējos ražotājus. Nevar ar likumu noteikt, ka tev ir jāiepērk no vietējās zemnieku saimniecības kartupeļi, bet var censties pārliecināt pašvaldību un skolu, ka ir jāsamaksā pusotru vai divus centus dārgāk par kilogramu, lai vietējie zemnieki varētu turpināt strādāt, lai viņu bērni būtu apģērbti un pabaroti, lai cilvēki no laukiem nebrauktu prom. Ja to nesaprot, tad nekā!

– Viens jautājums par sapratni, cits – par budžeta iespējām, ja iestādei jau tā trūkst līdzekļu. Vai nevajag kādus motivācijas instrumentus, vai to var panākt ar varas vertikāli?

– Nē, varas vertikāle te nav. Tomēr dažkārt ir žēl, ka mums ir tik liela demokrātija, ka varam visu kaut ko darīt par viena centa starpību, paņemt poļu, lietuviešu un vēl kādu citu produktus. Ko tur ietaupīs? Simt eiro? Tas ir pilnīgs absurds. Nepareiza sapratne, ja Iepirkumu uzraudzības birojs centa starpību uzskata par pašu galveno, kāpēc jāpērk no kaimiņvalsts, nevis vietējā zemnieka.

– Kas īsti ar «Bordo karotīti», kuru varētu iekļaut iepirkumu specifikācijā, bet pret kuras reklamēšanu ir iebildumi lauksaimnieku organizācijām, ka tā tiek reklamēti ārvalstīs ražoti produkti, kas te pārstrādāti, fasēti?

– «Bordo karotīte» ir vairāk domāta eksportam nekā vietējam tirgum, un to izplata Pārtikas uzņēmumu federācija un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera. Esam to atbalstījuši, un ministrijas finansiāla vai cita veida darbība te nav paredzēta. Tā ir vienkārši zīme, kas apliecina, ka šis produkts ir no Latvijas. Bet tā nav kā «Zaļā karotīte», kur ir kritērijs, ka preces noteiktam īpatsvaram jābūt Latvijā izaudzētam un ražotam uz vietas.

– Tātad iepirkumos vajadzētu drīzāk iekļaut «Zaļo karotīti», nevis valdības atbalstīto «Bordo»?

– Jā, noteikti!

– Premjere Laimdota Straujuma pauda, ka nesaprot iebildumus pret «Bordo karotītes» iekļaušanu.

– Ja grib, var iekļaut abas karotītes, bet, galvenais, vajadzētu runāt par vietējo izcelsmi, atsevišķās pozīcijās – par bioloģiski ražotu produkciju un tamlīdzīgiem kritērijiem. Esam snieguši pašvaldībām rekomendācijas, informāciju par to, kā strādā kaimiņi. Piemēram, attālums no iepirkuma vietas var būt kritērijs.

– Cik reāli ir jau pieminētie intervences pasākumi? Cik, par kādu cenu, no kurienes nauda?

– Intervence ir jāsaskaņo ar ES, tas nav tikai Latvijas lemšanā. Runa ir par piena pulveri un sviestu. Mēs to esam ierosinājuši, esam pateikuši cenas, bet, kā viss beigsies, varēšu pateikt 5. septembrī.

– Ar kādām prasībām, argumentiem dosieties uz ES lauksaimniecības ministru sanāksmi 5. septembrī?

– Intervencei nav nozīmes, ja cena būs zem pašizmaksas. Tāda, kāda tā bija iepriekšējā iepirkumā, mūs neapmierina, tā ir par zemu. Esam sarēķinājuši intervences iepirkuma cenu, dokumenti ir darba kārtībā. Bet jāsaprot, ka intervence nevar būt bezgalīga, uz gadu vai diviem. Tā tiks noteikta uz konkrētu laiku un produkcijas daudzumu. Bet, manuprāt, svarīgāks par intervenci ir eksporta atbalsts, jo īpaši eksportam ārpus ES. Tas būtu efektīvāk arī nekā vietējā uzglabāšana, kad atļauj uzglabāt produkciju un ES un valsts apmaksā uzglabāšanas izdevumus, piemēram, piena pulverim. Bet mums jārēķinās, ka tas nav mūžīgi glabājams, kādā brīdī tas būs jālaiž tirgū. Ja brīdī, kad tirgus atvērsies, pulvera cena būs laba, visi priecāsies. Bet ja nebūs?

– No Eiropas līdzekļiem veiks intervenci?

– Jā, tā ir ES nauda.

– Eiropas Komisija (EK) lēmusi sniegt atbalstu 125 miljonu eiro apmērā lauksaimniecības embargo skartajiem zemniekiem – dažādu dārzeņu un augļu audzētājiem. Vai no tās kas atlēks arī Latvijas zemniekiem?

– Sākumā bija doma, ka tas būs tikai dienvidvalstīm, bet izlemts, ka atbalstu varēs izmantot augļu un dārzeņu ražotāji visās dalībvalstīs, turklāt ne tikai tie, kas eksportē uz Krieviju – par novāktiem un bez maksas izdalītiem dārzeņiem. Arī Latvija varēs pretendēt uz atbalstu, lai gan nedomāju, ka mēs tur varētu daudz saņemt. Dārzeņu audzētājiem situācija ir duāla. Katru gadu dārzeņu no kaimiņvalstīm ir ļoti daudz, un pateikt, ka tos nav kur likt vienīgi Krievijas embargo dēļ, būs grūti.

Ar dārzeņu audzētāju kooperatīvu un lielveikalu tīklu vadītājiem vienojāmies, ka mūsu dārzeņiem, neatkarīgi ne no kā, tiek saglabātas vietas veikalu plauktos, lai pircējiem būtu izvēles iespēja.

– Uz kuriem citiem eksporta tirgiem piena un gaļas ražotājiem ZM iesaka virzīties?

– Patlaban piena pulvera, siera ražotājiem iesakām domāt par Ķīnas tirgu. Pie mums bija Ķīnas delegācija ar augstiem viņu pārtikas uzraudzības dienesta vadītājiem, kas izpētīja mūsu uzņēmumus, augusta beigās, septembra sākumā, viņi sūtīs savus ekspertus uz konkrētiem uzņēmumiem veikt atzīšanas procedūru – ja rezultāts būs pozitīvs, varēs eksportēt uz Ķīnu. Te ir viesojušies arī Ķīnas biznesa cilvēki, ir uzrunāti mūsu uzņēmumi, bet, kamēr nav šīs importa atļaujas, to nevar darīt. Ķīna ir potenciāls tirgus.

– Nekādas lielvalstu politiskās attiecības šos plānus nevarētu izjaukt?

– Šobrīd man nav tādu ziņu.

– Kur varētu ņemt līdzekļus atbalstam? Finanšu ministrs Andris Vilks iebildis pret budžeta grozīšanu jeb, kā viņš teicis, «graušanu», kamēr viņš ir ministrs. Kādas ir budžeta iespējas, to negrozot?

– Pieci miljoni eiro Latvijas Investīciju un attīstības aģentūrai eksporta atbalstam jau ir ieplānoti, lauksaimniekiem, izņemot jau minētos nepieciešamos 13 miljonus eiro atbalstam piena lopu ciltsdarbam, pārējie atbalsta pasākumi ar budžetu nav tik ļoti saistīti. Finanšu ministrija (FM) var skatīties kādas programmas, kādu virssaistību pārdali – man šo skaitļu pa visām nozarēm nav, tas būtu jautājums FM. Ja galīgi neko nevar pārdalīt, tad pēdējais, kas jādara – jāķeras pie izmaiņām budžetā.

– Varbūt no Citadeles bankas pārdošanas, kas iecerēta septembra vidū par 113 miljoniem eiro?

– Varbūt arī no tās.

– Vietējo ražotāju atbalsts šajā situācijā būtu adekvāts mērķis, kam izmantot šo bankas pārdošanas naudu?

– Jā, noteikti, varētu izmantot. Arī Liepājas metalurgs tiks pārdots, varbūt tur arī kaut kāda naudiņa būs. Par abiem līdz oktobrim vajadzētu būt skaidrībai.

– Varam atļauties samazināt pievienotās vērtības nodokļa likmi pārtikai. Dotu gaidīto efektu?

– Uzskatu, ka tas mums noteikti ir jādara.

– Laimdota Straujuma teica, ka nevaram atļauties tā iedragāt budžetu.

– Laimdota Straujuma un viņas konsultanti rēķina tikai vienu daļu – ko budžets zaudē. Ir profesores Irēnas Pilveres pētījums, kurā aprēķināts, ka, jā, budžetā vienu brīdi būs zināmi «neieņēmumi», bet jārēķina kopums, kas tālāk notiek? Varbūt jūs, es, citi pirks divreiz vairāk, varēs citur tērēt atlikušo naudu, kas arī sildīs Latvijas ekonomiku. Tas ir jāskatās sociālekonomiski, nevis jārēķina tikai šo 30 miljonu pirmā brīža zaudējums. Un nav runa par PVN samazināšanu visai pārtikai, bet tikai pirmās nepieciešamības precēm.

– Ieceres pretinieki teic, ka no tā iegūst ne tikai mūsu ražotāji, bet arī citu valstu, kas te ieved savu produkciju.

– Iegūst pirmām kārtām cilvēks.

– Jo cilvēks ir vissvarīgākais?

– Es šo saukli gan nelietoju, bet cilvēki noteikti ir ieguvēji. Gan pircēji, gan uzņēmēji.

Kaimiņos sen jau tas notiek! Kāpēc viņi saka, ka viss ir kārtībā? Kāpēc negribam pamācīties no viņiem? Samazinātā PVN likme pārtikai ir, piemēram, Polijā, un viņi runā nevis par to, ka tas ir nepareizi, bet par to, ka jāpilnveido sistēma, jo ir par daudz atšķirīgas samazinātās likmes, ko ir ļoti grūti administrēt. Viņiem bija daudz smalku dalījumu, bet jāuztaisa apmēram trīs kategorijas. Vienlaikus viņiem atsevišķiem rūpniecības, luksusa izstrādājumiem ir daudz lielāks akcīzes nodoklis. Ja gribi zelta gredzenus uz katra pirksta pirkt, nu, maksā nevis 21, bet 30% nodokli.

– Āfrikas cūku mēris turpina izplatīties. Vai līdzšinējie pasākumi nav bijuši pietiekami efektīvi?

– Vienmēr var kritizēt: «Varējāt labāk!» Es uzskatu, ka mūsu Pārtikas un veterinārais dienests (PVD) strādā labi, arī ES emisāri mūsu darbu novērtēja atzinīgi. Šajā gadījumā sarežģījumus rada apstāklis, ka mums ir ne gluži mūža meži, bet ļoti lieli mežu masīvi – Krāslavā, Dagdā, Valkā un citviet ar nelieliem ciematiņiem pa vidu, līdz ar to mežacūku populāciju cilvēks nevar pieregulēt pēc savas gribas. Tas nav neliels gabaliņš, kur var novilkt ķēdi apkārt, kaut vai krauklis paņems zarnas gabaliņu no kritušas mežacūkas, aizlidos un nometīs citā vietā, un slimība izplatīsies. Šī ir kontaktslimība, vīruss var pielipt pie zābaka, nevaram galvot, ka novilktā robeža ir kā aizslēgtas durvis. Bet darām visu iespējamo, lai tā neizplatās, vai, ja izplatās, tad kontrolējam, kas notiek. Pašlaik ir jauni mežacūku, bet ne mājas cūku saslimšanas gadījumi, jo vairums cilvēku ir sapratuši, kāda nozīme ir biodrošības pasākumiem. Ja kāds tos nav veicis, tad lai vaino sevi, bet mēs esam veikuši lielu skaidrošanas darbu.

– Cik droši pēc dezinfekcijas pasākumiem atkal audzēt cūkas?

– Beigsies mēris, un cilvēki dzīvos kā dzīvojuši. Ne Āfrikas, bet klasiskais cūku mēris Latvijā bija arī 90. sākumā. Tad gan bija cita valsts iekārta un radio un televīzija visu laiku neziņoja par to. Būdams mednieks, zinu, ka, ja kādreiz šāvām padsmit cūkas, tad pēc šīs slimības izplatīšanās Latvijas mežos nevarēja vairs atrast nevienu.

– Reālas ir cerības saņemt atbalsta maksājumus cīņai ari mēri no ES, argumentējot: ja Eiropa grib, lai mēs mēri apturam – lai maksā?

– Mums bija Baltijas valstu, Polijas ministru un PVD vadītāju tikšanās, pēc kuras tapusi kopīga vēstule ES ar šādām prasībām. Domāju, ES atbalstu saņemt ir cerīgi, jo esam sevi prezentējuši kā buferjoslu Eiropai, tostap Polijai, Vācija un tālāk uz Eiropu. Esmu runājis ar Vācijas lauksaimniecības ministru, kurš teica, ka Vācija to ļoti labi saprot un ir gatava pilnā mērā atbalstīt mūsu ierosinātos pasākumus. Vai tā būs, redzēsim, kad tiksimies ES Lauksaimniecības un zivsaimniecības ministru padomes sēdē.

***

JĀŅA DŪKLAVA ATZIŅAS

Žēl, ka mums ir tik liela demokrātija, ka varam visu ko darīt par viena centa starpību: paņemt poļu, lietuviešu un vēl kādu citu produktus.

Katru gadu dārzeņu no kaimiņvalstīm ir ļoti daudz, un šobrīd pateikt, ka tos nav kur likt vienīgi Krievijas embargo dēļ, būtu grūti.

Ja nav citu līdzekļu uzņēmēju, lauksaimnieku atbalstam, pēdējais, kas jādara – jāgroza budžets. Vai jāizmanto no Citadeles bankas un Liepājas metalurga pārdošanas iegūtie līdzekļi.