Dūklavs: PVN pārtikai jāsamazina
Par iespējām un nepieciešamību palīdzēt cūku mēra un Krievijas embargo skartajiem pārtikas ražotājiem un pārstrādātājiem Neatkarīgās intervija ar zemkopības ministru Jāni Dūklavu (ZZS).
Neatkarīgā: – Ir kādas indikācijas, ka Krievija varētu embargo uzlikt vēl kādiem citiem produktiem, ko Latvija eksportē uz Krieviju?
Jānis Dūklavs: – Pašreiz Krievija nav papildinājusi preču sarakstu, kuras aizliegts ievest valstī. Šprotes, gaļas konservi, alkohols, saldējums un pārējie produktu veidi, kas nebija sarakstā, paliek ārpus tā.
– Valdības pieņemtais kritērijs vismaz 10% produkcijas eksporta īpatsvars uz Krieviju atbalsta saņemšanai ir adekvāts? Cik uzņēmumi tam kvalificējas, jau prasījuši vai varētu prasīt atbalstu?
– Šim kritērijam atbilst varbūt divi nelieli uzņēmumi. Piena nozare ir jāskata kopumā, sākot no piena ražotāja. Ik dienas ap 600 tonnas piena vedam uz Lietuvu, no kurienes daļa tiek eksportēta uz Krieviju. Uz lietuviešiem arī attiecas šīs sankcijas, viņi jau paziņojuši par piena iepirkuma cenas samazināšanu. Arī mūsu kombināti, iekļaujoties lielajā ķēdē, ir spiesti pazemināt cenas. Ja parasti tirgus svārstību rezultātā cena krītas par 10–15%, tad tagad tā varētu nokristies līdz 20 centiem par svaigpiena kilogramu, kas jau būs zem pašizmaksas, ko speciālisti aprēķinājuši ap 25 centiem.
Bet šis atbalsts nav tikai lauksaimniekiem, bet visiem kopumā, kam bijusi sadarbība ar Krieviju. Lauksaimnieku atbalstam ir virkne citu pasākumu, piemēram, no lauku atbalsta programmām. Lai cilts ganāmpulks, kas mums piena lopkopībā ir ļoti labs, tiktu saglabāts, jānodrošina atbalsts par ciltsdarbu. Ja valdība to atbalstīs, to varētu tuvākajās nedēļās atrisināt. Sliktākajā variantā, ja cena nokristos līdz 19–20 centiem, šogad būtu vajadzīgi 13 miljoni eiro, lai līdz jaunajam gadam ganāmpulkus noturētu. Citi ir pasākumi, kas jāsaskaņo ar Eiropas Savienību (ES) – intervences iepirkumi, jāpamaina cenas, uzglabāšana, ietekme uz tirgu – tiek gatavoti dokumenti šo jautājumu saskaņošanai.
– Šis atbalsts būs ne tikai tiem, kas vismaz 10% eksportē uz Krieviju.
– Tādu, kas eksportē ievērojamus daudzumus uz Krieviju, mums ir maz. Ir jāpalīdz visai piena nozarei, jo kas ir piena pārstrādes rūpnīca bez ražotāja? Nekas! Ražotājam jāpalīdz pat vairāk nekā piena pārstrādes rūpnīcai. Turklāt skaitļi ir relatīvi. Nevar salīdzināt nelielu uzņēmumu, kas no desmit tonnām eksporta uz Krieviju ved piecas jeb 50%, ar tādu lielu uzņēmumu kā Food Union, kas eksportē produkciju simtos tūkstošos tonnu – viņiem pat 5% būs daudz lielāks apjoms un reizē lieli zaudējumi. Šie 10% ir nenopietns skaitlis, un arī potenciālais atbalsts nav liels. Cits jautājums ir par nodokļu atvieglojumiem, bet valdība viennozīmīgi neatbalstīja atbrīvošanu no nodokļiem vispār. Lai lauksaimnieki saņemtu atbalstu, mums ir jāpiestrādā pie ES atbalsta saņemšanas, kas citām nozarēm, piemēram, pārvadātājiem, nebūs. Viņiem arī nav speciālas atbalsta programmas, kādas ir zemniekiem.
Gan gaļas, gan zivju, gan piena nozarē izskatīsim nepieciešamību palīdzēt katram uzņēmumam atsevišķi. Bet pagaidām neviens pie mums nav vērsies, jo nav skaidrības par turpmāko situāciju tirgū. Nevar šādas globālas krīzes gadījumā gribēt, lai trešajā dienā jau būtu skaidrs, kas būs, cik kuram maksāsim, cik likvidēsim, cik ne. Jāpagaida, kamēr rodas skaidrība par norisēm tirgū.
– Jau šodien lauksaimnieki kaut ko var saņemt?
– Pirmais, kas ir izdarīts, ir ātrāk izmaksāti visi tiešmaksājumi, kas lauksaimniekiem pienākas, ir iedota papildu bezakcīzes degviela – 20 litri. Jau pieejama ir palīdzība kredītu procentu atmaksā. Atbalsts par ciltsdarbu, ja labi veiksies, ir divu trīs nedēļu jautājums, jo tas jāsaskaņo ar ES.
– Kad reāli varētu mainīt un sākt darboties nosacījumi publiskajos iepirkumos, kur priekšroka tiktu dota vietējo ražotāju precēm?
– Šo jautājumu esam nopietni pārrunājuši visās institūcijās, tostarp jau agrāk, kad vēl nebija krīzes – cenšamies pārliecināt iepirkuma veicējus, lai nosacījumus gatavotu tādus, lai vietējie ražotāji varētu piedalīties un uzvarēt. Tam ir vairāki mehānismi. Mēs visi gribam ēst svaigus dārzeņus, vietējos produktus, kas netiek nedēļām, mēnešiem vazāti pa noliktavām, bet, ja galvenais kritērijs ir zemākā cena, tad konkursu neuzvar pats ražotājs, bet starpnieki. Vēl jāmaina tas, ka tiek veidota kopējā pakete, kur ir iekšā, piemēram, gurķi ar makaroniem. Tur, protams, neviens mūsu vietējais ražotājs vinnēt nevar, tāpēc esam ieteikuši dažādus priekšlikumus, kā ir jāorganizē šie konkursi, piemēram, sadalot pa produktu grupām, tādējādi lielu daļu varētu iepirkt no mūsu, vietējiem ražotājiem, pat ja viņi nepiedāvā zemāko cenu.
– Vai un kā pašvaldību, valsts iestāde, kurai ir paknaps budžets, var piespiest vai motivēt izvēlēties vietējo ražotāju, ja tas ir dārgāks?
– Nezinu, kā piespiest vai nepiespiest, bet, piemēram, Lietuvā vai Polijā nevarat aizbraukt no Latvijas un konkursā iegūt tiesības piegādāt pārtiku skolai vai pansionātiem. Tur, man šķiet, neviens nespiež, bet cilvēki saprot, ka jāatbalsta vietējie, un to arī dara. Ar likumu to nedrīkst darīt, ES noteikumi ir vienādi, tāpēc jau arī viņi pie mums piedalās konkursos un šie starpnieki tos vinnē.
Cilvēki jāpārliecina, cik ļoti svarīgi, it sevišķi šajā krīzes situācijā, ir atbalstīt vietējos ražotājus. Nevar ar likumu noteikt, ka tev ir jāiepērk no vietējās zemnieku saimniecības kartupeļi, bet var censties pārliecināt pašvaldību un skolu, ka ir jāsamaksā pusotru vai divus centus dārgāk par kilogramu, lai vietējie zemnieki varētu turpināt strādāt, lai viņu bērni būtu apģērbti un pabaroti, lai cilvēki no laukiem nebrauktu prom. Ja to nesaprot, tad nekā!
Visu interviju lasiet Neatkarīgās Rīta Avīzes šīsdienas izdevumā.