Pašpasludinātie ideālisti nacionāļi
Nacionālā apvienība Visu Latvijai!Tēvzemei un Brīvībai/LNNK ir spēks, kas periodā starp 11. un 12. Saeimas vēlēšanām piedzīvojis visbūtiskākās pārmaiņas. Izturējusi ugunskristības koalīcijā un pieslīpējusies starp lielās politikas dzirnakmeņiem, apvienība no lecīga jaunpienācēja ir izaugusi par pragmatisku spēlētāju, kas līdzvērtīgi konkurē ar pašām spēcīgākajām Latvijas partijām.
Pirms trim gadiem Latvija piedzīvoja nebijušu politisko situāciju, kas aizsākās ar 10. Saeimas atlaišanu, turpinājās ar ārkārtas vēlēšanām un noslēdzās ar radikāli nacionālu vēsmu ieplūšanu koalīcijā. Visi šie notikumi rindojami ar vārdiem «pirmo reizi», jo nekad iepriekš neviena valdība nebija riskējusi atvērt durvis politiķiem, kuri atklāti devušies 16. marta gājienos vai kailām krūtīm protestējuši pret Abrenes atdošanu Krievijai.
Raivis Dzintars, Imants Parādnieks, Jānis Dombrava – gados jaunie politiķi tika uzlūkoti kā neprognozējami radikāļi, bet par viņu ienākšanu koalīcijā tika izteiktas milzīgas bažas – ko šādi cilvēki Saeimas pozīcijā nozīmēs divvalodu kopienai, kā šāda valdība tiks novērtēta starptautiski, vai maksimālisti, kuri vārda tiešā nozīmē ir gatavi lēkt uz ambrazūras, spēs sadzīvot ar nosvērto, mēreno tēvzemniešu bloku?
Nemiera pilns laiks
Šobrīd R. Dzintars atzīst, ka VL!TB/LNNK aicināšana 11. Saeimas koalīcijā bija vairāku sakritību kopums. Pirmkārt, Vienotībai bija jāizvēlas mazākais no ļaunumiem – promaskaviskais Saskaņas centrs vai tobrīd neiepazītais melnais zirdziņs nacionāļi. Gala rezultātā latviskā partija tika uzlūkota kā labāka kombinācija. «Otrkārt, mēs apspējām Saskaņas centru ar savu piedāvājumu,» ir atklāts R. Dzintars. «Mēs bijām ar daudz mazāku apetīti un samierinājāmies ar mazāku portfeļu skaitu valdībā, jo sapratām – iekļūšana valdībā ir pats būtiskākais virsuzdevums.»
Nostājoties uz 12. Saeimas vēlēšanu starta līnijas, VL!TB/LNNK ir kvalitatīvi citāda nekā pirms trim gadiem. Ja sākotnēji apvienībā bija vērojami izmisīgi centieni viens otram pierādīt savu dominanti, šobrīd vislatvijieši un tēvzemnieši ir mācējuši atrast līdzsvaru un šā gada sākumā juridiski pārtapa par vienotu organizāciju, kur zem viena jumta mierīgi līdzās pastāv tādi pieredzes bagāti un nosvērti politiķi kā Gaidis Bērziņš, Roberts Zīle, Dzintars Rasnačs un jaunā flanga politiķi Ināra Mūrniece, Imants Parādnieks, Raivis Dzintars u. c. Turklāt ar nostiprināšanos politiskajā elitē apvienība ir mainījusi arī politisko vidi Latvijā. NA ir konsolidējusi nacionāli domājošus politiķus, ieaicinot savās rindās radikālāku uzskatu deputātus no citām partijām. Tāpat, redzot sabiedrības vēlmi pēc šāda veida politikas, par nacionālām idejām arvien biežāk sākuši runāt arī tādi iepriekš mērenāki spēki kā Vienotība vai Zaļo un zemnieku savienība.
Izmanto ultimātus
Lai gan sabiedrībai kopumā NA atrašanās koalīcijā nav nesusi etniskos konfliktus vai neiecietību, tomēr pašai koalīcijai apvienības darbība valdībā ir bijusi nemiera pilns laiks.
Sarunā ar Neatkarīgo R. Dzintars neslēpj – lai arī apbružājušies un noslīpējušies, tomēr apvienības politiķi joprojām nav zaudējuši savu radikālo dabu. Iespējams, tieši tāpēc NA ir bijis tas spēks, kas nemitīgi musinājis atmosfēru valdībā. Sākotnēji tā bija tieslietu ministra Gaida Bērziņa principiālā nepiekāpšanās ebreju īpašumu jautājumā un valdības durvju aizciršana. Tad kultūras ministres Žanetas JaunzemesGrendes konflikts ar nozares cilvēkiem un domstarpības par Nacionālās operas vadību, kas beidzās ar premjera Valda Dombrovska netipiski radikālo lēmumu atlaist ministri. Tam sekoja pašas apvienības iekšējās nesaskaņas tieslietu ministra Jāņa Bordāna jautājumā. Līdz beidzot – vides ministra Eināra Cilinska atlaišana, viņam piedaloties 16. marta pasākumos. Vai visi šie konflikti bijuši pašmērķīgi, lai apliecinātu, ka revolucionāra gars nav miris? R. Dzintars apgalvo, ka tikai daļēji. «Jo radikālāk mēs par kaut ko iestājamies, jo lielākas izredzes kaut ko tiešām panākt,» uzskata organizācijas līderis. Šim apgalvojumam piekrīt arī politikas eksperti, kuri norāda – totāli uzurpētas varas apstākļos, ko šobrīd īsteno partija Vienotība, pārējo koalīcijas spēku vienīgais veids panākt sev vēlamu rezultātu ir šantāža – ar draudiem, ar tirgošanos vai ar ultimātiem. Tieši šādus ultimātus NA ir izvirzījusi demogrāfijas un uzturēšanās atļauju jautājumos, abi no kuriem tika sadzirdēti.
Joprojām saglabā ideālus
Ienākot valdībā, NA savulaik solīja lauzt vecās politiskās tradīcijas un nekad nepiekopt politisko tirgošanos vai aizkulišu intrigas. Tiesa, epopeja ar J. Bordānu un šobrīd uzjundītais skandāls ap Baibu Broku liecina, ka necaurskatāmu procesu bīdīšana nav sveša arī pašpasludinātajiem ideālistiem. «Protams, trīs gadu laikā mēs esam kļuvuši mērenāki, esam iemācījušies politisko diplomātiju, parlamentāros paņēmienus, taču mūsu ideoloģija un principi nav mainījušies,» apgalvo R. Dzintars. To, vai šim apgalvojumam noticēs arī vēlētāji, rādīs vēlēšanu rezultāti. NA cer, ka līdzšinējās 14 vietas parlamentā izdosies uzlabot par vismaz divām līdz četrām vietām.