Didzis Šmits: ar realitāti sastapsimies vēl pirms vēlēšanām
Saruna ar Latvijas pārtikas rūpniecības lobistu, Latvijas Zivrūpnieku asociācijas prezidentu Didzi Šmitu par ES un Latvijas gatavību uzsākt ekonomisko karu ar Krieviju, par situāciju piensaimniecības nozarē un valdības spējām kaut ko glābt.
– Krievija ir ieviesusi pārtikas preču importa ierobežojumus no vairākām valstīm, tajā skaitā ES. Cik šis solis ir adekvāts un efektīvs?
– Domāju, ka tas izrādīsies efektīgs, nuuū, diezgan. Tas bija prognozējams. Nesaku, ka to varēja precīzi noprognozēt līdz muitas nomenklatūras kodiem, bet tas, ka tā būs pārtikas joma, nebija pārsteigums. Jocīgi bija domāt, ka Krievijas atbilde uz tai uzliktajām sankcijām būs sinhrona – mēs uzliekam ierobežojumus finanšu sektoram vai ieroču tirdzniecībai, un Krievija atbild ar to pašu. Šāda doma nebija nopietna, jo, ja tu uzbrūc vienā frontes sektorā, tad muļķīgi gaidīt prettriecienu tajā pašā. Skaidrs, ka atbildes trieciens būs citur. Tur, kur ir frontes vājākais punkts. Tāpēc pārsteiguma, ka atbilde bija pārtikas segmentā, nav nekāda. Negribu analizēt šo pasākumu politisko pusi, bet ir skaidrs, ka ne ES, ne Latvija šim Krievijas atbildes gājienam nebija gatava. Nekāda plāna nav, nekāda rīcības moduļa nav. Nekādas sagataves ne no krīzes vadības viedokļa, ne finanšu viedokļa. Ja novērtējam pašreizējo situāciju, tad tas ir tas kritiskais punkts. Ja ej karā, tad vajag ne tikai karogu, bungas un pistoli, bet arī, cita starpā, kara hospitāli. Jebkurā cīņā jārēķinās, ka būs ievainotie, kuri jāārstē. Karogs, bungas, nezinu par pistoli, ES bija, bet kara hospitāļa acīm redzami nav. 400 miljonu eiro stabilizācijas fonds, tā ir komēdija. Pirms kaujas šis fonds bija jāpalielina līdz vairākiem desmitiem miljardu. Vajadzēja būt pietiekamai rezervei, ar kuru šo hospitāli uzturēt. Apzinoties, ka Eiropai nekāda drošības spilvena nav, bija jādomā par savu spilvenu.
– Mums jau nav naudas.
– Kas šim nolūkam vajadzīgs? Nauda un spēja pieņemt lēmumus. Ja jārunā par kādu ugunsgrēku dzēšanu, tad jābūt arī atbilstošai finanšu politikai. Domāju, ka nav jākautrējas teikt, ka šobrīd ir jāpalielina budžeta deficīts un šāds spilvens jāizveido. Vislabāk joprojām valstij piederošajā Citadeles bankā ir jābūt kontam ar pietiekami lieliem naudas līdzekļiem, lai šajā krīzes situācijā ar šiem līdzekļiem var operatīvi rīkoties. Normālā valstī šādu krīzes grupu vadītu premjers. Mums viss ir tā, kā ir.
– Latvijā plašu rezonansi izpelnījies žurnāla Ir darbinieces Anitas Braunas ieraksts tviterī: «Eiropā notiek karš, un man šķiet nepiedienīgi runāt par kaut kādām kompensācijām uzņēmumiem, kas agresora valstī nevar vairs tirgoties.» Tā kā viņa domā daudzi, turklāt žurnāla Ir pozīcija ir tuva valdošās partijas pozīcijai.
– Pēc šīs loģikas sanāk, ka visa Eiropa – Vācija, Nīderlande,
Polija utt. –, kas tirgojās ar Krieviju, ir tādi muļķi un tagad viņiem par to jācieš.
– Tā doma ir vienkāršāka. Katram uzņēmējam bija jāapzinās, ka darbojas riskantā tirgū, un pašam jāatliek nebaltām dienām, ja lācis satrakosies un bizness pajuks. Ja gribēja visu lielo peļņu uzreiz iebāzt kabatā un neatlika riska daļu, tad pats vainīgs.
– Tas ir tas īpatnais veids, kā uz to skatīties. It kā ir kaut kādi uzņēmēji, nevis uzņēmumi. Ir nevis Krievijas tirgū nopelnīta nauda 20 gadu garumā, kas ir nesusi valsts budžetā miljardos mērāmus ienākumus, bet gan ir kaut kādu mistisku īpašnieku peļņa, kura tagad esot apdraudēta. It kā galvenie cietēji ir šie īpašnieki, nevis tie tūkstoši un desmiti tūkstoši darbinieku, kas strādā šajās nozarēs. It kā tās izmaksas no valsts budžeta, ko saņem pensionāri un citi, lielā mērā neveidotos tieši no tiem ienākumiem, kurus rada darbošanās šajā nozarē un Krievija tirgū. Tā vietā ir tāds ļauns prieks. Nu, dabūjāt. Jāsaprot, ka visi cenšas nopelnīt 140 miljonu patērētāju tirgū, kurš turklāt bija brīvs un iekarojams atšķirībā no tā tirgus, kurš atvērās Eiropā pēc piecdesmit okupācijas gadiem. Krievijā mūs pazina un atzina. Ikviens saprātīgs cilvēks, kamēr vien var, mēģināja nopelnīt šajā tirgū. Valstij šajā gadījumā jāskatās, cik mēs visi kopā nopelnījām šajā tirgū.
– Valdības pārstāvji medijos apgalvo, ka dara visu iespējamo, un atzīst, ka valdības darbs kopumā ir efektīvs. Vai varat piekrist?
– Nē, nekā nav. Šobrīd vissmagākā situācija ir piena nozarē. Gan pārstrādei, gan tām 10 000 zemnieku saimniecībām, kuras nodarbojas ar piena lopkopību. Šobrīd apmēram puse Latvijā saražotā piena ir lieka, jo Lietuva lauza līgumus par jēlpiena piegādi Lietuvai par 700 tonnām dienā. Katru dienu šāds svaiga piena apjoms gāja uz Lietuvas pārstrādes uzņēmumiem. Viņi, redzot, ka aizvēries ir milzīgs tirgus (viņiem tas bija vēl būtiskāks nekā Latvijai), izmantoja līgumā paredzēto jēdzienu force majeure un lauza visus piena piegādes līgumus ar Latvijas zemniekiem, kuri līdz šim viņiem šo pienu piegādāja. Līdz ar to 700 tonnu piena dienā vairs nav kur likt. Trakākais nav tas, ka mums ir liegts tagad eksportēt pienu uz Krieviju, bet gan tas, ka šis aizliegums attiecas uz visu Eiropu. Tas nozīmē, ka tuvākos mēnešus noteikti, bet varbūt arī gadu, visas šīs skartās nozares – gan piens, gan gaļa, gan citas – strādās ar zaudējumiem. Kamēr tirgus sakārtosies. Piena patēriņš pasaulē ilgtermiņā jau daudz nemainīsies un galu galā situācija normalizēsies. Bet tas nevar sakārtoties dienas vai pat mēneša laikā. Visi strādās ar mīnusiem līdz vājākie, kurus neaizsargās, nobeigsies. Izkaut ganāmpulku var ļoti vienkārši, atjaunot sarežģīti. Kā es smejoties saku – ja govi grib slaukt, tad viņa šad tad ir arī jābaro. Tieši tas šobrīd ir jādara ar piena industriju. Tā ir tiešā veidā jāsubsidē, līdz tirgus sakārtojas. Ja šī nozare gadā tikai tiešos nodokļos valstij ienesa 20 miljonu, tad acīmredzot ir vērts šos 20 miljonus gadu maksāt, lai rītdien, kad tirgus atkal būs sakārtojies, mums būtu industrija, kura atkal šos miljonus ienestu.
– Vai valdībā ir redzama sapratne?
– Frāžu veidā kaut kāda sapratne veidojās, bet reālā darbībā... Normāli jābūt tā. Dienā, kad Latvija atbalstīja ekonomiskās sankcijas pret Krieviju vai nākotnē pret jebko citu, jāsaprot, ka tam būs pretreakcija. Skaidrs, ka tas kaut ko maksās, un, lai arī nākotnē šo govi varētu slaukt, jāizveido fonds, kuru menedžē premjers. Šajā fondā šobrīd vajadzēja būt 100 miljoniem eiro, kurus viņš vai viņa, ar savu parakstu uzņemoties atbildību, var konkrēti dalīt tiem, kuriem tas ir nepieciešams. Šodien tas nozīmētu, ka 700 tonnu piens jāizpērk no zemniekiem par pašizmaksas cenu un jāpārstrādā piena pulverī tajās dažās rūpnīcās, kurās to varam izdarīt. Tas jādara, lai piens nebūtu jālej zemē. Piena pulveris ir likvīds produkts, kurš var stāvēt vairākus gadus. Tā rīkojas Jaunzēlandes pienrūpnieki. Kad ir piena pārprodukcija, viņi ražo pulveri, kad ir deficīts, tad met to tirgū. Jāsaprot, ka te nav runa par kaut kādu peļņas uzturēšanu. Zemnieks saņem līdz pašizmaksai un pārstrādātājs apstrādes izdevumu un uzglabāšanas kompensāciju. Tā nav nekāda šausmīgā nauda. Noteikti mazāk nekā Parex. Tas vienkārši ir jādara. Jāpalielina budžeta deficīts, un viss. Šāds priekšlikums, kur bija premjere, vairāki valdības ministri un nozares pārstāvji, tika izteikts. Uz to Finanšu ministrijas pārstāvji iebilda, ka mēs to vieni nevaram palielināt, jo esot ES fiskālais rāmis, kuru varot mainīt tikai kopā ar Eiropu. Es saku, šodien tam fondam ir jābūt. Pēc tam jūs varat iet pie Eiropas. Ja Eiropa saka, ka tas rāmis ir jātur, tad lai arī Eiropa kompensē pilnā apjomā. Nav problēmas. Lai ES kompensē šā ekonomiskā kara sekas. Ja viņi nav gatavi to darīt, tad mums būs attiecīgs deficīts. Nedrīkst ļaut nobeigties vienai no efektīvākajām Latvijas ekonomikas nozarēm. Apstrādes rūpniecībā pārtikas rūpniecība ieņem pirmo vietu. Tātad tā ir tā vērta, lai to glābtu.
– Vai priekšvēlēšanu situācija Latvijas rūpniekiem palīdz vai tikai traucē, jo valsts atbalsts uzņēmējiem nav sabiedrībā pārāk populārs solis?
– Ceru, ka palīdz, bet tas būs atkarīgs no tā, kā rūpnieki paši spēs šo mirkli izmantot. Kā liecina mani vērojumi, tad vairums politiķu cer, ka tie īstie mēsli vēl nesāksies līdz 4. oktobrim. Es zinu, ka iestāsies. Tie jau ir iestājušies. Varbūt tie vēl nav publiski visiem sajūtami, bet tie jau ir. Jebkuram lielam pārtikas rūpniecības uzņēmumam ir ļoti daudzi apakšuzņēmumu. Ja aizveras ciet lielais, tad desmit mazāki arī ir ciet. Kad runā par iespējamiem zaudējumiem, tad šos uzņēmumus neierēķina. Ir cits process, kurš jau ir sācies. Runa ir par cilvēkiem, kuri zaudē darbu loģistikas nozarē. Jau stāv mašīnas un pārvadātāji paliek bez darba.
– Kāds šobrīd ir noskaņojums uzņēmēju vidē? Uz ko viņi cer, ko gaida?
– Uzņēmēji uzskata, ka šī krīze ir kā lakmusa papīrītis, kurš parādīs, vai šī valdība un partijas, kuras šo valdību veido, spēs saņemties un sākt šo krīzi risināt. Ja nespēs, tad jāiet ielās.
– Uzņēmēji gan parasti ielās neiet. Turklāt viņus latviešu sabiedrība pārāk nemīl.
– Jā, bet ir krīze. Iedomājies zemnieku, kurš labākajā gadījumā dabū šodien savu saražoto pienu izliet zemē. Ar šo realitāti tūlīt būs jāsastopas. Pilnīgi droši vēl pirms 4. oktobra.
– Vai ir ticība, ka valdība spēs saņemties? Mana pieredze liecina, ka politiķi ir gatavi uz visu, izņemot kaut aci pacelt uz Latvijas politiskās mitoloģijas svēto govi – budžeta deficītu. Kur nu vēl iepīkstēties.
– Minētajā sanāksmē iepīkstējās. Viens no bijušās augstākās ierēdniecības.
– No ierēdniecības, protams. Bet vai no politiķiem kāds kaut ko tādu atļāvās?
– Šis cilvēks, kuru negribu nosaukt uzvārdā, skaidri pateica – ja to nedarīsiet, līdz vēlēšanām būsiet beigti. Politiski, protams. Valdība gan cer, ka varēs līdz vēlēšanām izvilkt un tad kaut ko sākt darīt, bet esmu pārliecināts, ka tas būs jādara līdz vēlēšanām. Līdz 4. oktobrim būs jāliek galdā konkrēts krīzes plāns. Tiem, kas šo valdību vada, paprasīs ne tikai plānu, bet arī konkrētus rīcības soļus. Viņiem būs jānāk ar konkrētiem priekšlikumiem, kurus vērtēs.
– Atkal ir aktualizējies aicinājums – izvēlies Latvijas preci. Arī valdības vadītāja izteikusi atbalstu šai kustībai. Vai šī akcija var kaut kādā mērā palīdzēt?
– Labi, ka šāda akcija ir. Mēs jau pirms pusotra gada veidojām kustību Nepērc svešu. Toreiz viens no starpmērķiem bija, lai valsts premjerministrs pēc šīm idejām pats vadītos un tās atkārtotu publiski. Ja premjere tā saka, tātad vismaz šis mērķis ir sasniegts. No otras puses... Kāpēc lai Latvijas pilsonis ietu uz veikalu un izdarītu izvēli par labu Latvijas precei, ja valsts un pašvaldības par iedzīvotāju nodokļos nomaksāto naudu pērk importu? Akcijas Nepērc svešu ietvaros atklājām, ka Saeimas kafejnīcā bija nopērkams tikai Polijas piens. Mēs rakstījām Solvitai Āboltiņai vēstuli, uz kuru saņēmām atbildi, ka šī kafejnīca ir uzvarējusi konkursā un privātajā biznesā viņi nevar jaukties. Ja Saeimas kafejnīcā deputātiem ir tikai poļu piens, tad kāpēc lai vienkāršs iedzīvotājs ieklausītos premjera vai kāda cita aicinājumā un veikalā meklētu tieši Latvijas preci? Tajā brīdī, kad skolās, bērnudārzos, cietumos un visur citur, kur ir pārtikas iepirkums, būs tikai Latvijas prece un valdība to tā būs noorganizējusi, tad cilvēkiem radīsies vēlme rīkoties līdzīgi. Tad būs ticība savas rīcības pareizībai. Ja valsts tā dara, tad es arī. Tāpēc no premjeres sagaidu ne tik daudz aicinājumus pirkt Latvijas preci, cik reālus Latvijas produktu iepirkumus. Lai nauda paliek šeit. Ir grūti noticēt valdībai, kura sola palīdzēt atrast jaunus eksporta tirgus, ja tā pati valdība par savu (mūsu) naudu pērk importu.
– Vai esošā valdība šajā krīzes situācijā ir spējīga nomenedžēt situāciju tā, lai Latvija no tās iziet ar vispozitīvāko iespējamo rezultātu?
– Straujumas kundzi zinu jau sen, vēl no laikiem, kad viņa strādāja Zemkopības ministrijā, un viņu ļoti cienu. Diemžēl domāju, ka šis nav viņas laiks. Šī krīze prasa citas kvalitātes. To apzinās ļoti daudzi. Vidējā termiņā mums ir jāprasa no Briseles noteikt Latvijai un citām Krievijas pierobežas valstīm buferzonas statusu un paredzēt īpašus noteikumus. Šo ideju jau izteica NP Food (Laima, Staburadze, Gutta) direktors Rolands Gulbis. Daži par šo ideju ieņirdza kā par kaut ko nereālu, bet, ja es būtu premjers, tad ietu un to darītu. Šāda statusa noteikšana ir pilnīgi reāla, un to paredz arī Lisabonas līgums. Jau tagad bijušajai Austrumvācijai ir izņēmuma statuss ES un tā var saņemt valsts atbalstu ar pavisam citiem nosacījumiem. Šo izņēmumu statusu pamatoja ar Austrumvācijas atpalicību un nepieciešamību to pievilkt klāt Rietumu daļai. Pamats noteikt izņēmuma statusu Latvijai šobrīd ir nesalīdzināmi lielāks.
– Kā to domājat?
– Konfrontācijā ar Krieviju, kuras ilgums nav prognozējams, pierobežas valstis noteikti cietīs visvairāk. Neatkarīgi no sankcijām ir milzīgs spiediens uz visu ekonomiku kopumā. Pirmām kārtām tranzīta sektoru. Situācija ir neskaidra, un šī neskaidrība ietekmē biznesu. Saspīlējums rada sekas, un šīs sekas nogulsnējas pierobežas valstīs. Tāpēc ES jānosaka speciālais statuss, kurš paredzētu īpašus ES fondu izmantošanas nosacījumus. Pēc pašreizējiem nosacījumiem naudu drīkst tērēt visam, tikai ne biznesam. Šie nosacījumi jāmaina, un to pavisam reāli var izdarīt.