Jānis Skvarnovičs ir zināms Latvijas uzņēmējdarbībā kopš valsts neatkarības atjaunošanas. Saruna ar viņu notika, raugoties pa Rīgas Kuģu būvētavas (RKB) valdes priekšsēdētāja kabineta logu, bet saruna pavēra vēl citas un ļoti aktuālas ainas. J. Skvarnovičs ir bijis Latvijas Piensaimnieku Centrālās savienības valdes priekšsēdētājs (1991–2001) un a/s Rīgas piena kombināts valdes priekšsēdētājs (2001–2006).
– Šodien mums ir remontā četri kuģi – divi dokos un divi piestātnēs; divi kuģi tiek būvēti no jauna, un vēl divu kuģu būvei gatavojamies, – stāsta un rāda J. Skvarnovičs. – Tātad uzņēmums strādā un attīstās, bet ir arī pagātnes notikumi, ar kuriem vēl jātiek galā. Šā gada aprīlī kuģu būvētavas īpašnieki nomainīja vairākus uzņēmuma valdes locekļus, jo konstatēja, ka viņi nav savus pienākumus veikuši pilnīgi godprātīgi. Audits parādīja, ka zināma daļa RKB naudas ir dažādos ceļos, bet nepamatoti nonākusi pie mūsu apakšuzņēmējiem. Tagad ar katru no šiem apakšuzņēmējiem jātiek skaidrībā, ko viņš darījis vai nav darījis un cik liela atlīdzība viņam īstenībā pienākas. Ir apakšuzņēmēji, ar kuriem šis process iet ātrāk, jo viņi ir mazāk iesaistīti vai pavisam neiesaistīti naudas piesavināšanās shēmās, ir apakšuzņēmēji, kuri izmanto visas iespējas, lai savus guvumus paturētu. Tai skaitā vēršas tiesā un izmanto iespēju prasīt RKB maksātnespēju. Ar dažiem prasītājiem mēs esam vienojušies, un viņi savas prasības atsauca, citos gadījumos tiesa lēma, ka nav pamata maksātnespējai, bet savstarpējās pretenzijas jāizskata civilprocesa kārtībā. Pieci seši neapmierināti apakšuzņēmēji vēl ir palikuši, mūsu vēlēšanās ir atrisināt šos jautājumus bez tiesas.
– Lielus kuģus jūsu dokos un piestātnēs redzu, bet cik daudz tagad var nopelnīt vai zaudēt jūsu biznesā?
– Šā pusgada rādītāji pret pērnā gada pirmo pusi ir uzlabojušies, bet konkrētus skaitļus apstiprinās auditori un ziņos birža. Varu tikai apliecināt, ka ir pareizs tas ceļš, kādu mēs izvēlējāmies jau pagājušajā gadā. Problēmas ir ar finanšu resursu piesaistīšanu, jo bankas kļuvušas ļoti uzmanīgas. Tas saistīts gan ar ekonomiskajām krīzēm Latvijā un ne Latvijā, gan ar situāciju RKB un vispār kuģu būves nozarē. Būtu jocīgi gaidīt no Latvijas bankām lielu pretimnākšanu mums pēc tiem zaudējumiem, kādus vairākas bankas cieta Liepājas metalurgā. Mēs taču arī esam Latvijas uzņēmums, liels uzņēmums, ar metālapstrādi saistīts uzņēmums.
– Kā uz šāda fona izceļas vai neizceļas ar Krieviju saistītie notikumi?
– Jau kādu gadu mēs esam virzījuši savu biznesu projām no Krievijas. Kuģu būve ar Krieviju nav bijusi saistīta nekad – mums ir bijis pusotrs simts kuģu un kuģu korpusu pasūtījumu no Skandināvijas un daži no Latvijas. Jā, pagājušajā gadā parādījās viens pasūtījums no Krievijas, bet neko nopelnīt tur nevarēja. Pagājušajā gadā vēl tika remontēti daži Krievijas kuģi, šogad tādu vairs nav.
– Vai tad Krievijai ir palikuši civilie kuģi zem Krievijas karoga?
– Piekrītu, ka arī Krievijas kuģi brauc zem lētajiem karogiem, bet jebkura kuģa reģistrācija Kiprā vai Maltā palielina drošību, ka atlīdzību par savu darbu mēs saņemsim nolīgtajā termiņā. Naudas plūsma mums ir ļoti svarīga, lai spētu laikus norēķināties ar saviem piegādātājiem un apakšuzņēmējiem laikā, kad bankās uz mums raugās piesardzīgi. Šādas lietas laikam jau patiešām nezina mūsu Ekonomikas ministrija, kad klāsta sabiedrībai par briesmām, kas nu tagad draudot RKB.
– Pastāstiet, lūdzu, kā tieši izdarīt to, ko tagad daudzi gribētu. Tātad «jau kādu gadu mēs esam virzījuši savu biznesu projām no Krievijas».
– Tikpat labi var teikt, ka tas ir ārkārtīgu sarežģīti un ārkārtīgi vienkārši. Labāk teiksim, ka mūsu gadījumā tas bija vienkārši. Mums ir aģenti Kiprā, Vācijā un vēl dažās valstīs, kuri pēc kuģu reģistru datiem skatās, kad kuram kuģim pēc noteikumiem pienākas remonts, un piedāvā remontu veikt Rīgā. Lai piedāvājums tiktu pieņemts, mums ir jānosauc gan pievilcīga cena, gan laiks, lai kuģi varētu izremontēt līdz tam brīdim, kad tam jau atkal ir sameklēta krava, un ir jāgarantē augsta darbu kvalitāte.
– Ar zemu cenu par augstu kvalitāti taču nevar atbaidīt Krievijas pasūtītājus.
– Nē, bet mēs varējām šādus pasūtītājus nepieņemt, jo... Kā lai to smalkāk pasaka? Tas bija saistībā ar to, ko es jau teicu par ne pārāk godprātīgiem RKB darbiniekiem. Krievijas pasūtījumu bez atlīdzības pasūtījuma devējiem saņemt nevar, saprotam mēs Krievijas intendantus, kuriem maksā daudz mazāk nekā viņu amata brāļiem citās valstīs, bet saistībā ar viņiem arī Latvijā dažam mēdz sajukt privātā kabata ar uzņēmuma kabatu. RKB kā liels un legāls uzņēmums ar tādām muļķībām nav nodarbojusies, tāpēc bijām spiesti tikt vaļā no aizdomīgiem pasūtītājiem un aizdomīgiem pašu darbiniekiem. Policiju par to esam informējuši, tālākais uz uzņēmumu vairs neattiecas.
– Kur nonāca 2009. gada avīžraksti par jums, ka esat šķūrējis uz Tautas partijas kasi Austrumu slimnīcas naudu?
– Nekur nenonāca, nekādu partijas kasi neviens neatrada, bet Austrumu slimnīca pēc rekonstrukcijas strādā.
– Nu, Tautas partijas gan vairs nav. Vai tas arī bija jāpanāk?
– Diez vai tur kas bija saistīts ar mani vai ar Tautas partiju. Būvfirmas cīnījās par valsts pasūtījumu, Merks piedalījās konkursā ar nereāli zemu cenu un pēc tam atteicās no pasūtījuma, ko nevarēja izpildīt. Austrumu slimnīcas valde to saprata jau no paša sākuma un gribēja slēgt līgumu par reālu cenu, bet mūs piespieda ņemt lētāko. Labi, paņēmām, bet Merks atteicās slēgt līgumu, darbus nācās dalīt divās kārtās un galu galā nonākt pie tās cenas, kādu mēs bijām paredzējuši. Ar tādiem līdzekļiem firmas cīnījās, lai izdzīvotu krīzes gados. Man arī tas nebija nekas jauns, līdzīgi bija 90. gadu sākumā, kad par izdzīvošanu cīnījās piena pārstrādes uzņēmumi. Izveidojām Piensaimnieku savienību. Sanākam kopā, sakām: «Veči, darām tā, lai visiem būtu labi!» Visi piekrīt, ka tā arī darīs, bet iziet pa durvīm ārā un rīkojas, kā nu kurš uzskata par labāku tikai savam uzņēmumam.
– Ar kādiem ārvalstu uzņēmumiem RKB konkurē?
– Mums pieder lielākais peldošais doks Baltijā, kas spēj pacelt 30 tūkstošus tonnu smagu kuģi (tas ir kuģa svars, nevis kuģa kravnesība). Ir vēl divi mazāki doki, kas piemēroti mazākiem kuģiem. Vēl mazākiem kuģiem varam piedāvāt Tosmares dokus Liepājā mūsu meitasuzņēmumā. Citiem vārdiem sakot, kuģu remontu tirgus ir segmentēts, nav tā, ka visi vienā paņēmienā konkurē ar visiem. Sanktpēterburgā ir milzīgas kuģu būvētavas, taču tie ir slēgti, ar militāriem pasūtījumiem saistīti uzņēmumi, par kuriem neviens nezina, kas tur notiek. Līdzīgi ir Kaļiņingradā. Somiem ir kuģu būves jaudas, un viņi arī būvē tik milzīgus kuģus, uz kādiem RKB nepretendē. Poļiem kuģu būve ir tradicionāla nozare. Tiešākie konkurenti mums ir Klaipēdā un Tallinā.
(Pilnu intervijas tekstu lasiet šīsdienas NRA)