Centrālā statistikas pārvalde galvo par algu paaugstināšanu visā valstī, jo uzņēmēji cīnoties par pašiem pēdējiem bezdarbniekiem Latvijā, kuriem reāli iespējams uzticēt darbu.
Statistiķi mulsina sabiedrību. Atbilstoši CSP terminoloģijai, milzīgā cīņa par pēdējiem bezdarbniekiem notiekot uz 60% robežas starp nodarbinātajiem un nenodarbinātajiem darbaspējas vecumā. Šīs cīņas rezultāts šā gada 2. ceturksnī bijis 59,3% par labu nodarbinātajiem. Par ko tad cīņa, ja no katriem 10 darbaspējīgajiem pat sešus pilnā mērā nevar nosaukt par nodarbinātiem? Tomēr tādu jautājumu rada tikai statistiķu konvencija par darbaspējas vecumu no 15 līdz 74 gadiem pretēji tam, ka Latvijas apstākļos gan piecpadsmitgadīgo, gan septiņdesmitgadīgo un vēl vecāku ļaužu darbs ir izņēmums, kas darba tirgus kopējos rādītājus ietekmē minimāli.
CSP darbiniece Zaiga Priede sameklēja Neatkarīgajai rezultātus no speciāla pētījuma par vidējo vecumu, kad Latvijas iedzīvotāji uzsāk algotu darbu. 2009. gada dati parādījuši 21,2 gadu vecumu. Skaitliski mērījumi par Latvijas iedzīvotāju reālo aiziešanu no algota darba neatradās. Kārtējo darbaspēka apskatu valdības vajadzībām pašlaik rakstošais Ekonomikas ministrijas darbinieks Normunds Ozols dalījās ar Neatkarīgo savos iespaidos, ka jau 50 gadu vecums dod pavērsiena punktu, pēc kura jūtami samazinās gandrīz simtprocentīgā iesaiste algotā darbā, ar ko izceļas trīsdesmitgadnieki.
Ar lielāku algu un vēl kādu labumu solījumiem uzņēmēji (starp tiem valsts kā lielākais darba devējs) var mēģināt sasniegt Igaunijas līmeni, kur tagad strādājot 63% no konvencionāli darba spējīgajiem. ES vidējo nodarbinātības līmeni Latvija jau ir pārsniegusi.
Diez vai bezdarbnieki masveidā tiek ievilināti darba tirgū ar lielākām algām, nekā iepriekš jau strādājošiem. Ticamāk, ka vispirms esošie darbinieki saņem ne tikai labāk atalgotu, bet arī atbildīgāku darbu, bet viņu iepriekšējā darba vieta atbrīvojas tiem, kurus vispār iespējams mobilizēt darbam.
N. Ozola izklāstītā oficiālā versija par nodarbinātības valsts politiku Latvijā ir tāda, ka darba devējiem tiekot dots laiks līdz 2016. gadam savākt visus atlikušos nodarbināmos, bet Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde līdz tam brīdim būs uzrakstījusi un saskaņojusi vieglākus noteikumus darbaspēka ievešanai Latvijā. Tomēr tas būšot tikai un vienīgi kvalificēts darbaspēks, nevis jebkuri cilvēki no nabadzīgām valstīm, kuru parādīšanās Latvijā izspiestu šeit vēl atlikušos melnstrādniekus uz bagātākās ES valstīm.
Oficiālā nodarbinātības veicināšanas versija joprojām sola izlīdzināt darbaspēka iztrūkumu Rīgā ar darbaspēka pārpalikumu Latgalē. Ierēdņi izliekas nepamanījuši traci, kādu sacēla pašvaldības pēc iepriekšējās labklājības ministres Ilzes Viņķeles iniciatīvas maksāt pārcelšanās pabalstus tiem, kuri dosies strādāt tālāk no savas esošās dzīves vietas. Šāda priekšlikuma izpilde pilnā apmērā ietvertu arī desmit, divdesmit vai trīsdesmit esošo pašvaldību likvidēšanu un vēl citas reformas, uz kādām nešķiet spējīga ne tagadējā, ne pārskatāmā nākotnē iespējamā Latvijas valdība.
Neviens arī nav uzdrošinājies pētīt, cik cilvēku no tiem, kuri Latgalē veido oficiāli atzīto 18,1% bezdarba līmeni, patiešām būtu iesaistāmi jebkādā algotā darbā ar metodēm, kādas pieļaujamas Latvijas Republikā, nevis totalitārā valstī. Par Rīgu taču tiek atzīts, ka 5,4% bezdarbs ir tuvs praktiski pilnai nodarbinātībai, jo bez darba ir vai nu profesionālie bezdarbnieki, kuriem šis statuss ir vajadzīgs sociālo pabalstu paketes saņemšana, vai pretēja grupa – cilvēki, kuri ātri atrod jaunu darbu. Nedrīkstētu būt tā, ka 5,4 Rīgā = 18,1 Latgalē, bet tā ir tikai cerība, nevis fakts.
***
PIEREDZE
Valters Bruss, lielzemnieks Tērvetes novadā:
– Pie manis cilvēki strādā 10–15 gadus, un tieši tagad sākt maksāt viņiem vairāk nav aktuāli, jo esmu pietiekami maksājis visu šo laiku. Jā, patlaban atrast nenodarbinātu cilvēku laukos ir neiespējami, bet tā ir sezonāla lieta, pēc mēneša laukos atkal būs arī tādi, kuriem jādomā, ko darīt tālāk.
Inga Latkovska, reklāmas uzņēmuma īpašniece:
– Kvalificētu darbinieku trūkst neatkarīgi no tā, cik tūkstoši jauniešu Latvijā saņem sabiedrisko attiecību speciālista diplomus. Atalgojums nozarē aug pēdējo divu gadu laikā atbilstoši pasūtījumu apjomam, bet ne vienmēr atrodas cilvēki, kuri spējīgi izpildīt sarežģītus pasūtījumus.
Signe Bāliņa, informācijas tehnoloģiju speciāliste:
– Darbinieku manā nozarē vienmēr ir trūcis un trūks. Labi atalgotas vietas cilvēki atrastu pat tad, ja IT specialitātēs Latvijā apmācītu divreiz vairāk studentu – ja puse no uzņemtajiem 1–2 gadu laikā studijas nepamestu galvenokārt tāpēc, ka nemaz nespēj šīs specialitātes apgūt.