Tapusi grāmata par Ēvaldu Viļumsonu
Pie lasītājiem ir nonākusi Vinetas Briškas grāmata Mīlu zemi un cilvēkus, kas vēsta par kādreizējā Valkas rajona kopsaimniecības Oktobris ilggadējā priekšsēdētaja Ēvalda Viļumsona dzīves gājumu.
Šī ir atmiņu grāmata, kuras vēstījums aizsākas ar ganu gaitām Latvijas pirmās neatkarības laikā, turpinās ar kara gadiem, grūto pēckara laiku, ceturtdaļgadsimtu kolhoza priekšsēdētāja amatā un vēl vienu ceturtdaļgadsimtu, nu jau saimniekojot kā zemniekam. Šis nav ideoloģisks vēstījums, lai izdabātu jaunākiem vietējās politiskās konjunktūras līkločiem. Deviņdesmit divus gadus vecajam Ēvaldam Viļumsonam tas nav nepieciešams. Tāpēc daudzas viņa paustās patiesības, tostarp arī viņa kara laika patiesība, neiet kopā ar jaunā laikmeta ideoloģisko straumi – ar izskaistinājumiem un varonības auru apdvešot nacistu policijas bataljonu un SS leģionu slepkavnieku lielākos šausmu darbus. Viļumsons bija mobilizēts SS un pat tika apbalvots ar Dzelzs krustu. Pirmā lieta, ko atmiņās atgādina Ē. Viļumsons – saprātīgiem cilvēkiem 1944. gada otrajā pusē nebija nekādu ilūzija par kara iznākumu.
Ē. Viļumsons: «Tas, ka vācieši bija karu zaudējuši, bija skaidrs visiem. Augusta beigās krievi ieņēma Igauniju, un septembra pirmajā pusē krita arī Valka, Strenči un Valmiera. Man radās doma iet pretī frontei.» (35. lpp.)
Paradoksālā kārtā Vinetas Briškas grāmatu sāku lasīt uzreiz pēc Ulda Neiburga grāmatas Dievs, Tava zeme deg! Latvijas Otrā pasaules kara stāsti izlasīšanas. Ēvalds Viļumsons kā šo notikumu liecinieks nedaudz atsedz to virtuvi, kurā tapa nacistu propagandai sacerētie ziņojumi par latviešu SS leģionāru varoņdarbiem frontē. 1944. gada otrajā pusē Ēvalds Viļumsons bija latviešu SS leģiona oberšturmfīrera (grāmatā – virsleitnanta) Roberta Ancāna (1919–1982) denščiks. Viņa stāsts par to, kā Roberts Ancāns tika pie vācu armijas augstākā militārā apbalvojuma – Bruņinieku krusta, būtiski atšķiras no daudzviet aprakstītā Ancāna varoņdarba («Ancāna komandētā 19. divīzijas kaujas skola pie Lestenes stacijas triju dienu ielenkuma kaujās ar kājnieku ieročiem iznīcināja 14 padomju tankus», citēts pēc wikipedia.org).
Ēvalds Viļumsons: «Pie divstāvu lažas, kur gulēja R. Ancāns, atradās artilēristu lielgabala čaula ar pulveri – gariem, pelēkiem makaroniem. Vai nu pa miegam, vai kā citādi tur tika iemests smēķa gals, un no čaulas gaisā izšāvās liesmu stabs, kas apdedzināja virsleitinanta Ancāna seju.» (38. lpp.). Pēc tam Ē. Viļumsons kopā ar Ancānu aizgāja no frontes līnijas. Notā izriet, ka laikā, kad norisinājās smagākās kaujas Lestenes apkārtnē, R. Ancāna vienībā nemaz nebija. Smagā kaujā nopietnu ievainojumu guvušais komandieris R. Ancāns tika apbalvots ar Bruņinieku krustu, bet Ē. Viļumsons tika paaugstināts par kaprāli un apbalvots ar Dzelzs krustu. Kā uzsver Ē. Viļumsons, gan vācu, gan padomju laikā ordeņu dalīšanas principi bija vienādi: «Kas tuvāk un labāk pazīstams, tas saņem pirmais. Rezultātus jau piedzejo klāt.» (39. lpp.) Varoņdarbus vēlāk sacer, lai būtu skaists pamatojums.
Šīs pasakas pēc tam nodrukāja nacistu avīzes, laikrakstu Tēvija ieskaitot. Savukārt jau 21. gadsimtā sensāciju kārie latvju publicisti no pirksta izzīstus pekstiņus pasniedz kā patiesību augstākajā instancē. 1945. gadā leģiona varoņus negodināja ilgi. Pusgadu pēc ordeņa saņemšanas Viļumsons savu Dzelzs krustu kopā ar karavīru grāmatiņu nobēdzināja karagūstekņu nometnes atejas bedrē. (41. lpp.). Šī ir tikai viena epizode. Grāmatā tādu ir simtiem. Vinetai Briškai ir sanācis skaists un patiess atmiņu stāsts bez ideoloģiskiem izskaistinājumiem.
Tikpat tieši, bez izskaistinājumiem rit stāsts par bada laikiem gūstekņu nometnē Piemaskavā, par grūto un briesmu pilno pēckara laiku, par līgavas izsūtīšanu 1949. gadā, par mācībām tehnikumā un augstskolā, par tiem šķēršļiem un problēmām, ar kurām saskārās bijušie leģionāri padomju laikā.
Pēc būtības grāmata ir deviņdesmit divus gadus vecā vīra dzīves atskaite. Grāmatas ir veids, kā pateikt labu vārdu par tiem, kas satikti mūža garumā, atcerēties tos, kas jau aizsaulē, un varbūt nokārtot savu rēķinu ar tiem, kas vainojami Latvijas postā: «Ja mēs, maza tauta, katrā karā zaudējām pa 300–400 tūkstošiem cilvēku, tagad tas noticis bez kara, un tur nevaram vainot nevienu svešu varu. To paveica mūsu pašu bāleliņi ar savām rokām un savu prātu.
Deviņdesmito gadu sākumā mūsu valstsvīri un ekonomisti rīkojās kā 60. gados hunveibini Ķīnā, veidojot kultūras revolūciju.» (173. lpp.)
«Zeme kā ražošanas objekts tika nodota bijušajiem īpašniekiem, no kuriem lielākā daļa nebija saistīta ar lauksaimniecisko ražošanu. Sākās lozunga «Mans būs mans. Privātīpašums ir svēts» laiks. Svēts bija tikai privātīpašums. Sabiedrisko un valsts īpašumu grāba, rāva un laupīja.» (174. lpp.)
Visvairāk lielajam lauksaimniekam sirds sāp par postā aizlaisto lauksaimniecības zemi: «Padomju laikā nomeliorēja 1,5 miljonus hektāru. Tagad katra hektāra meliorācija maksā apmēram 10 000 latu. Tas nozīmē, ka mūsu valsts lauksaimniecības zemē ieguldīti 15 miljardi latu. Tātad, privatizējot šo zemi, daļa zemes pieder visai sabiedrībai, tas ir, valstij.»
(174. lpp.) Tāds ir Ēvalds Viļumsons – vīrs ar stingriem uzskatiem par darba tikumu, ar gaišu un skaidru prātu un savu attieksmi pret Latviju un apkārtni.