Šonedēļ katoļi svin Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas dienu. Svētceļojums uz Aglonu būs noslēdzies, bet par svētceļojumu sevī vai ceļu pie sevis – šajā sarunā ar priesteri Andreju Mediņu.
Viņš Bruknas muižā izveidojis kopienu, kurā palīdz atkarībās nonākušajiem jauniešiem atrast savu ceļu. Un visi kopā viņi būvē baznīcu.
– Ko nozīmē garīdzniekam uzbūvēt baznīcu? Nav jau tā, ka baznīcu, fiziskā nozīmē, Latvijā pietrūktu.
– Jautājums sākumā bija ļoti pareizs. Atbilde ir, ka garīdznieka uzdevums nav būvēt baznīcu. Es neceļu baznīcas, es uzticu cilvēkiem to darīt, iedrošinu cilvēkus, ļauju to darīt. Tāpēc mani bieži iekšēji tracina, kad saka: o, Mediņš, tas ir profesionāls celtnieks mums baznīcā, paskaties, cik baznīcas ir sabliezis augšā! Nē, nē, tas nav ne mācītāja darbs, ne mācītāja pienākums. Mūsu, mācītāju, priesteru, uzdevums ir vairāk atvērties un atpazīt līderus, kuri savā dzīvē meklē, kuri vēlas atpazīt sevī spējas būvēt un radīt. Domāju, ka Latvijā būtu daudz vairāk baznīcu un tās būtu daudz dzīvākas un skaistākas, ja mēs, baznīca, nebaidītos no cilvēkiem un palīdzētu viņiem darīt lietas. Ja mēs uzticētos.
– Tomēr jūs saskatāt iespēju, kā darīt, un protat iedvesmot citus. Vajag prast panākt, lai cilvēki notic.
– Es salīdzināšu ar uguni. Mēs nevaram aizdedzināt citus, ja paši nedegam. Lielākā problēma daudziem no mums ir, ka esam pārstājuši ticēt un sākam eksistēt tajā, ka nevaram būt lietoti Dieva rokās, ka nevaram būt kaut kas īpašs ne tikai pret sevi, bet arī pret citiem. Brukna ir Dieva plāns, nevis mans, lai gan daudzi to slimīgi uztver: nu ja, Mediņš savus privātos projektus bīda. Un arī baznīca domā, ka tā ir Mediņa privātā ambīcija. Es zinu, ka debesīs izšķirs šīs lietas. Mums nav jāpierāda citiem, ka gribam darīt labu, jo dzīve mums nav dota, lai pierādītu, bet tam, lai mēs jau esam labi. Es vienkārši degu ar šo uguni, tāpēc ka apzinos dzīvības dāvanu, dzīvības vērtību. Šis projekts, Brukna, un cilvēki man nemitīgi liek vēl vairāk dzīvot un sadegt priekš viņiem. Kad dienēju Afganistānā Padomju Savienības laikā, tad katra diena bija cīņa par izdzīvošanu. Šodienas cilvēkiem, kuriem neko nenozīmē dzīvība, ir svarīgi noticēt, ka šī dzīve viņiem ir viena, lai tālāk viņi nokļūtu lielākā dzīvē, lai būtu dzīvotprieks. Redzu Bruknā jauniešus, kuri tik vienkārši uzdrošinās norakt, iznīcināt sevi un tikai tāpēc, ka nejūt, ka ir mīlēti. Tā tas ir.
– Kā jūs viņus pārliecināt, ka viņi ir mīlēti?
– Viņus nevajag pārliecināt, vajag ļaut sajust, ka viņi tiek mīlēti.
– Vai aiz kopienas robežām cilvēki spēj saglabāt to, ko esat ielicis, iemācījis vai iedevis?
– Nav viegli, jo šeit ir sava veida inkubators, šeit dzīvo pie visa gatava. Mēs visi kopā rūpējamies, lai aitām būtu siens un govēm būtu siens. Visi kopā rūpējamies, lai muiža būtu silta. Šeit ne vienmēr viņiem ir iespēja saprast, ka pašam jāmeklē veids, kā var uzturēt sevi, lai uzturētu arī pārējos.
– Kā tad iemācīt atbildību par savu dzīvi?
– Oi, jāsāk ar elementārākām lietām! Jāiemācās vispirms rūpēties par savu ķermeni, jo lielākā daļa ir degradējusies, regresējusi, viņiem ir liels konflikts pašiem ar sevi. Cilvēki, kuri ienāk kopienā, ir jāatgriež bērnībā un jāmāca viss no nulles. Satīrīt, savākt sevi, mantas sakārtot.
– Ģimenē to sāk mācīt pavisam mazam bērnam.
– Sākumā konfliktēju ar sevi, jo domāju, ka darbojos ar pieaugušiem cilvēkiem. Šis konflikts manī beidzās tanī brīdī, kad pārstāju viņus uzlūkot kā pieaugušus. Viņi ir bērni un šeit ir tāpēc, ka kaut kādā dzīves posmā viņiem ir palicis ļoti milzīgs mīlestības tukšums. Negribu teikt, ka viņi ir dzīvojuši uz ielas, bet visu laiku pietrūcis tās mīlestības devas, uz ko viņiem bija tiesības bērnībā, un tas viņus novedis pie iekšējā dvēseles tukšuma. Pie nemīlestības pret sevi. Tie, kuri paspējuši mehāniski radīt kādu ģimenes modeli, ir radījuši nevis kaut ko labu, bet ciešanas, jo viņš nevar būt mīlestība, ja pats nav sajutis mīlestību. Cilvēkam ir jājūt šīs lietas, bet viņš nevar sajust mākslīgi. Ir jāmāca ieraudzīt.
– Vai jums ir bijušas situācijas, kad cerība pazūd?
– (Aizliek rokas sev priekšā.)
– Neteiksiet?
– Šādi brīži ir, kad gaidu atbalstu, gaidu no vistuvākajiem un nesaņemu. Ar to domāju baznīcu dažos brīžos un situācijās. Es gaidu, bet... Bet problēma jau nav baznīcā, tas ir mans ticības iekšējais trūkums. Iekšējas ticības vainas. Tas ir tā.
– Zināt, kā mēdz teikt? Kad gaidām un ilgojamies, mēs viļamies. Ja neko negaidām, tad aiztaupām vilšanos.
– Nē, tas ir konkrēts gadījums. Pirms kādiem gadiem jūsu kolēģis no citas avīzes izmaksāja divus aliņus, lai viens puisis pastāsta par Bruknas dzīvi.
– Jā, lasīju, ka izkalpināt kopienas cilvēkus un Bruknā neievēro kristīgos principus. Kā jūs tobrīd jutāties?
– Tad man bija skumji, tas bija iekšējs tuksneša, tumsas laiks, jo es gaidīju no baznīcas lielu iedrošinājumu, atbalstu. Bet, ja stāv un skatās, vai es izdzīvošu vai nobeigšos... Izrādās, ka tā tomēr nebija, jo tanī brīdī, kad tika darīts viss, lai noraktu, Bruknā notika milzīgs sprādziens, uzplaukums. Tas bija visskaistākais periods Bruknas dzīvē, kopienas dzīvē un arī man. Jebkurā gadījumā vajadzīgs liels garīgais spēks, lai to visu atdotu uz altāra, atdotu Dievam. Ar to cilvēku, kurš ir noracis, tāpat notiek atklāsmes, atplaiksnījumi. Arī tam Uldim notika. Tas puisis ir atgriezies un lūdzis piedošanu: Andrej, vsjo, es iešu uz televīziju, stāstīšu, ka man bija mērķis tevi norakt. Teicu: viss, apstājies, man ir izaugsme, man vairāk neko nevajag. Tā tas ir.
– Sekojat, kā Rūdolfam klājas?
– Nenormāli labi klājas. Bija pie manis, atrādīja savu pēdējo šausmeni. Man šī filma ļoti patika, trīs dienas eiforijā biju. Jauniešiem tā ir pilnīgi garām, jo viņi ir tajā iekšā.
Tas ir labs vēstījums vecākiem, kuri dzīvo rozā pasaulē ar rozā brillītēm un domā, ka ar maniem bērniem viss ir kārtībā. Teicu, ka vajadzēja vairāk parādīt detaļas, kā māte dzird, ka meita jūk prātā guļamistabā, bet turpina mazgāt traukus. Tas ir vēstījums vecākiem, sabiedrībai, trulumam, ka dzīvojam ar šo brīnišķīgo sajūtu – ar manu bērnu viss ir kārtībā. Mēs bērnam esam iedevuši dzīvību, bet neesam iedevuši garīgo dzīvi. Mums, sabiedrībai, ļoti daudz nāksies atbildēt par šiem upuriem.
– Vai spējat katrā cilvēkā pamanīt to, ko saskatījāt Rūdolfā?
– Jā! Lielākā problēma, lielākā ķeza ir tā, ka ne visiem tu vari to pateikt atklāti. Jo viņi nav gatavi pieņemt. Viņi negrib sevi tādu redzēt, būt izgaismoti.
– Tāpēc, ka grib slēpties aiz paša izgatavotas maskas?
– Nevis vienas, bet aiz šausmīgi daudzām. Jo grūti jau. Kāpēc grūti? Mēs gribam, lai pasaule mainās. Paši negribam mainīties. Tā ir cīņa. Vieglāk ir cīnīties ar kādu politiķi, nevis ar sevi. Tā tas ir.
– Kad ģimenē skatījāmies filmu Kā tev klājas, Rūdolf Ming?, mani bērni to nesaprata. Tā arī pateica – kas tas par, atvainojiet, murgu?!
– Tas ir pilnīgi normāli. Man patīk šī dalīšanās, kas notika. Tas ir ļoti labi.
– Toties man palika atmiņā neordinārs bērns...
– Tāds bija mērķis.
– ...un jūsu sargājošā attieksme, ar kādu jūs Rūdolfu prezentējāt draudzei, pieaugušajiem, tantēm.
– Ja es tajā visā nebūtu fonā, viņš sen būtu iznīcināts, tas puika. Pasaule viņu būtu norakusi, žurnālisti pirmie, es domāju. Par tiem dažiem kadriem, par to jūrmalu un to tieksmi atkailināt cilvēkus... Jo mīlestība viņa uztverē joprojām – tas ir teātris. Es domāju, ka Rūdolfs Mings ir viens no tiem, kuram pasaule palīdzēs. Viņš ir tas, kurš ļoti vēlas un tic. Īstenībā labas lietas ir tikai tad, ja notiek šķelšanās.
Visu interviju lasiet Neatkarīgās Rīta Avīzes šīsdienas izdevumā.