Šonedēļ katoļi svin Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas dienu. Svētceļojums uz Aglonu būs noslēdzies, bet par svētceļojumu sevī vai ceļu pie sevis – šajā sarunā ar priesteri Andreju Mediņu.
Viņš Bruknas muižā izveidojis kopienu, kurā palīdz atkarībās nonākušajiem jauniešiem atrast savu ceļu. Un visi kopā viņi būvē baznīcu.
– Ko nozīmē garīdzniekam uzbūvēt baznīcu? Nav jau tā, ka baznīcu, fiziskā nozīmē, Latvijā pietrūktu.
– Jautājums sākumā bija ļoti pareizs. Atbilde ir, ka garīdznieka uzdevums nav būvēt baznīcu. Es neceļu baznīcas, es uzticu cilvēkiem to darīt, iedrošinu cilvēkus, ļauju to darīt. Tāpēc mani bieži iekšēji tracina, kad saka: o, Mediņš, tas ir profesionāls celtnieks mums baznīcā, paskaties, cik baznīcas ir sabliezis augšā! Nē, nē, tas nav ne mācītāja darbs, ne mācītāja pienākums. Mūsu, mācītāju, priesteru, uzdevums ir vairāk atvērties un atpazīt līderus, kuri savā dzīvē meklē, kuri vēlas atpazīt sevī spējas būvēt un radīt. Domāju, ka Latvijā būtu daudz vairāk baznīcu un tās būtu daudz dzīvākas un skaistākas, ja mēs, baznīca, nebaidītos no cilvēkiem un palīdzētu viņiem darīt lietas. Ja mēs uzticētos.
– Tomēr jūs saskatāt iespēju, kā darīt, un protat iedvesmot citus. Vajag prast panākt, lai cilvēki notic.
– Es salīdzināšu ar uguni. Mēs nevaram aizdedzināt citus, ja paši nedegam. Lielākā problēma daudziem no mums ir, ka esam pārstājuši ticēt un sākam eksistēt tajā, ka nevaram būt lietoti Dieva rokās, ka nevaram būt kaut kas īpašs ne tikai pret sevi, bet arī pret citiem. Brukna ir Dieva plāns, nevis mans, lai gan daudzi to slimīgi uztver: nu ja, Mediņš savus privātos projektus bīda. Un arī baznīca domā, ka tā ir Mediņa privātā ambīcija. Es zinu, ka debesīs izšķirs šīs lietas. Mums nav jāpierāda citiem, ka gribam darīt labu, jo dzīve mums nav dota, lai pierādītu, bet tam, lai mēs jau esam labi. Es vienkārši degu ar šo uguni, tāpēc ka apzinos dzīvības dāvanu, dzīvības vērtību. Šis projekts, Brukna, un cilvēki man nemitīgi liek vēl vairāk dzīvot un sadegt priekš viņiem. Kad dienēju Afganistānā Padomju Savienības laikā, tad katra diena bija cīņa par izdzīvošanu. Šodienas cilvēkiem, kuriem neko nenozīmē dzīvība, ir svarīgi noticēt, ka šī dzīve viņiem ir viena, lai tālāk viņi nokļūtu lielākā dzīvē, lai būtu dzīvotprieks. Redzu Bruknā jauniešus, kuri tik vienkārši uzdrošinās norakt, iznīcināt sevi un tikai tāpēc, ka nejūt, ka ir mīlēti. Tā tas ir.
– Kā jūs viņus pārliecināt, ka viņi ir mīlēti?
– Viņus nevajag pārliecināt, vajag ļaut sajust, ka viņi tiek mīlēti.
– Vai aiz kopienas robežām cilvēki spēj saglabāt to, ko esat ielicis, iemācījis vai iedevis?
– Nav viegli, jo šeit ir sava veida inkubators, šeit dzīvo pie visa gatava. Mēs visi kopā rūpējamies, lai aitām būtu siens un govēm būtu siens. Visi kopā rūpējamies, lai muiža būtu silta. Šeit ne vienmēr viņiem ir iespēja saprast, ka pašam jāmeklē veids, kā var uzturēt sevi, lai uzturētu arī pārējos.
– Kā tad iemācīt atbildību par savu dzīvi?
– Oi, jāsāk ar elementārākām lietām! Jāiemācās vispirms rūpēties par savu ķermeni, jo lielākā daļa ir degradējusies, regresējusi, viņiem ir liels konflikts pašiem ar sevi. Cilvēki, kuri ienāk kopienā, ir jāatgriež bērnībā un jāmāca viss no nulles. Satīrīt, savākt sevi, mantas sakārtot.
– Ģimenē to sāk mācīt pavisam mazam bērnam.
– Sākumā konfliktēju ar sevi, jo domāju, ka darbojos ar pieaugušiem cilvēkiem. Šis konflikts manī beidzās tanī brīdī, kad pārstāju viņus uzlūkot kā pieaugušus. Viņi ir bērni un šeit ir tāpēc, ka kaut kādā dzīves posmā viņiem ir palicis ļoti milzīgs mīlestības tukšums. Negribu teikt, ka viņi ir dzīvojuši uz ielas, bet visu laiku pietrūcis tās mīlestības devas, uz ko viņiem bija tiesības bērnībā, un tas viņus novedis pie iekšējā dvēseles tukšuma. Pie nemīlestības pret sevi. Tie, kuri paspējuši mehāniski radīt kādu ģimenes modeli, ir radījuši nevis kaut ko labu, bet ciešanas, jo viņš nevar būt mīlestība, ja pats nav sajutis mīlestību. Cilvēkam ir jājūt šīs lietas, bet viņš nevar sajust mākslīgi. Ir jāmāca ieraudzīt.
– Vai jums ir bijušas situācijas, kad cerība pazūd?
– (Aizliek rokas sev priekšā.)
– Neteiksiet?
– Šādi brīži ir, kad gaidu atbalstu, gaidu no vistuvākajiem un nesaņemu. Ar to domāju baznīcu dažos brīžos un situācijās. Es gaidu, bet... Bet problēma jau nav baznīcā, tas ir mans ticības iekšējais trūkums. Iekšējas ticības vainas. Tas ir tā.
– Zināt, kā mēdz teikt? Kad gaidām un ilgojamies, mēs viļamies. Ja neko negaidām, tad aiztaupām vilšanos.
– Nē, tas ir konkrēts gadījums. Pirms kādiem gadiem jūsu kolēģis no citas avīzes izmaksāja divus aliņus, lai viens puisis pastāsta par Bruknas dzīvi.
– Jā, lasīju, ka izkalpināt kopienas cilvēkus un Bruknā neievēro kristīgos principus. Kā jūs tobrīd jutāties?
– Tad man bija skumji, tas bija iekšējs tuksneša, tumsas laiks, jo es gaidīju no baznīcas lielu iedrošinājumu, atbalstu. Bet, ja stāv un skatās, vai es izdzīvošu vai nobeigšos... Izrādās, ka tā tomēr nebija, jo tanī brīdī, kad tika darīts viss, lai noraktu, Bruknā notika milzīgs sprādziens, uzplaukums. Tas bija visskaistākais periods Bruknas dzīvē, kopienas dzīvē un arī man. Jebkurā gadījumā vajadzīgs liels garīgais spēks, lai to visu atdotu uz altāra, atdotu Dievam. Ar to cilvēku, kurš ir noracis, tāpat notiek atklāsmes, atplaiksnījumi. Arī tam Uldim notika. Tas puisis ir atgriezies un lūdzis piedošanu: Andrej, vsjo, es iešu uz televīziju, stāstīšu, ka man bija mērķis tevi norakt. Teicu: viss, apstājies, man ir izaugsme, man vairāk neko nevajag. Tā tas ir.
– Sekojat, kā Rūdolfam klājas?
– Nenormāli labi klājas. Bija pie manis, atrādīja savu pēdējo šausmeni. Man šī filma ļoti patika, trīs dienas eiforijā biju. Jauniešiem tā ir pilnīgi garām, jo viņi ir tajā iekšā.
Tas ir labs vēstījums vecākiem, kuri dzīvo rozā pasaulē ar rozā brillītēm un domā, ka ar maniem bērniem viss ir kārtībā. Teicu, ka vajadzēja vairāk parādīt detaļas, kā māte dzird, ka meita jūk prātā guļamistabā, bet turpina mazgāt traukus. Tas ir vēstījums vecākiem, sabiedrībai, trulumam, ka dzīvojam ar šo brīnišķīgo sajūtu – ar manu bērnu viss ir kārtībā. Mēs bērnam esam iedevuši dzīvību, bet neesam iedevuši garīgo dzīvi. Mums, sabiedrībai, ļoti daudz nāksies atbildēt par šiem upuriem.
– Vai spējat katrā cilvēkā pamanīt to, ko saskatījāt Rūdolfā?
– Jā! Lielākā problēma, lielākā ķeza ir tā, ka ne visiem tu vari to pateikt atklāti. Jo viņi nav gatavi pieņemt. Viņi negrib sevi tādu redzēt, būt izgaismoti.
– Tāpēc, ka grib slēpties aiz paša izgatavotas maskas?
– Nevis vienas, bet aiz šausmīgi daudzām. Jo grūti jau. Kāpēc grūti? Mēs gribam, lai pasaule mainās. Paši negribam mainīties. Tā ir cīņa. Vieglāk ir cīnīties ar kādu politiķi, nevis ar sevi. Tā tas ir.
– Kad ģimenē skatījāmies filmu Kā tev klājas, Rūdolf Ming?, mani bērni to nesaprata. Tā arī pateica – kas tas par, atvainojiet, murgu?!
– Tas ir pilnīgi normāli. Man patīk šī dalīšanās, kas notika. Tas ir ļoti labi.
– Toties man palika atmiņā neordinārs bērns...
– Tāds bija mērķis.
– ...un jūsu sargājošā attieksme, ar kādu jūs Rūdolfu prezentējāt draudzei, pieaugušajiem, tantēm.
– Ja es tajā visā nebūtu fonā, viņš sen būtu iznīcināts, tas puika. Pasaule viņu būtu norakusi, žurnālisti pirmie, es domāju. Par tiem dažiem kadriem, par to jūrmalu un to tieksmi atkailināt cilvēkus... Jo mīlestība viņa uztverē joprojām – tas ir teātris. Es domāju, ka Rūdolfs Mings ir viens no tiem, kuram pasaule palīdzēs. Viņš ir tas, kurš ļoti vēlas un tic. Īstenībā labas lietas ir tikai tad, ja notiek šķelšanās.
– Tāpēc, ka vienprātība ir bīstama?
– Ļoti bīstama. Jo ne viss ir patiesība un ne viss ir meli. Ne viss ir tāds, kā izskatās. Visa šī kanalizācijas struktūra, kā es saku, kurā esam ierauti un kuras misija ir padarīt mūs par vienu masu.
– Atvainojiet, ja skanēs pārāk tieši. Kad jūs sajutāt, ka nedzīvojat tikai materiālistiskajā pasaulē, kad sākāt ticēt?
– (Klusums.) Mēs esam astoņi bērni un visi tādi nojukuši. Tikai patiesai ticībai, tādai bērna ticībai nekas nav neiespējams. Es domāju, tas nācis no ģimenes, tas ir sapnis, dēļ kura mēs dzīvojam. Lielākais sapnis ir nekad nezaudēt ģimenes sajūtu, kopienas sajūtu. Kaut vai Bruknas ģimene. Lai šis sapnis vairojas, lai cilvēki notic, jo esmu vairākkārt teicis, ka jauniešiem, cilvēkiem vispār problēma nav narkotikas, azartspēles vai alkohols. Viņiem nav ģimenes pieredzes, nav sajūtas, ko nozīmē sēdēt pārgurušam pie vakariņu galda, kad viss ir tīrs un visi vēl mēģina iestumt pēdējos makaronus mutē. To es liktu kā prioritāti šeit. Mēs visu darām kopā, visu. Jo tu esi ģimene. Tas nozīmē – mūs neinteresē tas, ko tu gribi. Mūs interesē tas, ko tu gribētu kopā ar mums. Sākumā viņš saka – es negribu ēst, un domā, ka tas būs attaisnojums, ka nevajadzēs sēdēt pie lielā galda, bet varēs turpināt degunu urbināt vai lasīt grāmatu. Labi, vari neēst, bet tev ir jāsēž to stundu pie vakariņu galda.
– Jūs laužat to, kas viņos ir.
– Visu laiku. Atteikties no sava ego. Mani nopelni tur nav nekādi, jo tas izdodas ļoti vienkārši.
– Ja būtu vienkārši, tad katrs pats ar savām atkarībām to jau būtu izdarījis. Bet nesanāk taču!
– Nē, jo nav tā lielā galda. Ir vajadzīgs lielais galds, milzīgā virtuve. Ja jūs varētu palikt pa nakti, tad redzētu. Mēs šovakar ar jauniešiem noplēsīsim visas skābenes, un mums jāieliek apmēram 300 litru skābeņu ziemai, lai katrā nedēļā būtu pa divām skābeņu zupas reizēm. Un visu nakti mēs, visi veči, raustīsim nost šitos kātiņus. Tāds kaifs, iedomājies? Man rudens visvairāk patīk. Jo, iedomājies, kā es ar večiem ņemos pa virtuvi, kā mēs vārām ievārījumus uz ugunskura čuguna katlos? Un viņi uz burciņas raksta – tas ir manējais, uz ugunskura vārīts. Tad jāmarinē kabači. Gurķi. Citi griež sīpolus un saldē dilles garšvielām. Un atkal veči iet kopā. Piedalās visi, jo ir jālauž domāšana, un to nevar izdarīt sievietes. Šie sagatavošanās darbi ir tie skaistākie vakaros. Tā ir sajūta, ko viņi nekur citur nevar dabūt, to var dabūt daudzbērnu ģimenē, jo tā ir veselīga un patiesa, tur vecāki patiešām saka – mēs darām lietas kopā, un vēl tikai Bruknā. Kā es to zinu? Tāpēc, ka esmu savā ģimenē iemācīts. Mamma gāja kolhozā, tēvs bija kolhozā vadošs cilvēks, kurš katru vakaru gāja kopties un sūdus nesa ārā. Mums bija sešos jāceļas, jāaiziet uz kūti, jāizved lopi un tikai tad varēja ātri, ātri paēst brokastis, bet vēl četri kilometri uz skolu bija jāiet. Tagad skolotājiem jātup uz ceļiem skolā un jālūdzas, lai tu mācītos. Es arī Bruknā klausos, kā šiem cilvēkiem patīk sevi prezentēt, ka viņi ir invalīdi. Kājas nodzertas vai aknas ir pagalam. Jāsagrauj šī slimā domāšana, jo mums Dievam nav jāsaka, kas mēs esam, bet – kas mēs gribam būt. Tā ir milzīga skola, lai ik dienu atņemtu viņiem spēju kaifot par to, ka ir izdevīgi būt bezpajumtniekam vai narkomānam. Vai, redz, es nevaru, Mediņ, kalt akmeņus, baznīcā strādāt, jo man ir lauzti kauli dzērumā.
– Ko jums devusi kara pieredze?
– Neatlaidību un nemitīgās ilgas dzīvot. Dzīvot. Tas nenozīmē, ka es baidos nomirt. Nepavisam. Es jau esmu gatavs. Man vēl tik palicis pēdējais solis. Tā ir.
– Jūs pieņemat katru?
– Visus. Tikai visi nepieņem mani. Bet visiem iespēja tiek dota, un ne man būt par tiesnesi un lēmēju, vai šeit ir tava vieta. Tu redzi, kā mēs dzīvojam, kā mēs elpojam, un līdz ar to paliek paša izvēle, vai tas ir vajadzīgs.
– Kas Bruknu padara atšķirīgu no citām līdzīgām rehabilitācijas vietām?
– Pats galvenais – noticēt sev, ka Dievs var izdarīt ar mani neprātīgas lietas, ja es tikai viņam to ļautu. Tā ir lielākā dāvana atpazīt Dieva spēju, šo Radītāja spēju sevī. Šeit mēs cenšamies neļaut cilvēkam darīt to, kas viņam patīk.
– Un kas viņam patīk?
– Ja viņš ir elektriķis, tad viņš domā, ka arī šeit varētu būt elektriķis. Tas nozīmē, ka es viņam varētu atļaut izskrūvēt lampiņu un vakarā ļaut ieskrūvēt par jaunu. Bet tad mēs sākam slēpties aiz lampiņām. Tā ir baigā cīņa, kad man jāmācās arī tas, kas nepatīk, ko es neprotu. Jo gribu dzīvot tikai ar to, ko māku.
– Jums ir atbilde uz jautājumu, kāpēc cilvēki baidās atļaut sev noticēt?
– Es domāju, tās ir bailes, ka no manis varētu prasīt ļoti daudz iekšējas atteikšanās, pārmaiņu. Viņi nav gatavi pārmaiņām. Tāpēc puišiem ir jāmācās šeit zīmēt, jāmācās ar māliem mīcīties. Jo katram ir kaut kas, kas viņā ir atstāts un ko nav uzrādījuši ne viņa vecāki, ne skola, ne viņš pats ir mēģinājis tam noticēt. Varbūt patiesībā viņš glezno, nevis ir atslēdznieks. Jā, es tagad pats gudri runāju, jo beidzu maģistrus. Tāpēc jau mācījos, studēju, lai palīdzētu šiem cilvēkiem atpazīt sevi un atrast to, ko viņi dzīves laikā ir palaiduši garām. Tā ir.
Kā viņiem izdodas sevis meklējumi?
Ļoti brīnišķīgi. Tikai jāsamierinās, Mediņ, ka tev pāris mēnešu būs jāklausās: nē, es nevaru, nē, tas nav iespējams, nē, tas man nesanāks. Āāāā! Tas ir šausmīgi.
– Lasīju, ka uz Bruknu brauc kalpot sabiedrībā pazīstami cilvēki.
– Domāju, viņiem patīk, ka neviens maniakāli nemēģina viņus lauzt. Tie cilvēki te vienkārši ir un paši kļūst citādāki, jo nav jāliekuļo, to visu uzrāda ikdiena, šī sabiedrība.
– Jūs ātri atkožat, ja melo? Ja atbrauc un stāsta pekstiņus?
– Jā, bet tā nebūs māksla, ja pateikšu acīs, māksla ir tad, ja ļauju pašiem ieraudzīt. Ir tādi, kas saka – mēs gribam kalpot. Lūdzu, lūdzu... Ir cilvēki, kuri, cik ātri atbrauc, tikpat ātri aizbrauc. Man liekas, daļa aizbrauc ar domu, ka es esmu nojūdzies, nevis viņi. Viena atbrauca un saka – gribu kalpot šiem cilvēkiem. Jautāju: kā jūs iedomājaties to kalpošanu? Nu, man ierādīs te kabinetu, un es pieņemšu tos jūsu klientus. Un stāstīšot viņiem par Dievu. Tos manus klientus... Man uzreiz spalvas saceļas.
– Kabinetu atradāt, ierādījāt?
– Jā, sāku domāt, kuru no zālēm ierādīt. Kā nekā viņa beigusi kristīgos padomdevējus. Kristīgie muļķi, kā es saku. Viņai saku – tu zaudēsi, jo šie cilvēki daudz vairāk zina par Dievu nekā tu zini. Viņi daudzas stundas pavada uz ceļiem, viņiem vienīgā problēma ir tā, ka nav redzējuši nevienu cilvēku, kas tā arī dzīvotu, kā Svētajos rakstos teikts. Tad viņa pretī – ko tu gribi, lai es tagad daru? Saku – veči lielajā dārzā ravē burkānus un tu ej otrā pusē ravēt. Kāpēc ne kopā? Teicu – viņi tevi vēros, vai tu dari ar mīlestību vai tikai tāpēc, ka gribi viņiem palīdzēt. Ja dari ar mīlestību, viņi paši aizies tavā pusē un palīdzēs ravēt tavas vagas. Un tad viņa prasa – a, cikos iet autobuss atpakaļ uz Rīgu? Visa padomu došana beidzās.
– Eh, nav viegli ar jums.
– Es domāju, ka māte Terēze tāpat rīkojās ar cilvēkiem, kuri gribēja paši būt zvaigznes, nevis ļaut Dievam būt par zvaigzni. Ir ļoti svarīgi, lai cilvēks nebaidās pieņemt savu vājumu, trauslumu, izlikšanos. Ir viena kategorija, kas grib palīdzēt un tad mokās šeit.
– Jo uzskata palīdzēšanu par svētu pienākumu?
– Nē, jo grib sev pierādīt. Sev! Jo es taču daru kaut ko labu. Bet tas nāk ar tādām sāpēm, vēmieniem, atraugām, ka mani uzjautrina. Ko es viņiem teikšu? Čau, laidies? Nē, mokies, ja gribi! Nav māksla uzrādīt cilvēkiem viņu trūkumus, māksla ir palīdzēt. Tā ir.
