Par Eiropas Savienības (ES) turpmāko attīstību un problēmām; par to, kādas attiecības veidosies ar Krieviju un Ukrainu; kā arī par Latvijas aktualitātēm – saruna ar bijušo Ministru prezidentu, tagad Eiropas Parlamenta deputātu Valdi Dombrovski (Vienotība).
– Vispirms par to, kā redzat ES attīstību pēc parlamenta vēlēšanām.
– Sākumā par būtiskākajiem uzdevumiem, kas paredzami tuvākajos piecos gados. Eiropa pašreiz iziet no finanšu un ekonomiskās krīzes. Ja Latvijā jau pirms vairākiem gadiem esam atgriezušies pie samērā straujas ekonomiskās izaugsmes, tad Eiropā kopumā tas notiek pašlaik. Tiesa, riska faktors ir t. s. japonizācija jeb ekonomikas stagnācija. Eiropā ir vērojama zināma līdzība ar Japānu, proti, augsts parādu līmenis gan publiskajā, gan privātajā sektorā; sabiedrības novecošanās; ļoti zema inflācija vai pat deflācija. Japānā jau ilgāku laiku runā par zudušo desmitgadi vai pat divām desmitgadēm, kurās ekonomiskā attīstība ir stagnējusi. Arī Eiropai ir risks ieiet šādā scenārijā. Atslēgas vārdi, lai no tās izvairītos, ir: ES konkurētspējas stiprināšana. Nopietni jādomā, kā spēcināt ES iekšējo tirgu – īpaši enerģijas un pakalpojumu sfērā. Jāstiprina arī digitālā joma un pēc iespējas vairāk jāinvestē zinātnē un inovācijās. Tas ir sektors, kur citas pasaules attīstītās ekonomikas iegulda vairāk nekā ES. Taču ir arī labā ziņa – ja paskatāmies uz ES daudzgadu budžetu
2014.–2020. gadam, tad tieši zinātnes un inovāciju sadaļa ir visstraujāk augošā. Jāsamazina arī administratīvais slogs, it īpaši mazajiem un vidējiem uzņēmumiem. Eiropas Komisijas (EK) priekšsēdētāja kandidāts Žans Klods Junkers to ir iezīmējis kā prioritāti. Vēl viens svarīgs uzdevums, kas jārisina, – starptautiskās tirdzniecības veicināšana, tajā skaitā virzība uz brīvās tirdzniecības līgumiem ar ASV un Japānu. Šie ir būtiskākie jautājumi, lai stimulētu ES ekonomikas izaugsmi. Protams, katrā dalībvalstī ir arī savi specifiskie konkurētspējas faktori, pie kuriem būs jāstrādā.
– Jūs pieminējāt zinātnes un inovācijas stimulēšanu kā vienu no galvenajiem uzdevumiem. Taču Latvijā zinātne vienmēr bijusi pabērna lomā. Tas taču acīm redzami konfrontē ar ES nostādnēm!
– Nevarētu teikt, ka zinātne un inovācijas ir atstātas pabērna lomā... Ja paskatāmies dokumentus, kurus Latvija tagad gatavo saistībā ar mums pieejamajiem ES fondiem 2014.–2020. gadam, tad redzam, ka tieši zinātne un inovācijas ir straujāk augošā budžeta pozīcija.
– Mainoties ES līderiem un parlamenta sastāvam, būs kādi jauni pavērsieni iekšējā un ārējā politikā?
– Pēc vēlēšanām redzam, ka radikāli populistisko spēku pārstāvība ES parlamentā ir augusi. Runa ir par galēji kreisajām, galēji labējām un eiroskeptiķu partijām. Tātad, lai parlaments varētu virzīties uz priekšu lēmumu pieņemšanā un nodrošinātu vairākuma atbalstu, ciešāk būs jāsadarbojas labēji un kreisi centriskajām partijām. Paļauties uz galēji labējo un kreiso balsīm acīmredzot nevarēs, jo to politika ir kopumā vērsta pret ES.
– Jūs, būdams premjers, bijāt spiests desmit ādas nomaukt Latvijas ļaudīm, lai konsolidētu budžetu. Savukārt citām ekonomiskajām ģībējvalstīm, piemēram, Grieķijai, liela daļa parādu tika norakstīti. Vai atkal turpināsies šāda dāsnuma politika pret atsevišķām valstīm?
– Ja runājam par Grieķiju, uzsvēršu, ka pagājušajā gadā tā pārspēja divus Eiropas antirekordus (abi līdz tam piederēja Latvijai). Pirmkārt, krīzes dziļums. 2008. 2010. gadā Latvija zaudēja vairāk nekā piektdaļu no iekšzemes kopprodukta (IKP). Otrkārt, kopējais fiskālās konsolidācijas apjoms Latvijā bija 17% no IKP. Pagājušajā gadā Grieķija mūs pārspēja gan pēc krīzes dziļuma, gan pēc kopējās fiskālās konsolidācijas apjoma. Īstenībā Grieķija patlaban jau ir veikusi lielāku fiskālo konsolidāciju nekā savulaik Latvija. Taču tas tiek daudz mazāk atzīts.
– Kāpēc?
– Iespējams, tāpēc, ka Latvija šo konsolidāciju veica pamatā jau krīzes laikā, redzot, ka budžeta deficīta līmenis ir katastrofāls. Korekcijas bija straujas, nemēģinājām tās atlikt. Mums izdevās atjaunot finanšu stabilitāti un atgriezties pie ekonomiskās izaugsmes 2010. gada otrajā pusē. Jau trīs gadus Latvija ir starp visstraujāk augošajām ES ekonomikām. Kopš tā laika radītas vairāk nekā 80 000 jaunas darba vietas un arī vidējā alga ir pārsniegusi pirmskrīzes līmeni. Grieķija īstenoja citu stratēģiju, cenšoties atlikt konsolidāciju, argumentējot, ka, veicot to krīzes laikā, recesija palielināsies. Neapšaubāmi, tas ir patiess arguments. Bet, atliekot budžeta konsolidāciju, Grieķija attālināja arī brīdi, lai atgrieztos pie finansiālās stabilitātes. Savukārt bez finansiālās stabilitātes nav iespējams atjaunot ekonomikas izaugsmi. Galarezultātā Grieķijai fiskālās konsolidācijas pasākumus nācās veikt lielākā mērā nekā Latvijā.
– Ja jau Latvijā ir radītas tik daudz darba vietu un notiek strauja ekonomiskā izaugsme, kāpēc cilvēki vēl arvien turpina izbraukt? Kaut kas te neiet kopā...
– Cilvēku aizbraukšana pašreiz ir būtiskākā Latvijas problēma. Taču to var risināt tikai ar ekonomiskajiem līdzekļiem. Tieši tas jau bija mūsu krīzes pārvarēšanas mērķis – lai cilvēki redzētu perspektīvas.
– Kādu jūs prognozējat ES nākotni? Vienu brīdi bija vērojams tāds kā atsperes princips. Proti, jo kļuva ciešāka kopējā likumdošana, jo nacionālās valstis vairāk pretojās.
– Pašreiz federalizācijas tendences nav izteiktas. Tās neatbalsta arī Eiropas Tautas partija un Vienotība. Tieši pretēji, mēs uzsveram principu: vairāk Eiropas lielās lietās, mazāk – mazās lietās. Ir jomas, kurās skaidri saredzama Eiropas pievienotā vērtība. Tajās jākoncentrējas uz ciešāku sadarbību un kopēju Eiropas politiku. Piemēram, vienotā enerģētikas tirgus radīšanā, vai banku savienībā, kas pašreiz jau gandrīz ir izveidota. Tas attiecas arī uz kopīgo Eiropas drošības un ārpolitiku. Uz šīm jomām vajadzētu kopīgi koncentrēties. Toties mazāk vajadzētu reglamentēt visādus sīkumus, kuri kaitina iedzīvotājus.
Visu interviju lasiet Neatkarīgās Rīta Avīzes šīsdienas izevumā.