Ojārs Skudra: Valdim Dombrovskim ir ļoti spēcīgi konkurenti
Vakar par Eiropas Komisijas prezidentu tika ievēlēts bijušais Luksemburgas premjerministrs Žans Klods Junkers. Šodien ES līderi spriedīs par citiem augstiem posteņiem, piemēram, par ES augstā ārlietu pārstāvja amatu un Eiropas Savienības (ES) padomes prezidentūru. Nav ko slēpt, ka sākotnēji Latvijas parlamentārieši cerības (un savu karjeru Briselē) lielā mērā saistīja ar Junkera konkurentu Martinu Šulcu. Vai Junkera ievēlēšana mazinās kāda izredzes saņemt labus amatus; vai ES attieksme pret Krievijas īstenoto agresiju Ukrainā ir adekvāta – par to sarunā ar politologu, Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes asociēto profesoru Ojāru Skudru.
– Vispirms atskatīsimies uz Eiroparlamenta vēlēšanu sekām. Sākotnēji uz ES likumdevēju sapulces prezidenta portfeli. Tikko to bija ieguvis Martins Šulcs, deputāts Roberts Zīle (VL!TB/LNNK) norādīja, ka Šulca atkārtotā ievēlēšana ir apliecinājums tam, ka «piesauktā demokrātija ir saņēmusi smagu pliķi». Kāpēc tik skarbi vārdi?
– Šādai loģikai ir grūti izsekot tā iemesla dēļ, ka jāņem vērā viena elementāra lieta, kas pilnībā nerealizējās Eiroparlamenta vēlēšanās, bet uz kuru ES tiecas (tā vismaz apgalvo dalībvalstu vadītāji). Proti, ka pēc kampaņas un procedūrām EP vēlēšanām arvien vairāk jālīdzinās tām, kuras notiek, nacionālo valstu parlamentus vēlot. Bija mēģinājums panākt, lai attiecīgo politisko partiju grupas veidotu savas priekšvēlēšanu kampaņas visas ES mērogā. Vienotība, kā ES tautas partiju apvienības dalībniece, to realizēja. Pārējās Latvijas partijas – nē. Pie šīs kampaņas piederēja arī tas, ka pēc Eiroparlamenta ievēlēšanas tika veidotas politisko partiju grupu koalīcijas. Tobrīd uz EP prezidenta krēslu konkurēja gan Martins Šulcs, gan Žans Klods Junkers. Rezultātā sociāldemokrātisko un tautas partiju bloku koalīcija vienojās par posteņu sadali starp Šulcu un Junkeru tieši tā, kā tas notika. Tā ir normāla parlamentāra prakse.
– Notirgoja posteņus.
– Es atvainojos... Palūkosimies uz kādu citu piemēru, uz VFR Bundestāga vēlēšanām. Parasti jau kampaņās partijas skaidri un gaiši paziņo, ar ko tās veidos koalīciju parlamentā. Kā zināms, Vācijā bija divas alternatīvas: pašreizējā koalīcija vai arī t. s. kreisā (zaļie, postkomunisti un sociāldemokrāti). Vācijā izveidojās tāda valdība, kāda nu izveidojās. Eiroparlaments ne ar ko te neatšķiras. Tātad demokrātiskā procedūra ir tikusi ievērota. Ja kādam tā šķiet netīkama, tās ir viņa tiesības šādi domāt.
– Pēc Junkera ievēlēšanas par Eiropas Komisijas prezidentu sāksies komisāru amatportfeļu dalīšana. Ko šī situācija nozīmē mūsu parlamentāriešiem? Būtu bijis Šulcs, būtu lielāka drošības sajūta. Kādas izskatās viņu pozīcijas tagad? Vai Žana Kloda Junkera apstiprināšana ietekmē tās?
– Noteikti ietekmē. Domāju, ka viena pozitīva lieta jau ir atzīmējama – Sandra Kalniete sēž Eiropas Parlamenta Tautas partiju grupas pirmajā rindā un ir viena no šīs grupas vairākiem vadītāja vietniekiem. Kas attiecas uz pārējiem, tad viņiem nav tik labi veicies kā Sandrai Kalnietei. Acīmredzot nav tādu nopelnu... Valdis Dombrovskis pats joprojām uzskata, ka viņa izredzes uz eirokomisāra amatu ekonomikas un finanšu jomā ir labas.
– Jūs par to šaubāties?
– Es personīgi tik pārliecināts nebūtu... Valdim Dombrovskim ir ļoti spēcīgi konkurenti. Uz šo amatu bloku pretendē gan Vācija, gan arī pārējās lielās ES dalībvalstis. Taču ir kāds būtisks moments, kas varētu nospēlēt viņam par labu. Tā ir Dombrovska pieredze finansiālās krīzes pārvarēšanā. (Protams, var diskutēt par to, kā tas jūtams vēlētāju makos. Daļēji uz to vēlētāji savu atbildi sniegs šoruden, 4. oktobrī, kad balsos par jauno Saeimu.) Otrs pluss ir Latvijas veiksmīgā iestāšanās eirozonā. Šie argumenti spēlē par labu Dombrovskim, lai viņš saņemtu kādu no kārotajiem posteņiem. Taču neaizmirsīsim, ka uz labu krēslu pretendē arī bijušais Igaunijas premjerministrs Andruss Ansips, kā arī Vācijas, Francijas un Itālijas pārstāvji. Tiesa, jāatzīmē arī labās personīgās attiecības starp Junkeru un Dombrovski.
– Sakiet, vai Eiropas valstu attieksme pret Vladimiru Putinu ir adekvāta, auklējoties ar šo agresoru un pielaizoties ekonomisko interešu vārdā?
– Šis ir komplicēts jautājums. Savā intervijā pašreizējais Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess ļoti kategoriskā formā raksturojis Krieviju un Vladimira Putina īstenoto politiku. Tas, kam es pilnībā piekrītu Ilvesa teiktajā, ir tēze, ka Putins dara to, ko apsolījis. No šāda viedokļa raugoties, atliek vien pabrīnīties par ES un NATO valstu vadītājus konsultējošajām domnīcām; par to nespēju adekvāti analizēt situāciju un Krievijas ārpolitikas attīstību. Vienīgais izskaidrojums, kāpēc tā notiek, ir konkrētas ekonomiskās intereses un atkarība.
– Diemžēl politika nekad nav ētiska, bet pragmatiska...
– Te ir nianses. Atbildot uz jautājumu, kas cietīs vairāk, ieviešot ekonomiskas sankcijas pret Krieviju, – Eiropa vai ASV, atbilde būs...
– Protams, Eiropa.
– Tad kāda gan šajā gadījumā runa par rietumvalstu solidaritāti un partnerību? Nekāda! Skaidrs, ja šīs sankcijas patiesi būtu efektīvas, tās jūtami novājinātu ES pozīcijas. Atcerēsimies kaut vai faktu, ka Krievijā darbojas 6200 vācu uzņēmēju – sākot no ļoti lielām korporācijām (kas īsteno milzīgus projektus), līdz vidējiem un maziem uzņēmumiem. Protams, vācu Rūpnieku apvienības prezidents pēc Krimas aneksijas sāka runāt par to, ka peļņa neesot svarīgāka par demokrātiju un vērtībām – taču tā arī viss palicis runu līmenī, tāpat kā daudzās vēstnieku tikšanās Briselē. Jā, var diskutēt, kāpēc ES dalībvalstis tik ļoti ir attīstījušas savus ekonomiskos kontaktus ar Krieviju... Viena no atbildēm ir tāda, ka Dienvideiropas valstis ir iesaistītas kopīgajā gāzesvada projektā (kuru, starp citu, atbalsta arī Ungārija). Tās jautā: vai jūs Baltijas jūrā izbūvēto gāzesvadu vairs nedarbināsiet? Protams, ka darbinās, un arī Krievija turpinās pumpēt gāzi uz Vāciju pat tad, ja tiks noteiktas sankcijas. Loģiski, ka šādā gadījumā Itālijai, Centrāleiropai, Grieķijai, Bulgārijai un Rumānijai rodas jautājums: kāpēc tad jums ir privilēģijas, bet mums par to jāmaksā?! Vēl piebildīšu par Lielbritānijas nostāju – neaizmirsīsim, ka Londonā ir nozīmīga naftas birža, globālas nozīmes finanšu centrs. Saprotams, kāpēc arī Lielbritānija nav ieinteresēta nopietnās sankcijās pret Krieviju. No tām ciestu Londona kā finanšu un naftas tirdzniecības centrs. Tiesa, arī Lielbritānijā ir izveidojušās prezidenta Putina iegrožotāju un sapratēju nometnes, līdzīgi kā Vācijā un Francijā.
– Nesen, uzrunājot vēstniekus un pastāvīgos pārstāvjus Ārlietu ministrijā, Putins teica, ka turpmāk enerģiski aizstāvēs krievu tiesības ārzemēs, izmantojot visu esošo līdzekļu arsenālu – no politiskiem un ekonomiskiem līdz starptautiskajās tiesībās paredzētām humānajām operācijām – tiesībām uz pašaizsardzību. Interesanta ir viņa piebilde: «Kad es runāju par krievu cilvēkiem un krievvalodīgajiem pilsoņiem, ar to domāju cilvēkus, kuri sevi jūt par tā dēvētās plašās «krievu pasaules» daļu – ne obligāti etniski krievu cilvēki, bet gan tie, kas sevi uzskata par krievu cilvēkiem.» Lūk, un šo citātiņu paanalizēsim rūpīgāk. Tas nozīmē, ka Latvijai šiem vārdiem jāpievērš nopietna uzmanība?
– Protams, grūti teikt, kas notiks, tuvojoties vēlēšanām. Taču man šķiet, ka mūs nekas jauns negaida – tā pati maigās varas politika un atklāta propaganda, kas vērsta uz Latvijas krievvalodīgajiem (nemaz nerunājot par Krievijas pilsoņiem, kuri Latvijā dzīvo). Taču šaubos, vai būs kādas nopietnas provokācijas. Tās nenāks no Krievijas puses. Ja nu vienīgi ES patiešām ķersies pie kādām nopietnākām ekonomiskajām sankcijām. Aktivitātes varētu būt tikai no vietējiem, kas noskaņoti ekstrēmāk nekā citi. Negribu saukt nevienu uzvārdu tā iemesla dēļ, jo viņi šobrīd klusē. Žurnālisti tos neuzrunā, un viņi arī paši sevišķi netiecas paust savu sajūsmu par notikumiem Krievijā un Ukrainā. Izņēmums ir Tatjana Ždanoka. Acīmredzot tieši no viņas pārstāvētās partijas priekšvēlēšanu laikā varēsim sagaidīt kādas darbības. Kas attiecas uz Saskaņas centru (SC), jāpagaida viņu kongress. Ņemot vērā situācijas attīstību, ir ārkārtīgi grūti iedomāties, ka SC varētu vienkārši lauzt savu sadarbības līgumu ar partiju Vienotā Krievija. Taču Krievija nedrīkst iebrukt Ukrainā, jo tad Rubikona būs pārieta.
– Patlaban Ukrainas bruņotie spēki dod pamatīgus prettriecienus valsts dienvidaustrumos varu sagrābušajiem separātistiem. Kā jums šķiet – vai Putina vārdi nozīmē, ka Krievija oficiāli gatavojas ieiet Ukrainas teritorijā?
– Es jau teicu, ka Putins dara to, ko sola. Pēc viņa komandas tika atcelts lēmums par Krievijas tiesībām ievest karaspēku Ukrainā. Tātad Krievijai šādu, tiešas militāras agresijas plānu pagaidām nav. Taču ieroči, nauda plūst un specdienestu cilvēki no Krievijas darbojas Doņeckas apgabalā.
– Kāpēc, jūsuprāt, nav? Dzirdēts, ka tas varētu notikt tuvākajā laikā.
– Mans viedoklis ir tāds: ir pilnīgi skaidrs (nerunājot par motīviem un ilglaicīgajiem mērķiem), ka Vācija, Francija, Krievija, kā arī EDSO ir piekritušas meklēt pamieru. Milzīgu darbu veic Vācijas ārlietu ministrs Šteinmeiers. Taču Krievijas nosacījums ir šāds: separātistu kontrolētajā teritorijā bruņotās vienības netiek iznīcinātas. Protams, Ukrainas mērķis ir samazināt šīs teritorijas līdz minimumam un panākt robežas kontroli. To savukārt negrib pieļaut Krievija.
– Protams, jo patlaban Ukrainas dienvidaustrumu robeža stāv vaļā kā laidara vārti.
– Tieši tā – spriežot pēc fotogrāfijām, kāda bruņutehnika šķērso robežu, kādi ieroči tiek ievesti.
– Tāpēc jau pamiers ir vajadzīgs, lai paspētu savilkt iekšā arsenālu.
– Taču pamiers – ar vienu nosacījumu: lai Ukraina atzītu dumpinieku vienības par sarunu dalībniekiem. Nekāda cita, pat pagaidu kompromisa ar Krieviju nebūs.
– Lai legalizētu separātistu statusu.
– Ja tas ir tā, tad tas ir jautājums par Ukrainas federalizāciju vai autonomijas izveidošanu un attiecīgām izmaiņām Ukrainas konstitūcijā. Prezidents Petro Porošenko tam nav gatavs. Viņa miera plāns neko tādu neparedz. Izņēmuma kārtā Porošenko ir gatavs Konstitūcijā ietvert papildinājumu, kas attiektos uz krievu valodas lietojumu Austrumukrainā. Bet tas, protams, nav ne Krievijas, ne separātistu mērķis. Tāpēc arī jebkādas sarunas pagaidām nozīmē tikai strupceļa akceptēšanu. To, ka Ukraina pat sākotnēji piekrita, ka viņu cilvēki kontrolēs kustību pāri robežai, darbojoties Krievijas pusē. Tagad arī tas nav spēkā. Tas nozīmētu savukārt, ka Ukrainas robežkontroles punktus pārbaudītu separātisti! Tātad piekāpjoties, ukraiņi ir gājuši ļoti tālu savos kompromisos, pierādot vēlmi sākt sarunas un meklēt situācijas noregulējumu. Krievija acīmredzot uzskata, ka šie militārie veidojumi ir tik labi bruņoti un papildināti ar papildspēkiem no Krievijas; tik labi apmācīti un kaujas spējīgi, ka gatavi vienatnē, bez tiešas karaspēka palīdzības paši kontrolēt situāciju. Protams, citētā Putina frāze neizslēdz iespēju, ka varētu tikt izmantota aviācijas tehnika. Karabāzes ir tiešā Ukrainas tuvumā. Es pagaidām neredzu citu Putina mērķi kā Ukrainas federalizāciju. Paralēles ar Krimu ir ļoti spēcīgas. Taču Krima bija Ukrainas sastāvā. Bruņoto grupējumu kontrolētās teritorijas nav autonomas. Tātad pirmais solis būtu panākt, lai tiktu atzīta autonomija. Tiesa, ciniķi varētu piebilst, ka pietiks ar Doņeckas apgabala infrastruktūras objektu sagraušanu, ja neizdotos realizēt ideju par Novorosijas izveidi (Austrumukraina, Dienvidukraina, Krima) kas ir Krievijas ultrancionālistu mērķis,.
– Tālāk noorganizēs t. s. referendumu, kurā 90% prasīs pievienošanos Krievijai.
– Tas ir viens no variantiem. Nevaram izslēgt, ka Putins ir gatavs darījumam. Proti, ka tiek atrasts abpusēji pieņemams modelis par tiesisko statusu. No juridiskā viedokļa skatoties, tur ir varianti. Amerikāņi ir skaidri un gaiši paziņojuši, ka Ukraina nebūs NATO (par to liecina arī Zbigņeva Bžezinska izteikumi). Šajā ziņā ir pilnīgs konsenss, un pašiem ukraiņiem par to arī nav nekādu ilūziju. Kas attiecas uz ES, tad teorētiski iestāšanās tajā (pie absolūti optimistiskām prognozēm) varētu būt iespējama pēc gadiem 15. Kā Bžezinskis saka: Turcija jau 60 gadu gatavojas pievienoties ES... Kaut kas tamlīdzīgs varētu notikt arī ar Ukrainu. Ja tas darījums ir tāds, Krievijai ir bezjēdzīgi turpināt vai pastiprināt militārās akcijas, ejot uz konfrontāciju ar ES un NATO. Protams, ir Krievijā tā dēvētie vanagi jeb siloviki, kuri gribētu īstenot Krimas variantu; bet, manuprāt, tie šobrīd nenosaka politiku. Man ļoti patika kāda amerikāņu eksperta tēze, kuru viņš formulējis recenzijā par Viljama Cimmermana grāmatu Valdīt Krievijā: Autoritārisms no revolūcijas līdz Putinam. Viņš saka tā: ja mēs kaut ko varam mācīties no Krievijas vēstures 20. un 21. gadsimtā, tad tās galvenā un vienīgā mācība ir nepārprotama un skaidra: pārmaiņas Krievijā mēdz notikt (un tās notiek) ļoti ātri. Problēmas rada šo pārmaiņu virziena noteikšana.