Štelmahers: valsti ļoti ilgstoši vada viduvējības

Par valsts ekonomikas, nodokļu politiku un trūkstošo stratēģiju, kā arī pielāgošanos izmaiņām Austrumu tirgos Neatkarīgās intervija ar veļas un peldkostīmu ražotāja SIA New Rosme valdes priekšsēdētāju Edgaru Štelmaheru.

Neatkarīgā: – Finanšu ministrija fiksējusi ar Krievijas tirgu saistītu vairāku rūpniecības nozaru ražošanas apjomu kritumu pēdējos mēnešos, jo īpaši apģērbu, tekstilizstrādājumu ražošanā. Iepriekš plānojāt paplašināt veikalu skaitu Krievijā – vai šos plānus nācās atcelt? Varat pārorientēties uz citiem tirgiem? Kā Ukrainas – Krievijas konflikts ietekmējis jūsu biznesu?

Edgars Štelmahers: – Kritums bija gada sākumā, kad Krievijas tirgus piedzīvoja šoku, jo rublis devalvējās apmēram par 25%. Tā kā mēs savas preces pārdodam eiro valūtā, cenas nekavējoties kāpa gan veikalos, gan vairumtirdzniecībā vismaz par 25%. Pirmā patērētāju reakcija bija: pārtraukt pirkt. Tā tas notika faktiski ar visām importētajām precēm, pat automašīnu tirdzniecība nokritusies par apmēram 20%, kas ir būtisks pirktspējas indikators. Veicām virkni darbību, lai situāciju stabilizētu, un šodien pārdošanas apjomi ir atgriezušies pagājušā gada līmenī, pat virs tā. Ceram gadu kopumā pabeigt vismaz ar pagājušā gada rādītājiem.

– Izaugsme ir Krievijas un citu NVS valstu tirgos vai jaunos?

– Meklējām jaunus tirgus un centāmies sarosīties tirgos, kuros varbūt neesam pietiekami aktīvi. Gada sākumā kopā ar Stokholmas Ekonomikas augstskolas studentiem veicām visu Eiropas Savienības (ES) valstu tirgu analīzi, lai atrastu potenciālos noieta tirgus ES, kur varētu veiksmīgi attīstīties vai uzlabot pārdošanu. Rezultātā sākām aktivizēt darbību Polijā un Vācijā. Ir vairāki iesākti projekti, kuri pagaidām virzās lēnām, bet ir ar lielu potenciālu nākotnē. Strādājam arī Krievijā. Kad tirgum ir krituma tendence, rezultātus var uzlabot, piesaistot jaunus klientus, kas kompensē apjomu kritumu esošajās vietās. Esam uzsākuši sadarbību ar vairākiem jauniem partneriem, kas jau sāk nest pirmos augļus, un kritums sāk izlīdzināties.

– Jūsuprāt, Krievija nav tik riskants tirgus un tajā var turpināt ekspansiju?

– Tas ir riskants tirgus, un noteikti mēs darīsim visu iespējamo, lai tā ietekmi proporcionāli samazinātu. Tā jau samazinās. Kad pirms gadiem četriem atnācu uz New Rosme, kompānija apmēram 90% produkcijas eksportēja uz Krieviju, šobrīd – mazāk nekā 60%. Turpināsim strādāt šajā virzienā. Krievija laiku pa laikam pieņem dažādus bloķējošus lēmumus attiecībā uz šprotēm, autopārvadājumiem, cūkgaļu, kādiem lauksaimniecības produktiem. Pagaidām tekstilizstrādājumi nav skarti, bet jābūt gataviem, ka var ķerties arī pie tiem.

– Premjere Laimdota Straujuma valdības vārdā solījusi palīdzēt uzņēmējiem pielāgoties un atrast jaunus tirgus, kas aizstātu šā brīža atsevišķu nozaru sarūkošo biznesu iespējas Krievijā. Cerat sagaidīt kādu palīdzību, varbūt esat to saņēmis?

– Nezinu, par kādu palīdzību tobrīd bija runa. Palīdzība var būt dažāda, piemēram, piedalīšanās premjera vai prezidenta vizītēs. Kādam varbūt tas palīdz, mums drīzāk varētu palīdzēt darbs ar ekonomikas atašejiem vēstniecībās, ar Latvijas Investīciju un attīstības aģentūru (LIAA). Mums ir projekti ar LIAA, viņi joprojām palīdz segt izmaksas izstādēs ES, Krievijā. Tā palīdzība nav liela, bet tā ir bijusi un ir, bet nekādi jauni palīdzības veidi nav parādījušies. Ne par kādām konkrētām eksporta veicināšanas programmām vai nodokļu atlaidēm neesmu dzirdējis.

Nesen palasīju Nacionālo attīstības plānu (NAP) un vēl dažus stratēģiskos plānus, lielās grāmatas, kuras ierēdņi sarakstījuši vairāk nekā simt lappušu apmērā. Nesaprotu, kam tas viss sarakstīts un kurš tos ir lasījis? Tam vajadzētu būt dokumentam, kas iedvesmo un virza nāciju, sākot ar vidusskolu beidzējiem, kuriem valsts varētu pateikt: mēs attīstīsimies tādā virzienā, darīsim to un to, lūdzu, izglītojieties, mēs investēsim zinātniskajos centros, izglītībā! Jābūt konkrētam plānam kādu nozaru attīstībai tuvākajos piecos gados, kā kaut vienā vai divās nozarēs nokļūsim vadošajās pozīcijās pasaulē. Un to nevajadzētu 100 lapu dokumentā, bet vienā divās lapās, ko visi saprastu. Tās simts lapas ir papīra un resursu šķērdēšana, bezjēdzīgs darbs, ko reti kurš izlasījis un, ja izlasījis, nevar saprast, kurp virzāmies. Tur visu kaut ko solām veicināt, attīstīt, bet mūsu ir maz, un visās sfērās izcili nevarēsim būt, nevarēsim arī izglītībā nosegt visus segmentus konkurētspējīgā līmenī.

– Jums ir redzējums, kuras ir tās nozares, kurās mēs varētu būt izcili pasaulē?

– Man ir idejas, bet es negribētu būt tas pravietis, kurš tās nosauc. Ir labi starptautiski institūti, kuri varētu veikt izpēti, kur, kādās jomās atrodamies, kāds ir potenciāls, esošās zināšanas, un nonākt pie divām, augstākais, četrām, nozarēm, kurām tālāk varētu izstrādāt attīstības vīziju, kā tajās nokļūt pasaulē vadošajās pozīcijās. Tad būtu jēga attīstīt zinātniskos centrus, investēt izglītībā, piesaistīt pasaules spējīgākos zinātniekus, profesorus.

Pašlaik NAP ir murgains papīrs, kurā nav konkrētības, kuru var dažādi interpretēt.

– Kāpēc, jūsuprāt, trūkst šī stratēģiskā redzējuma un virzības?

– Valsti ļoti ilgstoši vada viduvējības. Redzot to, kā mēs motivējam valdības locekļus, deputātus, ekspertus, ir skaidrs, ka lielākoties tur ir gatavi strādāt vai nu viduvējības, vai, kā iepriekš, savtīgu interešu vadīti cilvēki. Nesaku, ka vajag visiem dubultot algas. Līdzīgi kā uzņēmējdarbībā, arī valsts pārvaldē jābūt daudzpakāpju motivācijas sistēmai, vismaz ministru un valsts sekretāru līmenī, lai nebūtu tā, ka finanšu ministrs atsakās turpināt darbu, kas viņu nemotivē. Ja ministram maksā algu vidēja uzņēmuma grāmatveža algas līmenī, tad potenciāli šajā pozīcijā varam atrast vidēja uzņēmuma grāmatvedi. Tad jāsamierinās, ka valsti vada viduvējības, nevis labākie nozarē. Bet, ja ir, piemēram, teicama nodokļu iekasēšana, jābūt kaut kādai motivācijas sistēmai, kā pateikt paldies tiem, kas to veicinājuši. Šai sistēmai jābūt pietiekami caurspīdīgai, reāli strādājošai, tad varētu dabūt atbildīgās pozīcijās augsta līmeņa speciālistus, kuri arī šos mērķus sasniegs.

– Ministrs aizejot ne tikai algas dēļ, bet arī nerodot kopēju sapratni par valsts budžeta politiku. Andra Vilka redzējums bija: lai apmierinātu visas vajadzības, jāceļ nodokļi. Ir kaut kas jāmaina nodokļu politikā, esošajās likmēs, atlaidēs?

– Šo diskusiju galvenais iemesls ir tas, ka mums nav vidēja termiņa konkrētu nodokļu politikas mērķu, veidojot katru nākamo budžetu, politiķi atļaujas nodokļus un to mērķus koriģēt. Tā kā trūkst šā vidējā un ilgtermiņa redzējuma, mēs, uzņēmēji, un ne tikai mēs nesaprotam, kas būs pēc trim, pieciem gadiem.

Visu interviju lasiet Neatkarīgās Rīta Avīzes šodienas izdevumā.