Lagzdas vēl pirms pāris gadiem sevi sāka pieskaitīt vidusšķirai, un likās, ka otrreiz nekas tik skumjš kā Kuldīgas slavenās finiera rūpnīcas Vulkāns krahs vairs netiks piedzīvots. Taču šie Ziemassvētki ģimenei paliks atmiņā ar labklājības izjūtas zaudēšanu.
Protams, svinības neizpaliks – bērniem prieks ir vajadzīgs, taču viņi nejautās, kādēļ šogad mājās zem eglītes nav dāvanu. Toties vecāki sarūpējuši tradicionālās našķu paciņas skolas eglītē.
Nē, līdz palīdzības lūgšanai vēl nav nonākts, kaut gan ģimenei virkne pabalstu pienāktos. Agnese to uzskata par pazemošanos. Protams, ja nebūs vairs, ko dot ēst, – viņa ies un prasīs.
"Mēs vēl nesen domājām, ka esam vidusšķira, bet šobrīd jūtam, ka vidusšķiras Latvijā vairs nav." Abi vecāki visu laiku rāvušies divos darbos. Mamma Agnese ir dezinsektore kādā Rīgas firmā, tēvs Māris līgumdarbos strādā uz dziļurbumiem, tagad gan pasūtījumu nav. Abi strādā arī par pastniekiem Ventspilī. Pēc krīzes sākšanās vairs neredzot perspektīvu Kuldīgā, ģimene sāka meklēt darbu Ventspilī. Protams, tie ir ļoti agri rīti un garas darba dienas.
Nule valdība daudzbērnu ģimenēm vēl pasniegusi riebīgu Ziemassvētku dāvaniņu – busiņiem dubultotu ceļu nodevu. Lagzdām tie ir divi reiz 95 lati. Reiz policija apturēja Agneses pasātu un divus bērnus lika izsēdināt, neatlika nekas cits kā pirkt lielāku braucamo. Tagad viens busiņš ir viņai, viens vīram. Kad māsa dodas atpakaļ darbā uz prāmja, kas kursē starp Īriju un Angliju, arī viņas bērni jāvāķ. Tad Lagzdu lielākajā busiņā, vecākus Agnesi un Māri ieskaitot, sēž desmit cilvēki. Liela draudzīga ģimene.
Lagzdas joprojām darbojas Kuldīgas daudzbērnu ģimeņu biedrībā un redz, kā iet citām ģimenēm. Kopējais iespaids – ka arvien grūtāk. "Es neuzskatu sevi par nabagu, bet tie, kuriem pašiem noderētu palīdzība, šobrīd paši grabinās, lai palīdzētu vēl citiem. To, kuri var ziedot, kļūst arvien mazāk," secina Agnese.
Līdzīgi kā daudzās citās ģimenēs arī Lagzdu sarunās arvien biežāk pavīd pārdomas, kā būtu pamest visu un aizbraukt. Divas Agneses māsas jau pārcēlušās uz dzīvi Itālijā. Viņa vīram saka:
"Es laikam esmu par! Ņemam bērnus, tavu mammu un laižam! Tur mēs esam cilvēki, runci!"
Bet vīrs, pastrādājis Norvēģijā, vairs negrib braukt: "Mani kaut kā nevelk. Es nezinu, te tomēr ir kaut kā..."
Tam, ka Latvija ir īpaša katram latvietim, piekrīt arī Agnese:
"Te ir Jāņi un jūra, un smaržo kā nekur, un Ventas rumba. Tā ir mūsu zeme, taču Latvijā kā valstī iet jo tālāk, jo trakāk."
Kamēr konsenss par aizceļošanu vēl nav pieņemts, Lagzdas paliek tepat. Sev un arī visiem citiem Latvijas iedzīvotājiem viņi svētkos vēl veselību, jo slimot tagad neviens nevar atļauties, un pacietību. Šogad nav noskaņas kaut kādus priekus vēlēt. Bet ko vēlēt Latvijas valdībai? "Neko. Noteikti – neko," atbild Agnese, bet Māris paskaidro: "Viņi jau nedzird un neredz, kas notiek apkārt.