«Ar neizpratni un nepatīkama pārsteiguma sajūtu vērojam letarģiskajam miegam līdzīgo stāvokli, kuru attiecībā uz Latvijas drošības jautājumu ir ieņēmušas par to atbildīgās amatpersonas.
Vienīgais, kas, domājot par valsts aizsardzību, izskanējis no augstāko amatpersonu puses, ir pielīdzināms «karaļa kailuma» piesegšanai ar NATO līguma 5. paragrāfa lapu (..)» Šis ir citāts no atklātās vēstules, ko īsi pirms svētkiem valsts augstākajām amatpersonām nosūtījuši karavīri, zemessargi un viņu atbalstītāji. Protams, anonīmi, jo armijas reglaments neparedz tādas vaļības kā komandieru pavēļu apspriešana un refleksijas par Latvijas drošības politiku. Taču saturs nerada ne mazākās šaubas – autori, kas sevi dēvē par Latvijas aizsardzības spēju stiprināšanas atbalsta grupu, zina, ko runā.
5. pantā ir teikts, ka uzbrukums vienai dalībvalstij ir uzbrukums visām, taču sabiedroto reakcija nav obligāti nekavējoša militāra palīdzība, kā to labpatīk traktēt politiķiem. Uzbrukuma gadījumā puses veic «pasākumus, kurus tās uzskata par nepieciešamiem, ieskaitot bruņota spēka pielietošanu, lai atjaunotu un saglabātu Ziemeļatlantijas reģiona drošību». Tātad vietā ir replika: «Palīdzēt var tikai tam, kurš pats dara.»
Karavīru vai rakstvežu armija?
Naudas aizsardzībai trūkst, taču trūkst arī pārliecības par tās izlietojuma lietderību. Un šis nav tikai vecais stāsts par putnkopību Ādažu poligonā, sporta zālēm par aizsardzības naudu un pieminekļiem no vecajiem laikiem.
«Latvijas armijā arī ar pašreizējo finansējumu varētu panākt lielāku efektu, ja Latvijas armijas attīstība tiktu veidota, primāri raugoties caur Latvijas drošības prizmu. Šobrīd diemžēl rodas iespaids, ka Latvijas armijas pastāvēšanas un funkcionēšanas mērķis ir nodrošināt relatīvi nelielu vienību (ap 180 karavīru) dalību starptautiskajās misijās, kamēr budžeta lauvas tiesu tērē rakstvežu armijas uzturēšanai dažādās pavēlniecībās, štābos un politikas plānotāju kabinetos.» Atklātajā vēstulē arī minēti daži skaitļi: 2013. gadā aizsardzības nozarei piešķirti kopumā 158 miljoni latu, no tiem līdz NBS nonāca tikai 102 miljoni. 60 miljoni izmantoti atlīdzībai un pensijām, 10 miljoni nekustamo īpašumu uzturēšanai. Tad vēl transports, dažādas sadzīves nepieciešamības. Naudas attīstībai nepietiek, un vismaz šajā ziņā Aizsardzības ministrija ir vienos ierakumos ar saviem kritiķiem. Runa ir par tie pašiem 2% no IKP.
Deja vu ar budžetu
Neoficiālais karavīru portāls vara bungas (bungu rībināšana par globālo drošību un lokālo nedrošību) situāciju raksturo ar franču teicienu deja vu. Saskaņā ar 2001. gadā pieņemto Aizsardzības finansēšanas likumu 2% bija jāsasniedz jau 2003. gadā. 2012. gadā šis mērķis ielikts vidējā termiņa plānošanas dokumentos un joprojām netiek pildīts. Tagad cauri Saeimai tiek dzīts jaunais aizsardzības finansēšanas likums un sastapies ar grūtībām vēl pirms otrā lasījuma. Neatkarīgā jau vēstīja, ka nez kur noklīdis pielikums ar līkni, kādā tiks sasniegti apsolītie 2%, un arī atbildīgās komisijas sēde šīs problēmas aplūkošanai atlikta. Uz otro lasījumu Aizsardzības ministrija vēlreiz iesniegusi konkrētu pieauguma grafiku – 2016. gadā – 1,2%, 2017. gadā – 1,4%, 2018. gadā – 1,6%, 2019. gadā – 1,8%, 2020. gadā – 2% no IKP. Tātad, ja iekšzemes kopprodukts augs vai vismaz nekritīs, lielāks taps arī aizsardzības budžets. Līdz šim tas ar katru gadu ir tikai mazinājies. Saeima likumprojektu iecerējusi skatīt ārkārtas sēdē sesiju starplaikā.
Vairāk naudas nozīmē lielāku atbildību par tās lietderīgu iztērēšanu, un ar to armijai, šķiet, ir problēmas. Atklātajā vēstulē uzrādītas daudzas lietas, ko var sakārtot pat bez grandioziem kapitālieguldījumiem. Organizācija, funkcijas, apmācību kvalitāte. Pilnā apjomā vēstule izlasāma šādā adresē: http://varabungas.wordpress.com/2014/06/16/tevijas-sargu-atklata-vestule/.
Bumba otrā pusē
Pašlaik militārās zināšanas pamatā tiek sakoncentrētas saujiņas supermenu rokās, kas pelna naudu ārzemju misijās, bet lielam vairākumam iedzīvotāju nav ne mazākā priekšstata, kā aizsargāt sevi un valsti. Obligātā militārā apmācība nepastāv nekādā formātā. Zemessardze uz papīra ir liela, bet tikai tāpēc, lai nenāktos atprasīt valsts zābakus no cilvēkiem, par kuru atrašanās vietu nevienam nav ne jausmas. Un kādas var būt zemessarga spējas, ja X stundā pakaļ ierocim jādodas uz bataljona štābu 60 kilometru attālumā. Tomēr Ukrainas notikumi parāda, ka lojālas Zemessardzes esamība, iespējams, tur būtu atrisinājusi vismaz daļu problēmu.
Viens no atklātās vēstules autoriem, kam nav jāslēpj sava identitāte, ir Jānis Sils. 16 gadi pavadīti Zemessardzē. Nodibinājis militārās tuvcīņas skolu, taču nav profesionālajā dienestā. Protams, atklātā vēstule tapusi, reaģējot uz Ukrainas notikumiem. Viņa uzrādītā diagnoze Latvijas aizsardzības sistēmai: «Mums ir kaudze nerisinātu problēmu un cīņas spējas tikai uz papīra.» Vēstulei nav rīkota diža publicitātes kampaņa, karavīri nevar atļauties riskēt, tomēr viņu mērķis ir skaidrs: «Mēģināsim izvilkt atbildīgos uz publisku diskusiju.» Atbildīgie tai arī gatavojas. Pēc svētkiem. Aizsardzības ministrijas Militāri publisko attiecību departamenta direktors Kaspars Galkins sola, ka atbilde tiks sniegta pēc būtības. Vairāki karavīru priekšlikumi tiešām esot apspriešanas vērti, bet ir arī lietas, kas pārlieku dramatizētas. Piemēram, attiecībā uz investīcijām Zemessardzē.
Katrā ziņā, saruna par Latvijas spējām sargāt sevi pašiem, ja 5. pants pēkšņi izrādītos stipri pārvērtēts drošības garants, turpinās.