Grigule: Eiroparlamentā Latvijas deputātiem būs jāsasparojas

Pirmo reizi kopš Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā mandātu Eiropas Parlamentā ir ieguvusi arī Zaļo un zemnieku savienība (ZZS). Par ZZS pārstāvi Briselē ir kļuvusi Saeimas deputāte Iveta Grigule. Par to, kādas ieceres jaunajā amatā, un aktuālām norisēm šī Neatkarīgās intervija ar Ivetu Griguli.

– ZZS līdz šim nekad nav bijusi pārstāvēta EP, līdz ar to atšķirībā no citām Latvijas lielajām partijām jums nav bijusi piesaiste tradicionālajām Eiroparlamentā pārstāvētajām partiju grupām. Vai esat jau izlēmusi, vienojusies ar kādu no grupām, kur strādāt nākamos piecus gadus?

– Zemnieks ir prātīgs cilvēks – viņš stāv lauka malā un vēro, vairākas reizes nomēra un tad dara. Un dara pamatīgi. Zemnieku savienībai šī ir pirmā reize, kad ZZS ir izdevies iegūt mandātu Eiropas Parlamentā. Tagad mums jāizvēlas, kurai partiju grupai pievienoties. Protams, vērojam, kādas pārbīdes notiek pēc Eiroparlamenta vēlēšanām. Katra grupa cenšas piesaistīt pēc iespējas vairāk deputātus, lai palielinātu savu ietekmi turpmākajos piecos gados. Mēs izvērtējam visus plusus un mīnusus.

– Interesanti ir vēlēšanu rezultāti kā tādi – ļoti daudz mandātu ieguvuši nikni nacionālisti un eiroskeptiķi. Ļaudis atceras, ka savulaik Iveta Grigule pauda uzskatus, kurus var tulkot kā eiroskeptiskus – jūs asi iestājāties pret eiro ieviešanu. Vai tas nozīmē, ka tuvināsieties eiroskeptiķiem Eiropas Parlamentā?

– Es asi iestājos pret to, ka netiek rīkots referendums par Latvijas iestāšanos eirozonā. Es uzskatu, ka tautai šis jautājums bija jālemj referendumā, un joprojām neesmu savus uzskatus mainījusi. Un jāsaka, ka arī šodien sabiedrības vairākuma, gan to, kas uzskata, ka lats bija jāsaglabā, gan to, kuri ir apmierināti ar eiro ieviešanu, viedoklis joprojām ir tāds, ka par šo jautājumu bija jālemj visai tautai.

Jā, ZZS ir diezgan eiroskeptiska, taču mēs esam reāli domājoši eiroskeptiķi – neesam par izstāšanos no Eiropas Savienības, negrasāmies to graut no iekšpuses, kā to ir pasludinājuši daži politiskie spēki no Rietumeiropas, piemēram, Marina Lepēna no Francijas. Uzskatām, ka Latvijai ir jābūt Eiropas Savienībā. Bet mēs esam par to, lai tiktu saglabāta iespēja nacionālajām valstīm arī turpmāk pašām lemt jautājumus, kas būtiski to pastāvēšanai un attīstībai nākotnē. Diemžēl Eiropā ir spēki, kuriem ir cits viedoklis par šo jautājumu. Ir jūtama izteikta tendence veicināt Eiropas centralizācijas procesus, un ir vēlme, lai nacionālajām valdībām arvien vairāk samazinātu varu, nododot to Briseles rokās. Jautājums par to, kas ir svarīgāk – nacionālu valstu savienība vai viens liels centralizēts veidojums, kur atsevišķo valstu loma nepārtraukti samazinās, būs viens no galvenajiem jautājumiem Eiropas Parlamentā nākošajos piecos gados.

– Vai politikas vērotāji var gulēt mierīgi, nebažījoties, ka būsiet vienā frakcijā ar Lepēnu?

– Nē, ar Lepēnu kopā nestrādāšu un arī ar komunistiem ne. Tā ir principiāla lieta, jo viņiem ir pavisam cita ideoloģija un politika.

– Roberts Zīle (Nacionālā apvienība) ir izteicies, ka neatbalstītu jūsu līdzdalību Konservatīvo un reformistu grupā. Kāpēc Zīlem tāds naids pret Griguli?

– Nevajag pārspīlēt. Zīles kungam nav nekāda naida pret mani. Esmu jau vairākkārt bijusi Briselē tikties ar dažādu grupu vadītājiem, ar grupu sekretariātu darbiniekiem un sarunās esmu sapratusi vienu lietu: Zīles izteikumos nav nekā personīga pret mani. Vienkārši Zīles kungs ir pieradis ļoti omulīgi, komfortabli justies savā grupā kā vienīgais Latvijas pārstāvis, neviens no Latvijas viņam līdzās nav, tāpēc neviens no Latvijas neredz, ko viņš dara un vai viņš vispār kaut ko dara. Izskatās, ka viņš ir mierīgi, laiski dzīvojis visus šos gadus Eiropā. Zinot manu enerģisko dabu un tiešo raksturu, zinot, ka kaut kādas noklusēšanas un kompromisi ar mani nebūs sarunājami, viņš, iespējams, paredz to, ka viņa ērtajai un mierīgajai dzīvei var ātri pienākt gals.

– Un kādas cerības ir Valdim Dombrovskim no Vienotības kļūt par eirokomisāru?

– Šobrīd neviens neņemas skaidri apgalvot, ar ko beigsies ap viņu saceltā jezga. Gadu gadiem cilvēks ir bijis labs, bet te pēkšņi, parādās šādas pretkampaņas, kas neko labu par Latvijas politisko vidi neliecina. Man tādas lietas nav pieņemamas. Neskatoties uz to, ka es daudz kam nepiekrītu viņa darbībā, viņš ir arī daudz darījis valsts labā. Domāju, ka šādu rīcību no citiem Latvijas politikas smagsvariem Dombrovska kungs nav pelnījis.

Tomēr mans personīgais viedoklis gan ir tāds, ka no Latvijas vajadzētu kādu rīcībspējīgāku komisāru. Dombrovskis ir ļoti labs cilvēks, korekts, godājams, bet manā skatījumā par eirokomisāru jāvirza cilvēks, kas apveltīts ar gribu, ar spēju pieņemt patstāvīgus lēmumus, ar stingru raksturu un drosmi. Tad mēs Latvijā varētu cerēt, ka mūsu eirokomisārs tik daudz neskatīsies un neklausīsies eirobirokrātu pamācībās, bet domās arī par tautu un valsti, kas viņu šim augstajam amatam ir virzījusi, domās par Latviju.

– Runājot par ZZS priekšvēlēšanu kampaņu – kā veidojās tās finansējums?

– Atbildes uz to ir vienkārši atrodamas. Mūs atbalstīja gan vienkāršie cilvēki, gan partijas biedri, gan daudzi Latvijas uzņēmēji. Šīs lietas netiek slēptas – trīs klikšķi internetā ar atslēgas vārdiem «KNAB», «Partiju finansējums» un «ZZS». Visa informācija gan par ZZS, gan par jebkuras citas partijas ziedotājiem ir pieejama ikvienam, kuru tas interesē.

– Kāpēc pirms vēlēšanām negājāt uz lielajām priekšvēlēšanu debatēm televīzijā?

– Zaļo un zemnieku savienība sastāv no vairākām partijām. Apvienība lēma, ka uz debatēm ies Latvijas Zemnieku savienības un Latvijas Zaļās partijas pirmie numuri – Andris Bērziņš un Iveta Šulca.

– Bija redzams, ka ZZS kampaņa bija veidota gandrīz kā Grigules kampaņa.

– To tā nevar dalīt – mana vai ZZS kampaņa. Šogad vēl būs Saeimas vēlēšanas, un neviena nopietna partija nevar veiksmīgi startēt nacionālajās vēlēšanās, ja nepārsniedz 5% barjeru vēlēšanās tikai dažus mēnešus pirms tām. Īpaši svarīgi bija sasniegt šo rezultātu, jo visas iepriekšējās reizes ZZS, neskatoties uz partijas labajiem reitingiem pirms un pēc Eiroparlamenta vēlēšanām, nekad tajās nebija veiksmīgi startējusi. Kā piemērs, iepriekšējās Eiroparlamenta vēlēšanās ZZS saņēma 3,7% balsu. Tāpēc veidojām kampaņu tā, lai mēs beidzot iegūtu vietu Eiropas Parlamentā. Šo programmu esam īstenojuši. Saņēmām vairāk nekā 8% vēlētāju atbalstu un vienu no Latvijas astoņiem mandātiem. Šis rezultāts un arī daudzas no kampaņā paustajām idejām par ZZS izdarīto un plānoto ir labs pamats, lai dotos uz Saeimas vēlēšanām. Ja apvienības kampaņa Saeimas vēlēšanām tiks veidota tikpat veiksmīga kā pavasarī, rezultāti būs.

– Atsevišķiem cilvēkiem bija liels pārsteigums, ka esat iekļuvusi Eiropas Parlamentā. Vai arī pašai bija pārsteigums?

– Nē, man tas nebija pārsteigums. Tas cilvēks, kas strādā, agri vai vēlu mērķi sasniedz. Kopš kļuvu par Saeimas deputāti, esmu ilgi un mērķtiecīgi strādājusi, centusies pēc labākās sirdsapziņas darīt to, kas deputātam jādara.

Iepriekš esmu guvusi vērtīgu pieredzi, strādājot Mārupes pašvaldībā. Mārupē braucu pa savu novadu, tikos ar iedzīvotājiem, runāju ar cilvēkiem, labi zināju, kā viņi jūtas, ko viņi domā, kas viņus interesē, kas neapmierina, kādas labas pārmaiņas viņi gribētu redzēt mūsu novada dzīvē.

Šo praksi turpināju, arī strādājot Saeimā un arī kandidējot uz Eiropas Parlamentu. Regulāri braucu tikties ar cilvēkiem Latvijas novados. Cilvēki mani pazīst personīgi.

Nevar saprast savu vēlētāju, gozējoties televīzijas ekrānā un dzīvi redzot caur dārgu auto tonētiem stikliem. Nevar sēdēt tikai Saeimas sienās un domāt, ka esi tik gudrs, ka visu jau zini. Man tas nav pieņemami. Ir jārunā ar cilvēkiem, jāuzzina, kā viņi jūtas. Šīs nepastarpinātās tikšanās un sarunas man ir bijušas ļoti svarīgas un nozīmīgas. Tajās es esmu vai nu guvusi apstiprinājumu savu uzskatu pareizībai, vai pēc sarunas ar cilvēkiem koriģējusi savas nostādnes.

Pēdējā gada laikā esmu tikusies ar cilvēkiem ļoti intensīvi. Esmu apbraukusi visu Latviju. Tas lielais cilvēku atbalsts, ko izjutu, braucot pa Latvijas reģioniem un pilsētām, rezultējās vēlēšanu dienā.

– Ir viedoklis, ka labu rezultātu panācāt ar reklāmu vien.

– Tagad atsevišķi politiķi un politologi cenšas stāstīt, ka ZZS panākumu atslēga bijusi reklāmā. Taču ar reklāmu vien tālu tikt nevar. Redzējāt taču, ka Einara Repšes partija arī intensīvi reklamējās, daudz intensīvāk nekā ZZS, varbūt pat trīsreiz vairāk. Gan viņi, gan Saskaņa, gan Vienotība izvēlējās ļoti daudz izmantot televīzijas reklāmu, kas, protams, ir iedarbīgs, bet arī ārkārtīgi dārgs reklamēšanās veids. Mēs izvēlējāmies pilnīgi citu ceļu un saplānojām kampaņu pavisam savādāku, bet, manuprāt, daudz efektīvāku. Uzsvaru likām uz vides reklāmu, radio un avīzēm. Tādējādi mūsu vēstījums bija intensīvāks, īpaši pēdējās nedēļās, un vēlamais rezultāts tika sasniegts ar mazākiem līdzekļiem. Taču tas, ka prasmīgi veidota reklāmas kampaņa vēlēšanās izšķir visu, ir mīts.

Redzam, ka partijai Latvijas attīstība reklāma bija ļoti profesionāli veidota. Zinu, ka pie tās strādāja vieni no Latvijas vislabākajiem reklāmas speciālistiem, kuri iepriekš bija guvuši uzvaru vairākās vēlēšanu kampaņās. Tomēr partijai nekas nesanāca. Ar reklāmu vien, lai cik tā būtu augstvērtīga, nekas nesanāk, ja apakšā nav ilga, mērķtiecīga darba. Es saprotu, ka daži kolēģi to nekādi negrib atzīt.

Jā, mūsu kampaņa bija profesionāla. Lai arī atsevišķi Vienotības biedri pirmsvēlēšanu laikā ironizēja par mums, tomēr nu jau esmu atradusi Vienotības avīzi savā pastkastītē: «Būsim pazīstami – Karina Korna», laikraksts Rīgai un Kurzemei, kas ir par 90% nokopēta no mūsu priekšvēlēšanu avīzes. Bet tas, iespējams, ir arī pareizāk – censties kopēt citu veiksmīgu darbu, nevis turpināt izdot formāli pareizās, bet sintētiskās un cilvēkus neuzrunājošās Vienotības aģitācijas avīzes.

– Daži politologi kampaņu vērtēja kā nepareizu, populistisku un tādā garā.

– Jā, patiesi komiski, ka atsevišķi cilvēki, kuri nekad nav veidojuši partiju reklāmas kampaņas, spriedelē par lietām, par kurām patiesībā neko nesaprot. Šīs vēlēšanas labi izgaismoja arī atsevišķu mūsu politikas ekspertu kompetences līmeni. Redzējām gan ļoti augstas analīzes un prognozēšanas spējas, gan pilnīgu izgāšanos. Piemēram, viena varas partijai pietuvināta politoloģe divas vēlēšanu dienas sabiedriskajos medijos neatlaidīgi visai Latvijai stāstīja, ka, lai saņemtu Eiroparlamenta mandātu, ir nepieciešams iegūt vismaz 10% vēlētāju atbalstu, prognozējot, ka Eiroparlamentā varētu iekļūt tikai trīs partijas, tādējādi demonstrējot savu pilnīgāko nekompetenci. Protams, pastāv iespēja, ka tā nav nekompetence, bet gan «neatkarīga» eksperta apzināta darbība – sabiedrības maldināšana vienas partijas interesēs. Ja tā – tā ir bīstama tendence demokrātiskai sabiedrībai, tā vairāk atbilst totalitāro režīmu piekoptām praksēm. Šo gadījumu gan gribu vērtēt kā izņēmumu.

Atsevišķiem politologiem vēlēšanu sistēmas nepārzināšana vēl būtu piedodama, bet izbrīnu raisa dažu sabiedrībā zināmu polittehnologu izteikumi un pārgudrie spriedelējumi par to, kurām partijām bija veiksmīgas vai mazāk veiksmīgas vēlēšanu kampaņas. Šiem cilvēkiem, kuri, neskatoties uz saviem atpazīstamajiem vārdiem un viņu veidoto vēlēšanu kampaņu milzīgajiem reklāmas budžetiem, pēdējā laikā zaudē vienas vēlēšanas pēc otrām, es gribētu atgādināt, ka vēlēšanās nav tik svarīgi, lai kampaņa būtu vizuāli vai emocionāli skaista un lai tā patiktu pasūtītājam, bet vēlēšanās svarīgi ir uzvarēt.

– Kā jūs pati skaidrotu kampaņas saukli «Cilvēks ir vissvarīgākais»?

– Aksioma reklāmai vispār un arī politiskajai reklāmai – kampaņas galvenajam sauklim ir jābūt maksimāli īsam, skaidram un atbilstošam reklamējamā būtībai. Un tādu izveidot ir visgrūtākais uzdevums. Tas, ka mums izdevās šo kampaņas saukli īsā laikā padarīt plaši atpazīstamu, ir mūsu veiksmes stāsts un zināmā mērā nodrošināja kampaņas veiksmīgu rezultātu. Un pat tas, ka to priekšvēlēšanu laikā ar zināmu humora devu publiski apspēlēja: «Hokejs ir vissvarīgākais» vai šajās dienās Pasaules futbola čempionāta noskaņās dzirdam: «Futbols ir vissvarīgākais», liecina par to, ka šis sauklis ir cilvēkiem palicis atmiņā.

Tomēr ir arī otrs svarīgs faktors. Sauklim ir jāatbilst reklamējamai partijai.

Un patiešām ZZS iepriekšējā darbība un dziļākā būtība ļoti labi atbilst sauklim «Cilvēks ir vissvarīgākais».

Zaļo un zemnieku savienības būtība ir tā, ka mēs vienmēr esam iestājušies par cilvēku. Esam cīnījušies gan par zemniekiem, gan uzņēmējiem, gan par skolotājiem, gan par pensionāriem.

Var jau izdomāt visādus enerģiskus, sarežģītus un sintētiskus saukļus, bet tie neuzrunās vēlētāju. Sauklim ir jābūt cilvēcīgam, tam jānāk no sirds, tajā jāieliek plašs un pamatīgs saturs. Viss ģeniālais ir vienkāršs. Jā, ZZS sauklis bija ļoti vienkāršs, bet tas uzrunāja. Un mēs arī skaidrojām, ko mums nozīmē «Cilvēks ir vissvarīgākais». Mums ir svarīgs ne tikai rīdzinieks, bet arī tas, kurš dzīvo mazpilsētā, pierobežā, laukos. Arī viņam jābūt pieejamiem gan sociālajiem pakalpojumiem, gan veselības aprūpei. Tāpat katram cilvēkam neatkarīgi no tā, vai viņš ir dzimis pilsētā vai laukos, turīgā vai ne tik pārtikušā ģimenē, ir jābūt pieejamai labai izglītībai. Kampaņā mēs runājām par lietām, kas ir svarīgas Latvijas cilvēkiem – skolotājiem, pensionāriem, zemniekiem, studentiem un mediķiem. Man šķiet, šis lozungs bija vienkāršs, nesamākslots un piepildīts ar ļoti dziļu un saprotamu saturu.

Bet tā jau ir pagātne. Šobrīd kampaņas un vēlēšanas ir beigušās, priekšā ir darbs. Es braucu uz Briseli smagi strādāt, lai darītu Latvijas cilvēku dzīvi pārtikušāku un labāku.

– Eiropas Parlamentā Latvijai ir tikai astoņas vietas no 751. Vai vispār ir iespējams izdarīt kaut ko reāli labu Latvijai?

– Tad jau viens cilvēks Latvijas Saeimā arī neko nevarētu izdarīt. Es nekad tā neesmu uzskatījusi un tā neesmu rīkojusies. Neesmu sēdējusi klusi maliņā. Un mana pieredze parlamenta darbā liecina, ka var viens cilvēks panākt rezultātu, ja mērķtiecīgi un neatlaidīgi uz to iet. Ko var vai nevar mazas valstis, vislabāk apliecina tas, ka viens no reālākajiem Eiropas Komisijas vadītājiem Žans Klods Junkers pārstāv Luksemburgu, kas ir daudz mazāka par Latviju.

Manuprāt, tas pats attiecināms uz Eiropas Parlamentu. Kādi mēs būsim, cik pūļu, spēka, izdomas un gribas mēs ieguldīsim savā darbā, tādus darba rezultātus sasniegsim. Vēlētāji cerējuši un uzticējušies, ka no mūsu darba iegūs Latvija, un šī uzticība ir jāattaisno.