Pēc tam kad Gunārs Kusiņš un Uldis Ķinis nespēja savākt pietiekamu balsu skaitu ievēlēšanai par Satversmes tiesas (ST) priekšsēdētāju, šis amats visai negaidīti klēpī iekrita Aldim Laviņam, kurš ilgus gadus bijis Augstākās tiesas Civillietu departamenta tiesnesis un par ST tiesnesi kļuva tikai nepilnas divas nedēļas iepriekš. Neatkarīgās intervija ar A. Laviņu.
– Ievēlēšana ST priekšsēdētāja amatā jums bija pārsteigums, vai bija kādas runas, ka jūs varētu būt kompromisa kandidāts?
Aldis Laviņš: – Nē. Kad mani virzīja apstiprināšanai Saeimā par ST tiesnesi, uz žurnālistu jautājumu, vai plānoju piedalīties ST priekšsēdētāja vēlēšanās, bez jebkādām pārdomām atbildēju, ka neplānoju. Biju pārliecināts, ka viens no kandidātiem tiks ievēlēts, un neapsvēru domu kandidēt. Gan U. Ķinis, gan G. Kusiņš abās vēlēšanu kārtās saņēma trīs balsis. Tika apsvērta iespēja priekšsēdētāja ievēlēšanu atlikt, bet darba apjoms neļāva darīt. Tobrīd tiesu vadīja priekšsēdētāja vietnieks U. Ķinis, kurš norādīja, ka, paliekot vienam tiesas vadībā, varētu rasties zināmas problēmas. Tāpēc nolēmām priekšsēdētāju ievēlēt noteiktajā tiesas sēdē. Kolēģi raudzījās manā virzienā, un es, neskatoties uz īso brīdi, piekritu. Darbs nav viegls. Dzīves ritms ir ļoti mainījies un ietekmējis manus iepriekšējos plānus.
– Nespēja vienoties par kandidātu ar ilgāku pieredzi ST neliek bažīties par sašķeltību? Esat sapratis, kāpēc nedz Kusiņš, nedz Ķinis nespēja gūt atbalstu? Vai tieši otrādi – abi ir vienlīdz labi kandidāti, ka nevarēja izšķirties, kuru atbalstīt?
– Varbūt vērotājam no malas varētu šķist, ka tā ir kaut kāda sašķeltības pazīme. Bet, redzot, kā visi kolēģi strādā, varu apgalvot, ka atmosfēra kolektīvā, tostarp tiesnešu korpusā, ir laba un nav nekādu personisko ambīciju, kas traucētu tiesas darbu. Acīmredzot tiesneši ir nobriedušas personības un netur sliktu prātu uz tiem, kas domāja, ka cits tiesnesis ir piemērotāks kandidāts ST vadīšanai.
– Iepriekš izskanēja versijas, ka Kusiņa kungam varētu būt grūtības spriest par likumiem, kuru tapšanu Saeimā pats koriģējis, būdams ilgstošs Saeimas Juridiskā biroja vadītājs. Redzat tur kādas problēmas?
– Nedomāju, ka tas varētu radīt problēmas. Manuprāt, tas, ka Kusiņa kungam ir liela darba pieredze Saeimā, sniedzot atzinumus par likumprojektiem, ST ir tikai ieguvums, nevis trūkums. Jurists, kurš ir apstiprināts par tiesnesi ST, pirms uzsāk darbu, dod zvērestu. Normatīvie akti nodrošina tiesnešu neatkarību. Neesmu sajutis, ka Kusiņa kungs mēģinātu kādu pozīciju tendenciozi aizstāvēt.
– Bet varbūt kādi iesniedzēji vai atbildētāji var noraidīt viņu kā tiesnesi lietās, kas skar likumprojektus, kuru tapšanai viņš stāvējis klāt Saeimā, un tādu bijis daudz.
– No tā mēs, protams, neesam pasargāti. Arī man varētu rasties līdzīga situācija. Kā Civillietu departamenta tiesnesis esmu piedalījies viena pieteikuma sagatavošanā ST, kurā apstrīdēti Ministru kabineta noteikumi, kas nosaka zaudējumu un nemantiskā kaitējuma atlīdzināšanas kārtību personām, kuras cietušas ceļu satiksmes negadījumos. Kad notiks lietas izskatīšana, informēšu kolēģus, ka mans vārds ir to tiesnešu vidū, kas šo pieteikumu ir sastādījuši. Bet tam, ka kādreiz esam risinājuši dažādus tiesību jautājumus, nevajadzētu būt iemeslam, lai brīdī, kad ir iesniegta konstitucionāla sūdzība un ST jārisina lieta par līdzīgu problemātiku, tiesnesis pateiktu: esmu jau izteicis savas domas iepriekšējā darbā vai kādā no konferencēm un nevarēšu piedalīties lietas izskatīšanā! Tad mēs saskartos ar, manuprāt, nepamatotiem šķēršļiem ST darbībai.
– Bet, jūsuprāt, šīs konkrētās lietas izskatīšanā par atlīdzībām negadījumos cietušajiem jums ST būtu jāpiedalās?
– Šobrīd es teiku, ka man nevajadzētu piedalīties.
– Apmēram mēnesi pēc ievēlēšanas atzināt, ka tikpat kā neesošā pieredze darbā ST ir zināms trūkums priekšsēdētāja amatā. Kas tieši jums sagādā grūtības, un vai jau esat atradis formulu, kā ar tām tikt galā?
– Kā to trūkumu interpretē. Es neteiktu, ka pieredzes trūkums ir šķērslis pilnvērtīgai ST amata pienākumu pildīšanai. Ja es uzskatītu, ka neesmu piemērots šim amatam, tad tam nemaz nepiekristu. Bet saprotu, ka konstitucionālajās tiesībās man ir jāpadziļina savas zināšanas, lai rastos pārliecība, ka pārzinu to vai citu jautājumu līdz detaļām. Līdz šim ikdienas darbā man nav nācies saskarties ar atsevišķu Satversmes nodaļu normu piemērošanu, tāpēc, iespējams, ir jautājumi, kas būtu detalizētāk jāpārbauda un jāizanalizē pirms secinājumu izdarīšanas.
Nopietnu konstitucionālo jautājumu risināšanai ir darbojusies speciāla konstitucionālo tiesību komisija, lai pētītu, kā ir uzlabojams dažādu varas atzaru, institūciju un amatpersonu darbs. Notiek padziļinātas diskusijas, forumi, kuros iespējams labāk visu ieraudzīt sistēmā un veikt detalizētu izpēti. Līdz šim konstitucionālajās tiesībās neesmu specializējies tādā apjomā, lai uzreiz pirmajos darba mēnešos varētu dot pienesumu ar gataviem secinājumiem. Vajadzības gadījumā aktuālo jautājumu es izpētītu un nāktu klajā ar saviem secinājumiem. Man patīk runāt par lietām, kad es tās pārzinu padziļināti un sistēmiski. Vienlaikus vēlos norādīt, ka ST tiek risināti dažādu tiesību nozaru jautājumi, tāpēc pašreizējais tiesas sastāvs, kurā darbojas tiesneši ar dažādām specializācijām, ir ļoti piemērots iespējami labākā rezultāta sasniegšanai.
– Ik pa laikam pavīd argumenti, kāpēc vajadzētu grozīt, modernizēt vai kādām valsts pārvaldes problēmām, sabiedrības pārmaiņām pielāgot Satversmi, te grib stiprināt izpildvaru, te Saeimu, te Valsts prezidenta institūciju un prezidentu likt vēlēt tautai, kā minējāt, darbojas konstitucionālo tiesību komisija. Jūsuprāt, ir jāturpina Satversmes modernizēšanas vai grozīšanas meklējumi vai nav?
– Satversme kā valsts pamatlikums ir pārdomāts, tajā iestrādāti mehānismi, kas balansē varas un neļauj vienai uzkundzēties pār otru – no šāda viedokļa ar grozījumiem jābūt piesardzīgiem. Tajā pašā laikā jāapzinās, ka Satversme ir spēkā no 1922. gada, un mums ir jāiet līdzi pārmaiņām sabiedrībā. Tāpēc diskusijas par Satversmes pilnveidošanu ir vajadzīgas, un, jo plašākā lokā, jo labāk. Diskusijas notiek gan par tautas vēlētu prezidentu, gan Ministru kabineta darba pilnveidošanas iespējām. Ja tiek rasts pamatojums grozījumu nepieciešamībai, ja tie vērsti uz pozitīva rezultāta sasniegšanu un vienlaikus neizjauc valsts varas atzaru līdzsvaru, tad pilnveidošana, izdarot grozījumus, būtu atbalstāma.
– Pēdējos gados Satversmē mainītas tautas tiesības atlaist Saeimu, ko arī kā prezidents izmantoja Valdis Zatlers. Novērtējot pēc pāris gadiem rezultātu, vai varat teikt, ka šis bija vērtīgs grozījums, vai tieši otrādi, kaitējis politiskajai sistēmai?
– Man grūti komentēt prezidenta, kurš pēc tam iesaistījās politikā, rīcību. Paša instrumenta pastāvēšanā nesaskatu būtisku problēmu. Ja parlaments savā ikdienas darbā godprātīgi pilda savus pienākumus, nevajadzētu būt iemeslam raudzīties šīs normas piemērošanas virzienā. Vai konkrētā norma disciplinē parlamentu? Es neteiktu, ka parlaments strādā bezatbildīgi, bet kopumā Satversmē paredzētais regulējums par Saeimas atlaišanu ir viens no elementiem, kas vērsts uz konstitucionālo valsts varas orgānu savstarpējo kontroli un balansa nodrošināšanu. Ja viena no varām kādas citas varas ieskatā rīkojas neatbilstoši, tad ir iespējams to ietekmēt.
– Saeimas deputāti pagājušonedēļ nobalsoja par Satversmes preambulas projektu, kurā norādīts, ka Latvija izveidota latviešu nācijas pastāvēšanas garantēšanai un ikviena cilvēka brīvības nodrošināšanai. Ko Latvijas iedzīvotājiem nozīmē, maina, garantē šis teksts? Vai arī tas ir tikai deklaratīvs?
– Tas ir jautājums par preambulas saturu, ko komentēt man vajadzētu atturēties, jo iespējams, ka ST darba kārtībā varētu nonākt pieteikums par to.
– Visdrīzāk varētu būt vēršanās ST par to, vai ir vajadzīga tautas nobalsošana par šo preambulu, kā to uzskata opozīcija.
– Procedūra, kādā preambulai vajadzētu tikt pieņemtai, ir atkarīga no tās satura. Ja preambula kaut kādā mērā skar tos pantus, kuru grozīšanai Satversmē prasīta tautas nobalsošana, tad ir nepieciešams referendums. Runa ir par Satversmes 1., 2., 3., 4., 6. un 77. pantu. Ja šajās normās tiek izdarīti grozījumi, lai tie iegūtu likuma spēku, ir apstiprināmi tautas nobalsošanā. Vienlaikus Satversmē ir arī norma, kas paredz, kādus jautājumus nevar nodot tautas nobalsošanai. Satversmes ievads nav tas, par ko nevar tikt rīkots referendums. Vai tas jārīko obligāti? Tas atkarīgs no satura. Piemēram, 8. nodaļu, kas nosaka cilvēku pamattiesības, pieņēma parlaments. Šobrīd publiski izteiktie viedokļi ir diametrāli pretēji. Ņemot vērā diskusiju karstumu, ļoti iespējams, ka gala lēmumu nāksies pieņemt ST.
– Pēc referenduma par otrās valsts valodas statusu krievu valodai tika rosināts Satversmē noteikt, ka latviešu valoda ir vienīgā valsts valoda, par ko bija diskusijas, arī vētījot preambulu. Satversmes 4. pantā noteikts, ka valsts valoda Latvijā ir latviešu valoda. Vai šis vārds «vienīgā» kaut ko būtisku mainītu? Vai valsts valodas statuss Satversmē jau ir pietiekami nostiprināts?
– Šis ir jautājums par juridisko tehniku, kas prasa, lai panta teksts būtu bez liekiem vārdiem. Ja ir teikts, ka valsts valoda ir latviešu valoda, tad ir skaidrs, ka šajā normā ir runa par vienu valodu. Papildinājums «vienīgā», man šķiet, būtu uzskatāms par emocionālu teksta fonu. Droši vien juridiskās tehnikas pārzinātāji teiktu, ka tas nav labs juridiskās tehnikas piemērs.
[Pilnu intervijas tekstu lasiet šīsdienas NRA]