Par komunistiskā genocīda upuru piedzīvoto aizvainojumu un ciešanām ir jārunā, tas jāstāsta un jādokumentē, lai nekad vairs nepieļautu līdzīgu notikumu atkārtošanos, šodien fonda "Sibīrijas bērni" konferencē sacīja Valsts prezidents Andris Bērziņš.
Valsts pirmā persona, uzrunājot "Sibīrijas bērnus", atzina, ka viņu piedzīvotais ir atgādinājums un pierādījums tam, ka cilvēces attīstību un uzplaukumu vienā dienā kāds varmāka var padarīt par šausmām un traģēdiju.
"Jūs stāvat pāri aizvainojumam, un tas ir jūsu īstenais spēks. Bērnība ir cilvēka spilgtākais laiks, jo bērnības atmiņas ir neizdzēšamas pat sirmā vecumā. Bet jūsu atmiņas ir dārgas mums visiem, kam svēta Latvija, tās vēsture un nākotne," atgādināja prezidents.
Konferencē "1941.gada 14.jūnija piemiņai" Bērziņš pateicās visiem, kuri devušies un ir apņēmības pilni arī nākotnē doties jaunās dokumentālās ekspedīcijas savu tuvinieku, draugu un tautiešu pēdu meklējumos uz tālajiem austrumu apgabaliem.
"Tas ir neizmērojams ieguldījums savas tautas piemiņas iemūžināšanā, un vienlaikus tas ir vēstījums jaunajiem par to, ko nekad nedrīkst aizmirst," pauda prezidents.
Kā ziņots, pieminot 73.gadadienu kopš 1941.gada 14.jūnijā notikušām deportācijām, kad no Latvijas tika izsūtīti aptuveni 16 000 iedzīvotāju, šodien Melngalvju namā notiek konference, grāmatas "Sibīrijas bērni" atvēršana un koncerts "Aizvestajiem". Arī citviet Latvijā notiek dažādi Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienai veltīti pasākumi.
Pēc Latvijas Valsts arhīva datiem, 1941.gada 14.jūnija deportācijās Latvija zaudēja vairāk nekā 15 425 iedzīvotājus, viņu vidū latviešus, ebrejus, krievus, poļus, no kuriem 3751 bija bērns vecumā līdz 16 gadiem. Izsūtīšanas laikā vīriešus atšķīra no ģimenēm un aizdzina uz gulaga nometnēm, kur daudziem piesprieda augstāko soda mēru, bet citus sodīja ar ieslodzījumu nometnēs.
No Torņakalna stacijas 1941.gada 14.jūnijā uz Sibīriju izveda tūkstošiem Rīgas un tuvējās apkārtnes ģimeņu. Aptuveni 9300 lopu vagonos iesprostotu cilvēku šajā dienā no Torņakalna stacijas tika izsūtīti garā un mokpilnā ceļā uz Sibīriju, no kuras tikai retajam pēc gariem bada, sala, slimību un smaga darba gadiem palaimējās atgriezties mājās. Stacijā netālu no sliežu ceļiem atrodas piemiņas akmens un vagons, kas kalpo kā uzskatāms liecinieks vienai no visdrūmākajām dienām Latvijas vēsturē.