Zvaigžņu bērnu vecāki sāk runāt

 
Iniciatīvas Zvaigžņu bērni viena no dibinātājiem Žanete Drone ©f64

Cīnīties par bērna mirstīgajām atliekām ir pēdējais, ko vecākiem, kuri zaudējuši bērniņu grūtniecības laikā, vajadzētu darīt, tāpēc mēs nolēmām darīt visu, lai nevienai mammai un tētim šāda cīņa vairs nebūtu jāizcīna, saka viena no sabiedriskās iniciatīvas Zvaigžņu bērns iedibinātājām Žanete Drone.

Latvijā ik gadu ap 3300 grūtniecību jeb katra septītā astotā grūtniecība pārtrūkst no vecākiem neatkarīgu iemeslu dēļ, gandrīz ikviens pazīst kādu ģimeni vai cilvēku, kuru personīgi ir skāris šis zaudējumus, taču Latvijā līdz šim par vēl nedzimuša bērniņa zaudēšanu nav bijis pieņemts runāt. Zvaigžņu bērns dibināta tieši tādēļ – lai par šiem, lai arī cik sāpīgiem, jautājumiem runātu sabiedrībā, gan tāpēc, ka ir virkne juridiski, medicīniski, tiesiski un sociāli nesakārtotu jautājumu, kas skar zvaigžņu bērnu ģimenes.

Vecākiem nav jāizcīna bērniņš

Rīgas Lutera draudzes namā, kā arī vietnē dveseludarzs.lv iepazīstami vairāku ģimeņu stāsti par viņu zvaigžņu bērniem. Mazi adīti zābaciņi, drēbītes, pēdas nospiedums, ultrasonogrāfijas uzņēmums, grāmatiņa – tās ir lietas, kuras vecākiem atgādina par bērniem, kuri miruši vēl nedzimuši vai drīz pēc dzemdībām. «Anna Benedikte piedzima mirusi gaidību septītajā mēnesī. Šīs drēbītes ir darinātas ar rokām īpaši viņai. Tās šuvusi kāda sieviete ASV, kura, zinot, ka viņas veselības stāvoklis ir ļoti slikts, bērnu ļoti iemīlēja,» vēsta Annas vecāku stāsts. Kāpēc zvaigžņu bērni? Šis vārdu salikums aizgūts no Vācijas, ar to pieņemts apzīmēt grūtniecības, dzemdību laikā vai drīz pēc dzemdībām mirušus bērnus. Rīgas Lutera draudzes mācītājs Linards Rozentāls norāda: vecāku pieredze liecina, ka bērnu nenodzīvotās dzīves veido gaismu gluži kā zvaigznes, un tas ļauj zem viena vārda apvienot visus zaudējumus.

Žanete Drone, Zvaigžņu bērnu iniciatīvas aizsācēja, atklāj, ka viņas ģimene pārdzīvojusi smagu pieredzi, grūtniecības laikā zaudējot bērniņu. Zēns, kuram jau ilgi pirms dzimšanas bija dots vārds Miķelis, pasaulē nāca nedzīvs. «Kad mēs jautājām, kā notiks atvadīšanās no bērniņa, vai varam saņemt bērna ķermenīti, mums pateica: tas nekā nenotiks, jo tas viss nav likumīgi,» stāsta Žanete. «Mēs izcīnījām smagu cīņu ar dakteriem, izcīnījām savu bērniņu, un, kad pirmās traģēdijas sāpes bija pāri, mēs sapratām, ka darīsim visu, lai nevienai mammai un tētim nebūtu jāizcīna tāda cīņa. Cīnīties par bērna mirstīgajām atliekām ir pēdējais, kas vecākiem būtu jādara.»

Liedz cieņpilni atvadīties

Kā izveidojusies tāda situācija, ka nedzīvi dzimušus bērniņus vecākiem nedod un viņi nevar no bērniem atvadīties? Iniciatīvas Zvaigžņu bērns dalībnieki sarunā uzreiz uzsver, ka tā būtu vai ir vecāku brīva griba, jo nevienu ar varu piespiest atvadīties no bērna, kas piedzimis nedzīvs, nevar un nedrīkst. Taču ir daudz vecāku, kuri atklājuši sāpes, problēmsituācijas, kuras radušās tieši tāpēc, ka «bērns ir jāizcīna» vai jācenšas apgāzt mediķu teiktais, ka «tas ir auglis», nevis bērns, kā vecāki viņu sauc jau no pirmajām grūtniecības nedēļām.

Likumos un normatīvajos aktos noteikts: ja grūtniecība pārtrūkst pirmsperinatālajā periodā – ja nav 22 grūtniecības nedēļas un bērna svars nav 500 gramu, arī ja vecāki to vēlas, viņiem tiek liegta iespēja cieņpilni no zaudētā bērna atvadīties. Šie bērni medicīnas iestādēs tiek likvidēti kā medicīnas atkritumi. P. Stradiņa slimnīcas Perinatālās aprūpes centra vadītāja Maira Jansone atzīst, ka medicīniski grūtniecība, kas pārtrūkst līdz 22. grūtniecības nedēļai, ir spontānais aborts, bet ārste piekrīt, ka sieviete to var uztvert citādāk un, ja viņai ir vēlme saņemt bērna mirstīgās atliekas, tas ir jāļauj. «Mums kā ārstiem būtu vieglāk, ja šīs lietas būtu sakārtotas, jo pašlaik likumos nav pateikts ne jā, ne nē; tas, vai medicīnas personāls izdod vecākiem mirstīgās atliekas, ir uz nelegālas rīcības robežas,» saka M. Jansone.

Bērniņš, kurš pazuda

Šķetinot normatīvu pavedienu, atklājas, ka arī ja vecāki var saņemt (izcīnīt) bērna mirstīgās atliekas, viņi bērnu nevar apbedīt, jo viņam nav personas koda, netiek fiksēts ne bērna dzimšanas, ne miršanas fakts, vecākiem vispār praktiski nav nekāda pierādījuma, ka bērns bijis... Bērnu, kurš dzimis pirms 22 grūtniecības nedēļām, oficiāli nevar arī apbedīt, nav tādas vietas, kapsētas vai piemiņas vietas. Māte gan var saņemt izziņu, kurā minēts mātes vārds, ka ir noticis spontānais aborts.

Ja nedzīvi dzimušais bijis vecāks par šīm 22 grūtniecības nedēļām, tad vecāki var nokārtot dokumentus un saņemt bērnu apglabāšanai, taču arī šajās situācijās ir aktuāls jautājums – kur paliek bērnu mirstīgās atliekas, ja vecāki emocionāli pēc piedzīvotā nespēj uzņemties rūpes par apglabāšanu? Atkal saskaņā ar normatīviem – mirstīgās atliekas tiek utilizētas.

Kāda mamma dveseludarzs.lv atklāj savu stāstu: viņa dzemdējusi nedzīvu bērniņu 21./22. grūtniecības nedēļā, un viņai pateikts, ka bērniņu sūtīs uz ekspertīzi Rīgā un tur arī kremēs. Taču, kad mamma pārdomājusi, jo bija uzzinājusi par dvēseļu dārzu, kas atrodas Rīgā, un to, ka varētu paši apbedīt, vairs neviens nevarējis pateikt, kur ir palicis bērniņš. Nodaļā, kurā sieviete dzemdēja, bērna nav bijis, Rīgā – neviens neko nezināja, bet slimnīcas galvenais ārsts atbildējis, ka nevienam personīgi neatdod mirušus bērnus, lai nesadomā aprakt, piemēram, savā piemājas dārzā.

Risināt šos smagos jautājumus uzsākusi iniciatīva Zvaigžņu bērns, rosinot Saeimu pieņemt grozījumus likumos. Izveidota darba grupa Veselības ministrijā. Viens no iespējamiem variantiem ir likumā iekļaut normu, ka «ārstniecības iestāde pēc vecāku pieprasījuma izsniedz augļa mirstīgās atliekas apbedīšanai». Te gan jebkurā gadījumā, visticamāk, tiktu iekļauts kāds precizējums, vai visos gadījumos mirstīgās atliekas izdodamas, piemēram, ja bērns zaudēts ļoti agrīni, piemēram, pirmajās nedēļās.

Tāpat varētu noteikt, ka slimnīcām ir pienākums cieņpilni un atsevišķi no medicīnas atkritumiem apbedīt visu bērnu mirstīgās atliekas neatkarīgi no grūtniecības ilguma, kurā bērns zaudēts. No pārrunām ministrijā secināts, ka tā varētu būt mirstīgo atlieku kremācija. Zvaigžņu bērns ieplānojis runāt arī par citiem ģimenēm, kuras zaudējušas bērnus, svarīgiem jautājumiem, piemēram, tik svarīgo psiholoģisko atbalstu, jo pašlaik vecākiem, tuviniekiem kvalitatīva palīdzība netiek piedāvāta, kā arī sociālās drošības problemātikas risināšanu.

Dārzs dvēselēm

P. Stradiņa slimnīcas Garīgās aprūpes dienesta kapelāne Lelde Titava stāsta, ka jau pirms vairākiem gadiem saskārusies ar vecāku jautājumiem, kur likt mirušu bērnu, kā dabūt bērna mirstīgās atliekas, ja medicīnas darbinieki atsakās tās izdot. «Pieredzēti arī skandāli – prasa bērnu, bet viņu nedod, nav dokumentu, man ir žēl gan vienu, gan otru pusi,» saka kapelāne. Pēc viņas iniciatīvas pirms vairākiem gadiem izveidots pirmais Latvijā Dvēseļu dārzs – piemiņas un apbedīšanas vieta grūtniecības laikā zaudētiem, nedzīvi dzimušiem un drīz pēc dzemdībām mirušiem bērniem.

Rīgas Lutera draudzes mācītājs L. Rozentāls nebaidās atzīt, ka 2007. gadā, kad draudzē vērsās P. Stradiņa slimnīca, uzrunājot par iespēju izveidot Dvēseļu dārzu Rīgas Lutera baznīcas teritorijā, baznīca lūgumu noraidīja, visticamāk, tobrīd tas šķitis pārāk grūts uzdevums. Dārzs izveidots pie Svētā Alberta Romas katoļu baznīcas netālu no Stradiņiem. Nedzīvi dzimis bērniņš tiek kremēts un vēlāk apbedīts kopā ar citiem bērniem, bet vecāki vienmēr var apmeklēt dārzu, atcerēties bērniņu, nolikt svecīti. Iniciatīva Zvaigžņu bērns pamudinājusi vēlreiz šo jautājumu skatīt, un pašlaik Lutera baznīca apņēmusies izveidot otro Dvēseļu dārzu Latvijā. «Tā varētu būt vieta, kur vecākiem atnākt, pieminēt, pasēdēt, un arī te līdzīgi kā pie Alberta baznīcas būtu vieta, kur apglabātu kremētos nedzīvi dzimušos bērnus,» Neatkarīgajai pastāsta L. Rozentāls.