Pēteris Apinis: Latvija veselības aprūpē nav demokrātiska valsts
Par veselības aprūpes problēmām Latvijā, par jomas žurnālu, kurš ir kvalitatīvākais Eiropā, – saruna ar Latvijas Ārsta galveno redaktoru Pēteri Apini, Latvijas Ārstu biedrības prezidentu un aktīvu publicistu.
– Gribu atgādināt, ka tieši pirms 20 gadiem kļuvāt par veselības valsts ministru – tā toreiz saucās šis postenis. Jūs arī bijāt tas, kurš ieviesa pacienta iemaksu. Tagad tā ir transformējusies par īstu sāpju naudu. Diez vai tāda bija jūsu sākotnējā iecere...
– Protams, nē. Reformu veicu 1995. gadā, taču vēl arvien uzskatu, ka viens lats (toreiz iemaksa bija 20 santīmu) pie ģimenes ārsta ir adekvāts maksājums. Tikai par to nevajadzētu rakstīt kvīti un sešas atskaites. Diemžēl šī korektā sistēma transformējusies par graujošu naudas raušanu, lai aizpildītu iestādes kasi. Ārstēšanās slimnīcā var iedzīt bankrotā jebkuru.
– Ir skaidrs, ka ar medicīnu viss nav tik labi, kā gribējās toreiz, kad sākām atjaunot savu valsti. Ministri nāk un iet, reformas turpinās, bet rezultātu nav. Cieš pacienti.
– Pilnībā esam aizmirsuši, kas medicīnā ir galvenais. Ministri, politiķi, ārsti un pacienti runā tikai par naudas trūkumu, modernām tehnoloģijām, zālēm vai celtniecību. Pēdējos gados nedzirdam, ka kāds domātu arī par pacientu.
– Kas ir galvenā problēma Latvijas veselības aprūpē?
– Manuprāt, pārāk lielā līdzmaksājuma, pacientu iemaksas, maksas pakalpojumu, paša apmaksātu medikamentu kopējā summa. Slimniekam jāapmaksā gandrīz puse no visas viņa ārstniecībā tērētās summas. Latvija veselības aprūpē nav demokrātiska valsts, jo ārstniecības, diagnostikas un rehabilitācijas izdevumi netiek sadalīti solidāri, bet paliek paša slimnieka problēma. Latvijā veselības aprūpei tērē vairāk naudas uz vienu iedzīvotāju nekā Igaunijā, kur daudz lielāka daļa ir solidāra. Man kā ārstam, protams, vairāk gribētos saklausīt ministrijas viedokli par veselu cilvēku, proti, par iespējami ilgāku veselības saglabāšanu. Bet mēs – tikai par naudu, par naudu... Tad rodas mistiskas shēmas, ko mūsdienās sauc par kvalitātes vadību, e-veselību, attīstības plānu, kas patiesībā ir naudas šķērdēšana un rosības imitācija. Tā, piemēram, zem kvalitātes vadības zīmes Veselības ministrija par četriem miljoniem Eiropas struktūrfondu naudas atkal ir nolēmusi sarežģīt mediķu dzīvi – izstrādājot lērumu dokumentu, veidlapu, kartīšu, talonu, ko katram ārstam aizpildīt elektroniskā un papīra formātā. Par pacientu šeit ir viena rūpe – ka tikai cilvēks noslēgtu līgumu ar savu aprūpes sniedzēju... Patlaban visās Eiropas valstīs, kurās līdzīga kvalitātes nodrošināšanas sistēma ir ieviesta, meklē veidu, kā no tās tikt vaļā. Šī sistēma nedomā par pacientu, nevienam slimais cilvēks neinteresē. Sistēmu interesē tikai aizpildīti papīri un tabulas. Kontrole – tikai pa papīra rindiņām. Ja dokumenti labi aizpildīti un pacients nomiris, Veselības ministrija ir laimīga – toties kvalitāte taču augstākajā līmenī... Medicīna jau nav vienīgā joma, kur politiķi izslēguši būtisko no sava skatpunkta. Arī Izglītības ministrija runā tikai par skolotāju algu reformu, bet pilnīgi neviens nepiemin, ka galvenais ir vesels un gudrs skolēns.
– Jūs runājat tā, it kā pats grasītos kandidēt uz Saeimu...
– Es uz Saeimu netaisos un partijās nestāšos.
– Kas būtu kardināli jāmaina, lai pacientu līdz nāvei nenospiestu šī papīru un naudas kāšanas sistēma? Konkrēti kādam vajadzētu būt likumam par veselības finansēšanu? Kā vērtējat esošo?
– Tas likums nav pat klibs ar divām kājām. Vienas kājas, proti, korektas naudas sadales un izlietošanas, likumā nav vispār. Līdz ar to Ministru kabinets katru gadu seškārt maina noteikumus, pēc kādiem nauda sadalāma. Tā ir vairāk nekā 1000 lappušu bieza grāmata bez struktūras un noteikumiem, ko nav izlasījuši pat paši sastādītāji. Manuprāt, finansēšanas principiem jābūt aprakstītiem Ārstniecības likumā, kas aizņemtu divas lappuses. Būtu jāgarantē noteikts naudas procents neatliekamajai palīdzībai, primārajai aprūpei, veselības saglabāšanai, rehabilitācijai – proti, tām jomām, ko politiķi neredz un vienmēr atstāj pabērna lomā.
– Tieši šodien aprit 25 gadi, kopš iznāk žurnāls Latvijas Ārsts. Neticami – 80 lappušu biezs, ikmēneša žurnāls, 3000 eksemplāru tirāžā.
– Latvijas Ārstsir žurnāls profesionāļiem. To nosūta katram Latvijas Ārstu biedrības biedram bez maksas, kā arī medicīnas iestādēm – pat lielākajām slimnīcu nodaļām, firmām. Vēl ir abonenti, lielākoties farmaceiti.
– Vai žurnāls ir lasāms arī vienkāršiem lasītājiem, piemēram, tādiem, kas vēlas kaut ko uzzināt par savu žultspūsli vai sirdi?
– Protams, nē. Pacientiem ir virkne citu izdevumu. Tiesa, šos izdevumus lielā mērā diktē tieša vai netieša reklāma. Visvairāk reklamē uztura bagātinātājus. Sameklē rakstu par sirdi un pieliek klāt reklāmu ar preparātu, it kā tas tad nu ārstēs sirdi. Vai vēl trakāk – publicē tulkojumu, kurā it kā ārsts apliecina šī uztura bagātinātāja vērtīgās īpašības. Patiesībā es zinu tikai vienu uztura bagātinātāju – zivju eļļu, kam ir pierādīta labvēlīga ietekme uz veselību. Rīt polivitamīnus nozīmē tikai šķiest naudu. Esmu izlasījis tonnām literatūras, bet nekādi nevaru saprast, kā kaut kāds nezināma satura maisījums var radīt stiprus nervus vai kāds cits samazināt holesterīnu un pagarināt sirds mūžu. Latvijas iedzīvotāji uztura bagātinātājos notērē vairāk nekā 40 miljonu eiro. Par šo naudu varētu veikt profilaktiskās apskates, iegādāties vajadzīgus medikamentus, ārstēties.
– Pēteri, jūs esat ārsts. Gribu zināt – ziņkārības pēc: kā jūs apguvāt žurnālistikas iemaņas?
– 1991. gadā mācījos žurnāla veidošanu Deutsches Ārzteblatt izdevniecībā Vācijā. Šobrīd vācieši mācās no mums. Pērn biju eksperts čehu un poļu ārstu izdevumiem.
– Žurnālā ir ļoti blīva informācija.
– Pirms 25 gadiem, kad sāku izdot Latvijas Ārstu, galvenokārt centos izpatikt saviem autoriem, lai tikai neatteiktu rakstus. Patlaban žurnālā ir pilnībā pazuduši stāsti par lentīšu griešanu, atverot slimnīcu vai nodaļu; intervijas; ceļojumu (atvainojos, kongresu apmeklējumu) apraksti; arī dakteru basketbols ir pazudis. Mums allaž ir divtik ko publicēt, nevaru atļauties nedot kolēģiem viņiem patiesi vajadzīgu informāciju.
Pasaules medicīnā ir divu veidu žurnāli – rakstītājam un lasītājam. Rakstītājam domātie ir citējami žurnāli, kuros publicēti zinātniski raksti pēc stingri noteiktas metodikas labā pigion english vai scientific english valodā. Šos rakstus izlasa autora darba vadītājs, padotais, māte, kā arī līdzīgas tēmas pētnieki plašajā pasaulē. Publicēties šādā žurnālā ir prestiži. Ja tam ir augsts citējamības indekss, to ir prestiži abonēt un turēt uz galda. Tiesa, pasaulē ir tādi žurnāli kā New England Journal of Medicine, Lancet, Nature, kuros tiek publicēti raksti, kas reāli virza pasaules medicīnu. Žurnāli lasītājam ir medicīnas izziņas materiāls, kas paredzēti, lai ierindas ārsts varētu izlasīt jaunākās zinātniskās informācijas apkopojumu savā vai tuvā specialitātē. Žurnāls Latvijas Ārsts ir tipisks žurnāls lasītājam. Tas publicē galvenokārt Latvijas profesoru un mācībspēku rakstus par to, kas pasaulē jauns šajā specialitātē. Parasti ierindas ārstam nav laika un spēka milzīgajā pasaules literatūras klāstā atrast sev vajadzīgo informāciju. Tam vajadzīgs tulks, kas materiālu pārvērš saprotamā latviešu valodā. Sākumā tas ir profesors, vēlāk redaktors, kas sakārto teikumus vieglāk uztveramā formā.
– Vai Latvijas Ārsts nekad nebūs citējams žurnāls?
– Ceru, ka nekad. 90. gadu sākumā mēs ar lietuviešiem gājām dažādus ceļus. Lietuvieši savu žurnālu Medicina sāka izdot angļu valodā, un tas kļuva citējams. Šobrīd Ārstu biedrībai un Rīgas Stradiņa universitātei pieder divi no 12 Lietuvas žurnāla ikgada numuriem. Patlaban tas ir vienīgais Latvijas citējamais žurnāls. Latvijas Ārstspilnībā atteicās no svešvalodām, pat no kopsavilkumiem angļu valodā, jo tā izrādījās vienkārša zīmēšanās – nevienam tie nav vajadzīgi. Visi raksti ir paredzēti ierindas ārstam, jo viņa smadzenes nav miskaste. Ārstam jālasa tas, kas viņam vajadzīgs. Tādēļ pilnu saturu mēs liekam uz žurnāla vāka, jo nav laika satura meklējumiem – uzreiz jāierauga tas, kas vajadzīgs, šķir tikai vajadzīgo lappusi un lasi.
– Un kā ar profesionālo slengu?
– Pateicoties Latvijas Ārstam, latviešu mediķi runā, raksta un domā pareizā latviešu valodā. Savulaik Pasaules brīvo latviešu apvienība vairākkārt prēmēja Latvijas Ārstu kā izdevumu ar labāko latviešu valodu, kas apsteidza Karogu un citus literārus žurnālus. Es pats rakstu, lietojot mīksto ŗ, sh, ch, un dažkārt lietoju garo ō. Diemžēl manu mīksto ŗ neviens nepublicē, bet man tomēr ir izdevies pārliecināt kolēģus nerakstīt šizofrēnija, bet shizofrēnija, nelietot išēmiskā slimība, bet gan ishēmiskā slimība. Mēs taču nesakām šēma, bet shēma. Tomēr gadu no gada arvien vairāk latviešu valodā ienāk anglicismi. Autori, cienījami profesori, nevēlas rakstīt priekškambaris, bet gan atrijs; nesaka plandīšanās, bet fibrilācija, lieto visdažādākos angļu slengus un protestē pret mūsu vēlmi rakstīt labā, skanīgā latviešu valodā.
– Faktiski Latvijas Ārsts veido latviešu medicīnas terminoloģiju.
– Latviešu medicīnas terminoloģiju radīja profesors Kristaps Rudzītis un Ilmārs Lazovskis. Mans uzdevums ir turpināt viņu darbu. Kamēr es vadīšu Latvijas Ārstu, bet Ieva Miķelsone rediģēs, tas būs izdevums ar labāko latviešu valodu žurnālistikā.
– Jūs esat redaktors vēl kādam žurnālam...
– Pasaules Ārstu savienība izdod World Medical Journal, kas adresēts visām nacionālām ārstu asociācijām. Žurnālam šogad ir 60. gadskārta. Pēdējos sešus gadus to vadu es. Man ar angļu valodu ir problēmas, jo pārvaldu vācu valodu. Tāpēc šo darbu varētu nosaukt par mocībām daudzu nakšu garumā. Es ceru, ka visu pasaules valstu ārstu organizāciju līderi kaut ko gūst no šī izdevuma.
– Jūs savulaik sarakstījāt un izdevāt iespaidīgo grāmatu Cilvēks par anatomiju, fizioloģiju, patoloģiju.
– Jā, bet mani māc mazvērtības komplekss, ja salīdzinu savu veikumu ar sava grupas biedra, profesora Aivara Lejnieka radīto trīs sējumu Klīnisko medicīnu. Latviešu valoda ir astotā valoda pasaulē, kurā visa klīniskā medicīna izdota vienā krājumā. Paldies Dievam, esmu viņa manuskriptā iejaucies ar saviem padomiem un redakcionāliem labojumiem. Tagad varu sist sev pa plecu, ka esmu šajā darbā blakus stāvējis. Pats esmu izdevis vai rediģējis 160 medicīnas grāmatu. Pēdējos sešus gadus ar to nenodarbojos, vienkārši nav laika, bet Medicīnas apgāds Maijas Šetleres vadībā joprojām aktīvi izdod medicīnas literatūru latviešu valodā. Salīdzinājumam: kopš 1990. gada igauniski ir iznākušas 10 grāmatas, lietuviešu valodā aptuveni 50.
– Esam lasījuši arī jūsu publicistiku par sabiedrības veselību.
– 55 gadu dzimšanas dienā man uzdāvināja manu bibliogrāfiju, kurā bija aptuveni 2500 populārzinātnisku rakstu, no kuriem vismaz 90% par veselības saglabāšanu un veicināšanu. Mans uzdevums ir mācīties pašam un palīdzēt citiem ārstiem, bet iegūtās zināšanas jau vienkāršotā veidā nodot pacientiem. Tas taču patiesībā ir tik vienkārši: sportot, nesmēķēt, nedzert šņabi, nelietot sāli, cukuru, transtaukus, mīlēt savu valsti. Šo darba stilu un attieksmi samācījos no Ilmāra Lazovska un Miervalda Birzes.