Nedēļas nogalē, 7. un 8. jūnijā, Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā norisināsies gada lielākie amatniecības svētki. Ikgadējais latviešu tautas lietišķās mākslas darinājumu gadatirgus Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā šogad pulcēs ap 550 amatnieku un vismaz pārdesmit tūkstošus apmeklētāju.
Tas ir šā gadatirgus fenomens, tāpat kā amatnieku piedāvātie darinājumi, kas kardināli un krasi nemainās. Tikai pēc dažiem gadiem allaž no jauna attopies, ka gadatirgū esi ieraudzījis «vecu dziesmu citās skaņās».
Rotkalis, kuru viņa darbu pircēji pazīst kā Mūku Tontonu, priecājas: «Šī ir tradīcija, kurai visu gadu gatavojamies. Tas viens no lielākajiem pasākumiem Latvijā.» Tāpēc viņam jau gandrīz divas desmitgades nerodas šaubas, piedalīties vai ne. Daudzus amata brāļus satikt un viņu veikumu novērtēt var vairs tikai reizi gadā brīvdabas muzejā, jo kādreizējās kopā sanākšanas tradīcijas ir izčākstējušas. «Šī ir tradīcija, kas mēģina spirināties, lai izdzīvotu,» uzskata rotkalis.
Gadatirgus šogad notiek 44. reizi, un pircēji brauc no tuvām un tālām valstīm. Tāpat kā pārpircēji, kas pirms vairākiem gadiem mēdza izķert iepatikušos un «ejošos» roku darbus. «Toreiz sešos no rīta atbrauci, septiņos jau varēji braukt mājās, jo leiši visu bija nopirkuši,» saka viens no ilggadējiem gadatirgus dalībniekiem. Tagad, šķiet, šī tendence gājusi mazumā, bet parādījusies cita.
Var jau uzskatīt to par Latvijas amatnieku reklāmu, ja viņu darinājumi tiek uzpirkti tālākpārdošanai, tomēr viens no gadatirgus mērķiem ir pasargāt latviešu tautas lietišķo mākslu gan no rūpnieciskajiem ražojumiem, gan no kaimiņvalstu amata brāļu konkurences. Pašiem amatniekiem ir dažādi viedokļi. Amatnieki un brīvdabas muzejs cīnās pret komerciālo ražojumu pārdošanu. Taču tā sauktie amatnieki tik un tā pamanoties ielavīties un tirgojot uzpirktas un ievestas preces. Jā, ir gan komisija, gan notiek darbu atlases, bet visus tik un tā nesanāk izķert. Kādā no darbu atlases komisijām esot nācies redzēt «roku darbu» ar uzlīmi Made in China. Pinējs Juris Milčs prāto, ka citur iepirktu darbu uzdot par savu ir, mazākais, neētiski, bet, zinot, ka izcili pinēji Latvijā ir tikai trīs, varbūt vismaz Lietuvas meistariem varētu atļaut pārdot savus darinājumus? Konkurences vairošanai.
Par pircējiem pinumu meistaram ir savs novērojums. Cilvēki pēdējos gados pinumu vērtē pēc cenas, nevis pēc izpildījuma un kvalitātes. Ierauga lēto rūpniecisko ražojumu, kurš jau veikalā brēc pēc remonta, un acis iespīdas. Tam, kurš pārmet, kāpēc pinums maksā tik dārgi, viņš atcērt: izdari pats! Lai kārklu varētu locīt, kā ievajagas, tas ir pusgadu jāžāvē, nerunājot nemaz par visu citu darbu, kas paveicams pirms tam. Lai vienu metru zedeņu žoga nopītu, vajadzīgi 80 koki.
J. Milčam pat grūti atcerēties, kad viņš pirmoreiz piedalījies gadatirgū ar saviem pinumiem, bet Latvijas Amatniecības kameras meistars viņš ir kopš 1994. gada. Pinējs bijis viņa vecaistēvs, kā Juris saka, vecfāters Jeronims Milčs, tāpēc darbi ļoti atšķiras no citiem Latvijā un Lietuvā redzamajiem. Juris pārstāv veco skolu, veco stilu, kas nav unificēts kā leišu amatniekiem. Daļa viņa pinumu tapuši slinkuma dēļ, tieši tālab tie ir ērti ikdienas lietošanā. Piemēram, lai sieva nedzenā karināt puķpodus te šur, te tur, viņš izgatavojis lielu trauku. Sakrauj trīs petūniju podus un nes no viena stūra uz citu. Ideālā piknika groza modeli izstāstījis pavārs Mārtiņš Rītiņš. Juris var uzpīt zivju grozu, lietussargu turētāju, šūpuļkrēslu un zedeņu žogu. Visu. «Cilvēku fantāzijas ir oi,oi!» smejas meistars. Kāds tikām dīcis, ka vajag ķerbeli velosipēdam, kamēr Juris uzpinis. Cits īdējis par šūpuļkrēslu. «Vai tev 400 eiro ir?» pinējs noprasījis. Ak, dārgi? Diez vai, jo darbs ir smags un pinējam pirksti rēpuļaini.
Rotkalis Mūks Tontons atzīst, ka daudzi rotu meistari izvēlas vieglāko ceļu – uztaisa vienu rotu, uztaisa atlējumu un tiražē. Tas ir ātrāk un rentablāk, bet nav amatnieka cienīgs darbs. «Man šis darbs ir sirdslieta. Man nav interesanti visu laiku darīt vienu un to pašu, es eju uz priekšu un citus ieinteresēju. Gadatirgus ir iespēja, lai paskatītos, ko citi padarījuši, tas ir kā atskaites punkts,»viņš rezumē savu nostāju, kāpēc dalībai gadatirgū saka jā.