Kam traucē stipri sabiedriskie mediji?

Pēdējās nedēļās Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (NEPLP), tās darbībai un atsevišķiem padomes locekļiem, tajā skaitā man, tiek pievērsta pastiprināta mediju uzmanība. Lietā tiek likti dažādi līdzekļi – ir izvērstas sazvērestības teorijas, tiek iesaistīti anonīmu vēstuļu rakstītāji un meklēti interešu konflikti, politiķi tiek mudināti rīkot paraugprāvas, masu medijos top attiecīgas ievirzes raksti. Tā kā šajos procesos tiek locīts arī mans vārds, varu teikt: brīžiem rodas sajūta, ka tu pārmaiņus tiec padarīts te par Kafkas, te Orvela romāna varoni, lai gan patiesībā notiekošais ir no daudz garlaicīgāka un triviālāka žanra.

No publikācijām medijos var nojaust, ka NEPLP ar savu darbību ir aizskārusi kādas intereses, kuru apdraudējums ir tieši saistīts ar sabiedrisko mediju attīstību un Latvijas informatīvās telpas kvalitātes uzlabošanos. Tieši šīs ir NEPLP darbības prioritātes, kam pakārtoti daudzi mūsu lēmumi un iniciatīvas. NEPLP ir neatkarīga institūcija, kas atbilstoši savai kompetencei pārstāv sabiedrības intereses elektronisko plašsaziņas līdzekļu jomā. Atceros, dienā, kad Saeima balsoja par NEPL padomes locekļiem, kāds Saeimas deputāts un bijušais kolēģis no tribīnes sacīja: jūs nezināt, ka šie cilvēki nav ietekmējami. Acīmredzot ir gana bīstami jau tas vien, ka institūcija praksē realizē savas darbības vienu no pamatprincipiem – neatkarību. NEPL padomes locekļu atbildības jomas ir sadalītas, es atbildu par Latvijas Televīziju un sabiedrisko mediju reformu, un šajā kontekstā būtu interesanti paskatīties, kas tad ir tie, kuru intereses sabiedriskie mediji ietekmē?

Savā darbībā esmu pieredzējis pietiekami daudz cilvēku no medijus pārstāvoša nevalstiskā sektora vai Latvijas politikas vides, kuri ir gatavi iestāties pret jebkuru sabiedrisko mediju attīstības plānu vai pasākumu, kuri vairākkārt ir mēģinājuši rast iespēju pārdalīt sabiedrisko mediju finansējumu, apturēt sabiedrisko mediju attīstības scenārijus. Kad notika diskusija par iespēju virszemes apraidē attīstīt Latvijas Televīzijas kultūras kanālu, kāds politiķis aicināja neļaut Latvijas Televīzijai «kanibalizēt» mediju telpu... Kad tika prezentēta sabiedrisko mediju reforma, tika pārmests, ka koncepcija pietiekami nenodrošina politisko neatkarību, lai gan tieši šā jautājuma izstrādē tika pievērsta īpaša uzmanība, lai Latvijā neveidotos Ungārijas modelis... Kad notika diskusijas par Baltijas sabiedriskā medija kanāla veidošanu krievu valodā, kas faktiski ir nacionālās drošības jautājums (šis ir viens no risinājumiem plaši piesauktajai krievvalodīgo auditorijas uzrunāšanai), tika doti mājieni, ka labāk to būtu uzticēt komerctelevīzijām... Kad NEPLP kopā ar sabiedrības viedokļu līderiem, Somijas televīzijas vadību, Eiropas sabiedrisko raidorganizāciju savienības EBU pārstāvjiem 2013. gada 11. oktobrī rīkoja konferenci par sabiedrisko mediju attīstību, saņēmām atteikumu no atbildīgās komisijas pārstāves parlamentā, jo šis jautājums neesot aktuāls...

Minētie piemēri rosina uz pārdomām par to, kam īsti ir izdevīgi saturiski un kvalitatīvi, bet kam – vāji un pakļāvīgi sabiedriskie mediji?

Šomēnes starptautiskajā sabiedrisko mediju attīstības konferencē INPUT 2014 Somijas pārstāvji (somu YLE ir viens no spēcīgākajiem sabiedriskajiem medijiem Eiropā) iepazīstināja ar savas darbības secinājumiem, uzsverot – valstīs, kur ir labāks un spēcīgāks sabiedriskais medijs, ir gudrāka un izglītotāka sabiedrība un arī kvalitatīvāki komercmediji, jo pirmie nosaka tos kvalitātes un profesionālos kritērijus, pēc kuriem vadīties otrajiem. Latvijā pēdējos gados bija izveidojusies ačgārna situācija. Manuprāt, kamēr komercmediju pārstāvji ar lobijiem politikā mēģinās apkarot sabiedriskos medijus, tikmēr ilgtermiņā ieguvēji nebūs neviens – ne pirmie, ne otrie un vismazāk jau sabiedrība. Sabiedrisko mediju un mediju vides jautājums ir tāds politiskās kultūras jautājums, kas prasa norobežošanos no šaurām atsevišķu ekonomisko grupu, indivīdu vai politisko uzskatu interesēm, tas ir jautājums par nacionālo drošību, par to, vai Latvijā būs stipra demokrātija, un to, cik izglītots vai informēts būs katrs Latvijas iedzīvotājs. Un tā nav kaut kāda intelektuāli izkalkulēta ilūzija, bet pasaulē pārbaudīta prakse, ko realizē jau Igaunijā, un šobrīd izskatās, ka arī Lietuva aizies Latvijai priekšā.

Jautājums, kas medijos pēdējā laikā apskatīts īpaši intensīvi, – vai mums ir redzējums par Latvijas sabiedrisko mediju attīstību ilgtermiņā, īpaši, vai ir plāns krievvalodīgo uzrunāšanai. Protams, šāds plāns ir un NEPLP nekad nav pat pieļauta doma, ka svešas propagandas ierobežošana varētu kalpot kā ilgtermiņa risinājums. Tas būtu absurds, un klaji nepatiesa ir šādas pieejas piedēvēšana NEPLP masu medijos. NEPLP katru gadu kopā ar sabiedriskajām raidorganizācijām un atbildīgajām ministrijām strādā pie programmas sabiedrības saliedētības nodrošināšanai, izstrādājot pasākumus, kas tiek ietverti sabiedriskajā pasūtījumā.

Balstoties uz sabiedrisko mediju koncepciju, izanalizējot līdzšinējo praksi, labākos ārvalstu sabiedrisko mediju piemērus, iesaistot ap 200 nozares pārstāvju un ekspertu, pērn tika radīta koncepcija, kura jau šobrīd kalpo kā sabiedrisko mediju attīstības plāns un politikas plānošanas dokuments. Pēc tā tiek izstrādātas gan satura prioritātes, gan gatavoti vadības uzdevumi, gan veikti sabiedrisko mediju budžeta pieprasījumi, tiek realizēta satura kvalitātes pārbaude. Piemēram, Latvijas Televīzijai un Latvijas Radio NEPLP kā vienu no uzdevumiem tuvākajos piecos gados ir noteicis ik gadu par 20% palielināt oriģinālsaturu bērnu un jauniešu programmām, kultūras programmām, ziņu raidījumiem, informatīvi analītiskajām programmām. Jau pēc pirmā gada, kad šis uzdevums ticis izvirzīts un konsekventi īstenots, mēs redzam augstvērtīgus bērnu un jauniešu raidījumus televīzijā, ir parādījušās izglītojošas programmas par vēsturi, jauni un oriģināli informatīvi analītiskie raidījumi, radīti inovatīvi kultūras formāti. Ir attīstījies sabiedrisko mediju portāls kā multimediju telpa.

Jūnijā būs pieejami dati par sabiedriskā labuma testa otro mērījumu, kas ļaus novērtēt sabiedrības vērtējumu par šīm izmaiņām. LTV ir veikusi būtisku organizatorisku pārmaiņu, lai stiprinātu redakcionālo neatkarību, nodalot satura pasūtīšanu no satura ražošanas, pirmo reizi ir uzsākta nopietna sadarbība ar Baltijas valstu sabiedriskajiem medijiem, ir uzsākti jauni kopprojekti starp Latvijas Radio un Latvijas Televīziju. kas šobrīd jau prasa virzību tālāk. Ir jāpiekrīt Valsts kontrolei, kura norādījusi: pastāv risks, ka sabiedrisko mediju reforma, kas ietverta koncepcijā, var nenotikt. Taču līdz šim NEPLP ir darījusi to, cik tālu atbilstoši savai kompetencei ir varēts darīt, – ar visām atbildīgajām ministrijām tika veikts koncepcijas saskaņojums, jautājums 2013. gadā trīs reizes tika virzīts apstiprināšanai Ministru kabinetā, bet bez konkrētām iebildēm, tika nolemts, ka veidos Saeimā apakškomisiju šo jautājumu risināšanai, taču tā netika izveidota. Rudenī, kad tika veidota jauna valdība, NEPLP vērsās pie kultūras ministres, iepazīstināja ar koncepciju un aicināja iekļaut šo jautājumu valdības deklarācijā. Vēl 2014. gada aprīlī NEPLP iesniedza Latvijas Radio un LTV priekšlikumus Kultūras ministrijā vienotas sabiedrisko mediju telpas stiprināšanai, kas paredzēja sabiedrisko mediju reformas realizāciju. Tālākais jau sniedzas aiz NEPLP pilnvarām, kas laikam var tikt uzskatīts par neatkarīgas institūcijas trūkumu. Mēs esam uzrunājuši politiķus, kuriem būtu jāpasaka skaidrs «jā» vai «nē» vienotam sabiedriskajam medijam Latvijā un šīs reformas realizācijai. Mediju vidē ir daudzi nesakārtoti jautājumi, taču, lai ko NEPLP varētu pārmest tās profesionālajā darbībā, bet tas viennozīmīgi nav jautājums par konsekventu sabiedrisko mediju attīstības politikas realizāciju.