Vai cilvēki ar invaliditāti sporto, ir atkarīgs no pieejamas vides un paša cilvēka intereses, Paralimpiskā sporta dienā Neatkarīgajai saka airēšanas treneris, Latgales airēšanas un tūrisma centra vadītājs Aleksejs Lavrenovs.
Viņa trenētie audzēkņi adaptīvajā grupā airēšanā ieguvuši medaļas gan Eiropas, gan pasaules līmeņa sacensībās. Pagaidām paralimpiskajās spēlēs airēšanas disciplīnā Latvija gan nav piedalījusies, taču treneris ir pārliecināts: tas notiks! Paralimpiskā sporta diena, kas brīvdienās noritēja Rīgā, Ķeizarmeža sporta centrā, pulcēja rekordlielu dalībnieku skaitu – cilvēkus ar invaliditāti, kuri jau nodarbojas vai vēlas trenēties kādā sporta veidā.
Paralimpiskie sporta veidi ir interesanti ar dažādību un niansēm, kuru nav parastajā sportā, piemēram, sēdvolejbols, ratiņbasketbols vai boccia – bumbu spēle. Taču ir sporta veidi, kuros cilvēki ar invaliditāti var piedalīties arī parastajās sacensībās, piemēram, loka šaušana. Loka šāvējs Gints Jonasts, lai arī pārvietojas ratiņkrēslā, startē sacensībās kopā ar veseliem cilvēkiem, un, kā viņš pats uzsver, tas arī visaizraujošākais – tu konkurē ar pilnīgi veseliem, profesionāliem sportistiem un gūsti rezultātus. «Loka šaušanā ir vienalga – vai tu šauj stāvus vai sēdus, galvenais, lai bulta sasniedz mērķi,» uzsver Gints. Paralimpiskajā sporta dienā viņš kopā ar loka šāvēju Ievu Melli rādīja klasi visiem interesentiem. «Es uzreiz zināju, ka vēlos šaut ar loku,» stāsta Ieva. Viņai ir gribasspēks, jo, tikko sākot trenēties, viņa nevarējusi loku rokās noturēt. Tagad Ieva šauj sieviešu izlases līmenī. Gints savukārt trenējies dažādos sporta veidos, bet loka šaušana viņam patīk visvairāk. «Izbaudu,» sportists ir lakonisks. Citiem viņš iesaka: vienkārši sāciet kaut ko darīt! No pieredzes gan Gints zina teikt, ka sportā jārēķinās ar izmaksām – jānokļūst uz treniņiem, jāiegādājas inventārs, tāpēc arī gandrīz visi sportisti strādā algotu darbu, lai varētu apmaksāt sportošanu. «Atbalsts nāk tad, kad jau esi ko sasniedzis,» saka Gints.
Aleksejs Lavrenovs trenē airēšanā bērnus un neredzīgus cilvēkus Daugavpilī. «Svarīgi, lai ir pieejama vide cilvēkiem ar invaliditāti,» saka treneris. Airēšanā var trenēties gan neredzīgi cilvēki, gan ar kustību traucējumiem, piemēram, ir tādi trenažieri, kur jāizmanto tikai rokas, ja ir paralizētas kājas. Latvijas airētājiem (sacensības notiek telpās) ir panākumi un medaļas, bet, lai startētu sacensībās uz ūdens, nepieciešama tā sauktā mix komanda – divi vīrieši, divas sievietes. Kā atzīst treneris, pagaidām komandu ir grūti nokomplektēt, jo nav... sieviešu. «Esmu pārliecināts – Latvija var pretendēt airēšanā uz paralimpiskajām spēlēm, un mēs uz to tiecamies,» uzsver A. Lavrenovs. Viņš līdzīgi kā citi sportisti un treneri saka: galvenais ir cilvēku gribasspēks, vide, kur trenēties, un finansiāls atbalsts, lai varētu piedalīties sacensībās.
Sporta dienā daudzi pirmoreiz uzzināja – ir arī paraskeletons un parabobslejs, kur pirmās sacensības pērn ziemā noritēja Latvijā. Iespējams, 2018. gadā šie sporta veidi tiks iekļauti ziemas paralimpiskajās spēlēs. Par savu pieredzi vairākās paralimpiskajās spēlēs stāstīja Aigars Apinis – nenoliedzami, tieši iedvesmojoties no viņa panākumiem, daudziem sportošana kļuvusi saistoša. Taču, kā uzsver Aigara un citu vieglatlētu treneris Aldis Šūpulnieks, interese ir daudziem, bet ne katrs var izturēt režīmu. «Daudzi paskatās sacensības un rodas vēlēšanās, taču, kad jāsāk trenēties, daudzi saprot: tas nav man,» no pieredzes stāsta treneris. Lai sasniegtu rezultātus, jāievēro smags režīms.