Dalailamas ekumeniskais vēstījums
5. un 6. maijā Rīgā viesojās Tibetas, Mongolijas, Himalaju reģiona, daudzu valstu budistu garīgais līderis dalailama.
Kā preses konferencē uzsvēra dalailama, šī ir viņa ceturtā vizīte Rīgā, bet pirmā, kurai ir tikai reliģisks raksturs un kurai, kā īpaši tika uzsvērts, nav politisku mērķu. Dalailama: «No 2011. gada, kad es noliku savas politiskās pilnvaras, esmu kļuvis pilnīgi laimīgs. Manā pārziņā ir tikai reliģiskā vadība. Ja man būtu politiska darba kārtība, tad man noteikti būtu svarīgi tikties ar politiskiem līderiem, bet manas vizītes mērķis ir veicināt budistu kultūru. Turklāt, apciemojot kādu valsti, es patiešām nevēlos, lai mana apciemojuma dēļ kādam izceltos lielas nepatikšanas vai problēmas. Man nav nekādu problēmu, ja valdības amatpersonas izvēlas netikties ar mani.»
Rīgas vizītes tiešais mērķis bija… tikties ar Krievijas budistiem. Krievijas Federācija veido ciešas attiecības ar Ķīnas Tautas Republiku, tāpēc dalailamas vizīte pie Krievijas budistiem jau desmit gadus tiek uzskatīta par nevēlamu. Rīgas vizītes laikā dalailama vairākkārt vērsās arī ar ekumenisku vēstījumu pie visu reliģiju ticīgajiem un arī neticīgajiem.
Nauda negarantē laimīgu dzīvi
Dalailama uzsvēra, ka viņa Rīgas vizītei ir trīs galvenie vēstījumi: «Es esmu viens no septiņiem miljardiem cilvēku, kas dzīvo uz zemes. Visus cilvēkus vieno kopējs mērķis: ikviens no mums vēlas būt laimīgs un nevēlas ciešanas. Neatkarīgi no tā, vai cilvēki ir ticīgi vai neticīgi, ikvienam ir svarīga sevis paša materiālā labklājība un veselība. Šodienas globālie jautājumi vairs nav tikai vienas valsts darīšana. Globālo sasilšanu nevar novērst vienas valsts rīcība. Tā ir kopēja problēma, kas risināma kopīgi. Ekonomiskā krīze arī vairs nav skatāma šauri no vienas valsts skatupunkta, bet gan globālā mērogā. Nauda ir vajadzīga. Ikvienam nauda ir nepieciešama. Pat kafijas tasi no rīta jums nepasniegs, ja nevarēsiet par to samaksāt. Nauda ir svarīga, bet tikpat svarīgs ir līdzsvars, jo nauda negarantē laimīgu dzīvi. Ja dzīves mērķis ir vienīgi nauda, nauda un nauda, tad būs problēmas. Jo vairāk ir naudas, jo lielāks ir stress un lielāka nedrošība, jo vairāk prāts ir pārņemts ar problēmām, kas var padarīt traku. Cilvēks nevar būt laimīgs, ja dzīvo bailēs un jūtas apdraudēts, bet cilvēki, kas pret ikvienu svešu izturas kā pret brāli vai māsu, būs laimīgāki, neatkarīgi no tā, vai viņi ir kādas reliģijas ticīgie vai nē. Mums visiem ir kopējas universālas, vispārcilvēciskas vērtības – līdzjūtība, piedošana, mīlestība un iecietība. Ir jāveicina un jāatbalsta šīs vispārcilvēciskās vērtības. Arī tie, kas ir ārpus reliģijām (non believers), atzīst vispārcilvēcisko vērtību nozīmi laimīgākas dzīves nodrošināšanā. Mans pirmais vēstījums ir dalīties pārdomās par to, kā būt laimīgiem un kā veidot kopēju izpratni par vispārcilvēciskajām vērtībām.»
Dalailamas otrais vēstījums:
«Es esmu budistu mūks, un otra tēma, ko vēlos uzsvērt, ir reliģiskās saskaņas veicināšana un savstarpējās izpratnes veicināšana pasaules galveno reliģisko tradīciju starpā. Neatkarīgi no reliģiju filozofisko koncepciju atšķirībām visām reliģijām ir kopīga izpratne par mīlestību, līdzjūtību, piedošanu, iecietību, pieticību un pašdisciplīnu. Visām pasaules lielākajām reliģijām! Vairākām Indijas reliģijām – džainismam, budismam – nav koncepcijas par Dievu vai Radītāju. Kristietībā un islāmā šāda koncepcija ir. Ar to budisti atšķiras no kristietības un citām reliģijām. Budismā nav Dieva vai Radītāja koncepcijas. Mēs ticam, ka materiālās pasaules virpulis ir bijis mūžīgi mūžos, ka materiālā pasaule cikliski mainās, iet bojā un atdzimst, bet mums nav koncepcijas, ka kādā brīdī to būtu radījis kāds no ārpuses. Manuprāt, neraugoties uz konceptuālām atšķirībām, visām pasaules galvenajām reliģijām ir līdzvērtīgs potenciāls veidot labus, labestīgus cilvēkus un veicināt harmonisku saskaņu starp dažādām reliģijām. Reliģijām vajadzētu cienīt citai citu un atzīt, ka katrai tradīcijai ir vērtība.
Indijā tūkstošiem gadu līdzās pastāv ļoti atšķirīgas reliģijas. Indijā ir pārstāvētas visas pasaules lielākās reliģijas, kuru pārstāvji saskanīgi dzīvo cits blakus citam. Reliģiskā saskaņa ir iespējama, un tas ir mans otrais vēstījums.»
Tibetas budisma kultūras «Mans trešais vēstījums – es esmu tibetietis. Mana bērnības valoda bija tibetiešu, un man ir Tibetas budisma pieredze, kas ir miermīlīga un optimisma pilna. Es varu vecināt un iepazīstināt citus ar pieeju, kas balstās nevardarbīgā un miermīlīgā attieksmē. Kad cilvēks ir rūpju nomākts un satraukts, tad tas būs neveiksmju cēlonis. Mana tradīcija ir atteikties no nomāktības un raizēm, lai pieņemtu optimistisku attieksmi un pārvarētu visas grūtības. Kad jūs mani aicināt, lai es jūs skolotu, tad tieši šo tradīciju pārņemiet no manis. Manuprāt, tas ir svarīgi ikvienam, neatkarīgi no tā, vai viņš seko budisma tradīcijām vai neseko. Vairākās budisma koncepcijās daudz kas ir pārņemams globālā – visas pasaules mērogā. Pēdējo divdesmit gadu laikā man ir bijušas nopietnas diskusijas ar mūsdienu zinātniekiem. Viņi ir nonākuši pie slēdziena, ka mūsu emocijas, viss, ko mēs darām, ietekmē mūsu veselību. Šajā ziņā budistu priekšstati un psiholoģijas zinātniskā izpratne sakrīt. Mentālā veselība, domu skaidrība un tīrība pozitīvi ietekmē fizisko veselību. Tāda ir arī budisma koncepcija, un tas bija mans trešais vēstījums.»
Mediji nedrīkst uzsvērt tikai negatīvo
Īpaša uzruna tika veltīta Latvijas un Ziemeļvalstu žurnālistiem un mediju darbiniekiem: «Mediju cilvēkiem ir īpaša loma vispārcilvēcisko vērtību veicināšanā un reliģiskas harmonijas veicināšanā. Ja mediji atsegs tikai briesmas, tikai negatīvo un satraucošo pusi, tad cilvēkiem būs sajūta, ka cilvēces virzība ir negatīva. Tad ir briesmīgi. Ir nepieciešams rādīt līdzjūtības un pozitīvas attieksmes piemērus. Mans un jūsu smaids mudinās citus pasmaidīt.
Cilvēkiem, kuriem ir jādzīvo nemitīgā konkurencē ar darbabiedriem un citiem cilvēkiem, būs zema drošības izjūta. Ja es uzskatītu, ka cilvēces virzība ir negatīva, ka cilvēcei nav nākotnes izredžu, tad arī es izdarītu pašnāvību. Bet es to nedaru, jo uzskatu, ka cilvēcei pozitīvā ir vairāk nekā negatīvā. Karadarbība ir ļoti slikta. Dzīvot nemitīgos kodolkonflikta draudos arī ir ļoti slikti. Taču, manuprāt, daudzās šodienas problēmās nav jāvaino pašreizējā politiķu paaudze. Liela daļa negatīvo notikumu izpaužas kā iepriekšējo gadsimtu negatīvo parādību sekas, kad notika cīņa par arvien lielāku varu un naudu.
Divdesmitā gadsimta lielākā problēma bija pārāk plaša vardarbības lietošana. Divdesmitajā gadsimtā notika Pirmais pasaules karš, Otrais pasaules karš, Korejas karš, Vjetnamas karš utt. 20. gadsimtā cilvēki reāli izjuta, ka ieroču spēks ir kas svarīgs. Arī priekšsēdētājs Mao [Ķīnas Tautas Republikas dibinātājs] uzsvēra, ka varas avots ir ieroču spēks. Taču, ja 20. gadsimtā cilvēki uzskatīja, ka ieroču spēks ir kaut kas varens, tad tagad tā vairs nav. Panākumi, kas sasniegti ar ieroču spēku, ir efektīgi, bet īslaicīgi, jo ieroču spēka lietošana palielina nedrošības izjūtu, tā palielina dusmas un naidu. Ieroču spēkam pretī ir jāliek mīlestības spēks.»
Dalailama pauda kritiku par sekulārās izglītības sistēmas pārmērībām:
«Pašreizējā izglītības sistēma ir sekulāra un orientēta uz materiālām vērtībām, uz materiālo vajadzību apmierināšanu. Tā pārāk maz uzmanības pievērš vispārcilvēcisko vērtību veicināšanai. Tagad to ir pamanījuši gan Amerikā, gan Indijā. Tagad zinātnieki diskutē pa to, kā izglītības sistēmā iekļaut izpratni par pamatvērtībām. Izpratnei par vispārcilvēciskajām vērtībām ir jābūt visiem – gan ticīgajiem, gan neticīgajiem. Piemēram, Indijā sekulārā izglītība nenozīmē, ka skolās nebūtu jārespektē reliģija un reliģiskas vērtības. Indijas sekulārajā izglītībā tiek augstu novērtētas visas reliģijas un šo reliģiju vērtības, nenoniecinot neticīgos. Tā ir reālistiska pieeja. No septiņiem miljardiem cilvēku viens miljards ir neticīgie. Neticīgie ir jāiekļauj sekulārajā izglītībā. Tas ir ceļš, kā padarīt sabiedrību laimīgāku, lai aizsāktu miera pilnu gadsimtu. Divdesmitais gadsimts bija vardarbības gadsimts, bet divdesmit pirmajam gadsimtam jākļūst par dialoga gadsimtu. Dialogs ir vienīgas ceļš, kā atrisināt problēmas.»
Sieviete var būt dalailama
Dalailama: «Daudzus gadu tūkstošus cilvēku sabiedrībā visi sabiedrības locekļi darbojās kopīgi. Pirmatnējā sabiedrībā nebija līdera koncepcijas. Attīstoties zemkopībai, izveidojās īpašuma koncepcijas – mans lauks, mana zeme, mana nauda, nozagt, noblēdīt kaut ko citam, lai iegūtu sev. Vērtība bija fizisks spēks, bet izglītībai, intelektam, garam lielas nozīmes nebija. Šajā laikā izveidojās vīriešu dominance sabiedrībā. Tā nāk no šī laikmeta. Vīriešu dominance tika iekļauta arī reliģiskajās tradīcijās. Savukārt izglītība novienādo sievietes un vīriešus. Mums ir vajadzīga tāda izglītība, kura atbalstīs cilvēcisku līdzjūtību un līdzcietību. Zinātnieki ir nonākuši pie secinājuma, ka sievietes bioloģiski ir jūtīgākas nekā vīrieši. Sievietes var labāk saprast līdzjūtību un citas vispārcilvēciskas vērtības. Pirms trim gadiem mani intervēja kāda sieviešu žurnāla reportiere. Viņa jautāja, vai par dalailamu var kļūt sieviete. Es atbildēju: «Jā!» Ja ir atbilstoši apstākļi, tad sieviete kā dalailama var būt daudz efektīvāka un iedarbīgāka. Tas nebūtu nekas neparasts arī Tibetas vēsturē. Kad ir jālemj svarīgi jautājumi par mīlestības pilnu attieksmi pret apkārtējiem, tad sieviete varbūt ir labāka.
Manuprāt, arvien vairāk un vairāk sieviešu kļūs par dažādu valstu līderiem, tad arī pasaule kļūs daudz drošāka un mierīgāka, jo sievietes ir daudz līdzcietīgākas un mazāk agresīvas.»
Eiropas Savienības pozitīvā loma
Dalailama: «Līdzšinējo pasaules kārtību, kad varas avots bija spēks, nevar mainīt ar jauniem likumiem un noteikumiem, galvenais pārmaiņu avots ir izglītībā. Ir piemērs, kuru daudzkārt atkārtoju, kad tiekos ar cilvēkiem: novērtējiet tās pārmaiņas, kuras īstenoja Eiropas Savienība. Mans labs draugs un, es pat teiktu – skolotājs, vācu profesors, man savulaik teica, ka laikā, kad viņš bija jauns, tad ikviens francūzis vācieti uzskatīja par savu ienaidnieku, bet katrs vācietis par savu ienaidnieku uzskatīja ikvienu francūzi. Tagad tas ir pilnīgi mainījies. Eiropas Savienība ir mainījusi šo attieksmi
līdz nepazīšanai. Daudzus gadsimtus tautas, aizstāvot savu suverenitāti vai karaļu intereses, bija gatavas viena otru iznīcināt. Tagad tas ir pilnīgi izmainījies. Tāpat var notikt ar visiem 7 miljardiem cilvēku uz Zemes. Izglītība ir vissvarīgākais faktors, bet informētība un izpratne ir nozīmīgāka par likumiem un noteikumiem.»
Baltijas demilitarizācijas ideja
Dalailama: «Nelielām valstīm, kādas ir Latvija, Lietuva un Igaunija, dažkārt ir vieglāk realizēt jaunas iniciatīvas. Kad apmeklēju Lietuvu, man bija diskusija par demilitarizācijas iespējām. Varbūt demilitarizācija ir solis pareizajā virzienā? Es zinu, ka ir vairākas Latīņamerikas valstis, kas atteicās no armijas vispār. Valstis, kuras uztur lielas armijas, tērē ļoti daudz naudas par ieročiem, par bruņojumu, kara lidmašīnām un aizsardzību. Demilitarizēta kaimiņvalsts netērē savus resursus ieroču iegādei un var novirzīt vairāk resursu citām vajadzībām. Demilitarizācija nav tikai abstrakta ideja, to var īstenot praktiski.»
Uz laikraksta Subota žurnālistes Kristinas Hudenko jautājumu, kā Latvijas iedzīvotājiem saglabāt mieru laikā, kad Krievijas un Ukrainas konflikts iegūst arvien vardarbīgākas formas, dalailama vispirms uzsvēra, ka šis ir politisks jautājums. «Man nav tik daudz informācijas, lai iegūtu pilnīgu ainu par situāciju Ukrainā, tāpēc ir jāatturas no komentāriem. No attāluma var redzēt, ka notiek vardarbība. Es atkārtošu to, ko teicu jau agrāk. Vardarbība ir aplama metode. Vardarbība ģenerē naidu, atriebību, pretdarbību un dusmas. Es vienmēr esmu teicis, ka amerikāņu izvirzītais mērķis palīdzēt Irākai pāriet uz likuma varu un demokrātiju ir labs mērķis, bet līdzekļi, ar kādiem tiek mēģināts šo mērķi sasniegt, ir aplami un kļūdaini. Mērķis pareizs, metodes aplamas. Aplamas metodes rada vairāk negatīva nekā pozitīva.
Latvija ir visai tālu no Ukrainas. Latvijā dzīvo ļoti daudz cilvēku, kas runā krieviski, kas runā dažādās valodās, kas pārstāv atšķirīgas kultūras. Jums ir jāraugās uz to izpratni, kas valda Eiropas Savienībā. Daudzviet pasaulē ir tā, ka vienā valstī sadzīvo divas dažādas tautas, valodas un kultūras un nav nekādu problēmu sadzīvot, piemēram, Indijā. Dienvidos un ziemeļos, rietumos un austrumos dzīvo ļaudis, kas runā atšķirīgās valodās, kas lieto pilnīgi atšķirīgas rakstības sistēmas. Taču tā nav problēma. Viņi dzīvo kopā pēc likumiem, kas garantē demokrātiju un brīvības. Tas ir normāli, ka dažādi cilvēki ar atšķirīgu valodu, atšķirīgām dzīves koncepcijām dzīvo kopā. Tas ir iespējams, ja ir plašāki mērķi par kopēju harmoniju. Ja virmo tikai negatīvais, tad sabiedrība jutīsies slikti.»
Vai budists drīkst cīnīties pret ļaunumu?
Kad dalailamam tika uzdots jautājums, vai budistam ir jāpadodas, ja viņa zemē nezināmi zaļi cilvēciņi mēģina ar vardarbīgām metodēm sagrābt varu, viņš tiešu atbildi, kā rīkoties Krievijas agresijas gadījumā, nesniedza:
«Ja kāds dara nelietīgas un noziedzīgas lietas, tad budisma mācība nenozīmē nepretoties. Ir jāaptur ļaunās darbības, bet ir jānodala to veicēji no piekoptajām darbībām. Apturot nelietību, nedrīkst vadīties no naida vai atriebības jūtām pret tiem, kas īsteno sliktos darbus. Pretdarbojieties ļauniem darbiem bez naida pilnām emocijām.»
Atbilde, kas ir visai līdzīga Latvijā piekopto maģisko darbību tradīcijai, ir atrodama dalailamas vizītes vajadzībām izdotajā brošūrā, kurā ir iekļauti budisma pamati (divpadsmitā bodisatvu prakse):
«Ja kāds, alkatīgu jūtu dzīts, ar viltu vardarbīgi atklāti vai slepus atņem visu, kas tev dārgs un svarīgs, tad domās pasniedz viņam kā dāvanu visu, ko viņš vēl nav ieguvis un sagrābis vai nozadzis; visu, kas tev vēl palicis.