ASV un Krievijas sacensība par Eiropas Savienības gāzes tirgu turpinās, un, kamēr Latvijai tiek solīti aizokeāna slānekļa iežu labumi kaut kad pēc dažiem gadiem, Lietuva no Gazprom nule saņēmusi «ievērojamu cenas samazinājumu», kas būs spēkā līdz 2016. gadam. Tā ziņo LETA–AFP.
Latvijai, jūsmojot par vēl nesaņemto amerikāņu piedāvājumu, jābūt piesardzīgai, jo galu galā par gāzes degļa pārkrāsošanu cita piegādātāja karoga krāsās var nākties krietni pārmaksāt, bet reālu gāzes neatkarību tā arī nesasniegt. To atzīst ekonomikas ministrs Vjačeslavs Dombrovskis. Viedokļa rakstā Ģeopolitiskais ierocis – enerģētika viņš secina: «Taktiski sasteigtas un nepārdomātas rīcības rezultātā var iestāties risks, ka Latvijā tiks uzbūvēts LNG terminālis, kas stāvēs tukšs, vai arī LNG gāzi nāksies pirkt par Āzijas cenām – tās varētu būt apmēram par 50% lielākas nekā cena, ko maksājam šobrīd.»
Kā Neatkarīgā jau vēstīja, kaimiņi lietuvieši ir gājuši šādu ceļu. Viņi bez Eiropas fondu atbalsta būvē savu sašķidrinātās gāzes (LNG) termināli, kura pakalpojumus patērētājiem nāksies izmantot obligātā kārtā. Kopējās izmaksas tiek lēstas 695 miljonu eiro apmērā, bet līgumu par piegādēm joprojām nav.
Ekonomikas ministra ieskatā daudz tālredzīgāk būtu vienoties par kopīgu reģionālu risinājumu – Polijai, Baltijas valstīm un Somijai. Šāds tirgus izmēru ziņā jau varētu būt interesants ASV slānekļa gāzes tirgotājiem. «Būtiski atrast motivāciju, kāpēc privātuzņēmējam eksportēt dabas gāzi uz Eiropu par
10 dolāriem, nevis uz Āziju par 17 dolāriem.»
Premjeres Laimdotas Straujumas no Amerikas atvestā jūsma īsā laikā ir krietni noplakusi, jo nezināmo ir pārāk daudz. Ekonomikas ministrija Neatkarīgajai skaidro, ka «šobrīd ASV iekšējā gāzes cena patiešām ir ievērojami zemāka par Eiropas un Āzijas cenu. Tomēr pašlaik šīs gāzes eksports nenotiek, tāpēc ir grūti prognozēt cenas līmeni Eiropā, ja tas notiktu». Tātad cenu mēs nezinām. Brīvās tirdzniecības līguma starp ASV un Eiropu nav. Tātad nezinām arī, kad reāli piegādes varētu sākties. Plus klāt vēl nāk bažas par slānekļa gāzes ieguves tehnoloģiju, kas ir videi nedraudzīga – piesārņo ūdens resursus un izraisa zemestrīces. Ja ieguve tiek palielināta līdz apjomam, kas ar gāzi nodrošina ne tikai pašas ASV, bet arī eksportu, zemestrīču skaits un stiprums pieaugs. Savukārt ASV gāzes krājumi nav tik lieli, lai uz šīm nepatikšanām pievērtu acis.
Tāpēc arī Eiropā uz iespējām izstrādāt savus slānekļa gāzes laukus raugās skeptiski. Pirms pāris gadiem ar Eiropas Komisijas finansiālu atbalstu ziņojumu par slānekļa gāzes ieguves blaknēm sagatavoja organizācija Eiropas Zemes draugi, secinot, ka ieguves industrija rada draudus videi un cilvēkiem.
Latvijai gan šai ziņā nekas nedraud, jo mūsu slānekļa gāzes krājumi nav pat izpētes vērti, un Ekonomikas ministrija pērn solīto ziņojumu par slānekļa gāzes ieguves iespējām negatavo. Vien «turpina sekot slānekļa gāzes jomas attīstībai Ziemeļamerikā un Eiropā, jo īpaši Baltijas jūras reģiona valstīs (Polijā un Lietuvā)».
Gāzes mums nav, toties Latvijai ir cits resurss, proti, iespēja noglabāt gāzi savos iežos. Un Inčukalna pazemes gāzes krātuve, ko arī pēc 2017. gada apgrūtinās vai attiecīgi padarīs konkurētspējīgāku vēsturiskās saites ar Krievijas Gazprom, nav vienīgā vieta Latvijā. Ekonomikas ministrs raksta:
«Potenciāli Latvijā ir vairākas šādas krātuves ar kopējo kapacitāti ap 50 miljardiem kubikmetru. Ar tādu apjomu pietiks, lai nodrošinātu gāzes piegādes Centrāleiropai veselu gadu. Tiesa, šis risinājums ir reāls tikai tad, ja tiks izbūvēts Polijas–Lietuvas starpsavienojums, kas varēs šīs piegādes Centrāleiropai nodrošināt.