"Kad pasaulē bija nākuši divi puikas, sapratām, ka gribētu vēl arī meitiņu. Un tad dievs mums citu pēc citas deva četras meitas, tad vēl vienu dēlu un tad – vēl divas meitiņas," priecīgi stāsta deviņu bērnu mamma rīdziniece Helēna Lapinska.
Sagaidot Mātes dienu, Neatkarīgā ciemojas Lapinsku ģimenē Juglā, kur kuplā ģimene mitinās nevis privātmājā, kas būtu tikai pašsaprotami, bet hruščovkas trīsistabu dzīvoklī. Nekad nebūtu iedomājusies, ka tādā šaurībā var norisināties tik intensīva dzīve – viņi pat pingpongu tur atrod kur uzspēlēt –, un ka gaisotne sadzīviski tik sarežģītos apstākļos var būt tik pozitīvi uzlādēta un sirsnīgi gaiša.
Negaidīti pārsteigta par mūsu izrādīto interesi, deviņu bērnu mamma telefonsarunā pirms tikšanās it kā taisnojas: «Bet mājās ir vairs tikai seši bērni...» Trīs bērni ģimenes ligzdu ir pametuši: vecākais dēls Rolands (28) jau vairākus gadus dzīvo un strādā Londonā, kur audzina divas atvases – meitiņu Gloriju (2) un dēlu Džeikobu (7 mēneši); arī Ieva (20) pusgadu ir prom no Latvijas un savu laimi meklē Sauthemptonā Lielbritānijā; savukārt Artūrs (26) ir tikko nodibinājis ģimeni un ar sievu Alisi un mazo Benjaminu dzīvo turpat Juglā, pavisam netālu no vecāku mājām. Tāpēc kopā ar mammu Helēnu (50) un tēti Uģi (53) mūs ciemos sagaida Santa (21), Laura (17), Austra (16), Jonatāns (14), Marija (10) un pastarīte Viktorija (7). Pēc brīža ierodas arī Artūrs ar sievu un divas nedēļas veco Benjaminu.
– No cik kuplām ģimenēm paši esat nākuši?
Tētis: – Es saviem vecākiem esmu vienīgais bērns.
Mamma: – Mēs esam trīs – man ir dvīņumāsa un brālis. Savukārt māsai ir divi bērni, bet brālim tikai viens.
– Vai toreiz, kad tikko veidojāt savu ģimeni, tā arī izlēmāt, ka gribat deviņus bērnus...?
Mamma: – Nē, tā nebija plānots. Domājām, ka mums būs divi bērni, kā normālā ģimenē. Kā visiem.
Tētis: – Ja pirms 30 gadiem man kāds būtu teicis, ka mums būs deviņi bērni, es teiktu, ka tas nav iespējams, jo – nu tā nevar būt! Bet, kad viens pēc otra piedzima pirmie divi puikas, kaut kā pamazām pievērsāmies dievam, sākām iet baznīcā, un vērtību sistēma pamainījās. Trešo bērnu neplānojām, bet meitiņu tomēr gribējām. Domājām: ja dievs dos, tad būs. Dievs iedeva sešas... Patiesībā tajā laikā jau domājām tikai, lai bērni ir veseli. Tas ir galvenais. Tagad saprotu, ka tā vajadzēja, lai mums būtu deviņi bērni.
– Kāda pašiem ir izjūta – tas ir daudz? Ar deviņiem pietiek?
Tētis: – Kā to ņem... To nevar tā viennozīmīgi pateikt. Man jau liekas, ka būtu ļoti labi, ja Latvijā visiem būtu tik lielas ģimenes, jo mēs taču esam izmirstoša tauta. Nu, vismaz pieciem bērniem jau nu gan katrā ģimenē būtu jābūt. Protams, ja tu neesi biznesmenis, tik lielu ģimeni uzturēt ir grūti. To nu mēs zinām, jo mēs neesam biznesmeņi – abi ar sievu strādājam skolā [Rīgas Ezerkrastu pamatskolā], nodarbojamies ar saimniecības lietām, saņemam minimālo algu un kaut kā jau tos galus savelkam kopā. Un ar saviem deviņiem bērniem nekad nelielāmies.
Mamma: – Es strādāju tikai pavisam neilgu laiku, ilgi biju bez darba.
Tētis: – Darba biržā viņai piedāvāja darbu, kur jāstrādā līdz pat desmit stundām dienā, bet kā tad sieviete var darīt tādu darbu, ja viņai mājās ir bērni, kuri jāvadā uz dārziņu, uz skolu, pie ārsta... Viņai pat apsēsties nav laika – nemitīgi skrien kā vāveres ritenī.
Mamma: – To jau var saprast tikai sieviete, kurai ir bērni. Diemžēl mūsu valstī par to nedomā, lai sieviete varētu atļauties audzināt bērnus, – ja gribi izdzīvot, ir jāstrādā. Vairākus gadus esmu strādājusi Alfā [Rīgas pusvadītāju aparātu rūpnīca], arī Strazdumuižas internātskolā [attīstības centrs vājredzīgiem un neredzīgiem bērniem], tagad – Rīgas Ezerkrastu pamatskolā. Tur mācās arī bērni. [Rolands, Artūrs, Santa, Ieva un Laura jau pabeiguši; Artūrs un Santa pabeiguši arī Rīgas Stila un modes profesionālo vidusskolu – Artūrs ir operators, Santa strādā par frizieri salonā Artilence Purvciemā, savukārt Laura tur šobrīd mācās apģērbu dizainu.]
Tētis: – Man ir bijis arī normālāk atalgots darbs, bet tad sākās krīze... Un tomēr – nekad nav bijis tā, ka bērniem nebūtu ko ēst. Visi vienmēr bijuši paēduši. Protams, finansiāli ir atšķirība – viens vai deviņi bērni. Bet, no otras puses, viņiem kopā ir jautrāk, turklāt viņi iemācās rūpēties cits par citu, iemācās dalīties. Un tas ir daudz lielāks ieguvums. Es augu viens, es to zinu. Man draugi bija jāmeklē ārpus mājas, bet mūsu bērnus bieži vien no mājas ārā nevar dabūt – viņi spēlējas savā starpā, visu ko izdomā.
Mamma: – Tikai pēdējos nepilnus piecus gadus dzīvojam trīsistabu dzīvoklī, pirms tam visi mitinājāmies divās istabās. Bērnistabā bija trīs divu stāvu gultas – īsts guļamvagons, brīvas vietas nebija, bet tik un tā visi bērnu draugi nāca pie mums.
Tētis: – Kad meitas jautāja, vai draudzenes drīkst nākt uz māju, teicu, ka draudzenēm taču ir lielāki dzīvokļi, kāpēc neejat pie viņām? Uz ko meitenes atbildēja, ka viņas grib mājās, jo mājās ir labāk...
Artūrs: – Jā, tā bija vienmēr. Visos dzīvokļos, kuros esam dzīvojuši, visi draugi vienmēr nāca pie mums.
Mamma: – Mums jau pašiem īsti nebija vietas, kur nu vēl draugiem, bet... kaut kā draudzīgi satilpām, visi salīda kur nu kurš un bija labi. Man jau patika.
Tētis: – Man savukārt patīk, ka bērni mums neļauj novecot. Visu laiku iekšēji jūtos jauns, jo ar bērniem vajag gan rotaļāties, gan padauzīties. Man liekas, ka mūsu bērni un arī viņu draugi mūs par baigiem večiem neuzskata – labprāt grib ar mums parunāties, būt kopā.
Mamma: – Kad bērni kaut kur iet ar saviem draugiem, vienmēr sauc mūs līdzi. Viņi grib būt ar mums.
– Vai ir kādi ir mīnusi, audzinot tik kuplu bērnu pulciņu? No kā bērnu dēļ dzīvē esat atteikušies?
Tētis: – Vienīgais mīnuss... bet tas pat nav mīnus... Nu jā, pašiem sev laika nepietiek, nekur ārpus Latvijas nevaram aizbraukt, neko dzīvē tā arī neesam redzējuši, tikai rūpes par bērniem. Un tomēr plusu ir vairāk – mums kopā vienmēr ir jautri.
Artūrs: – Jā, tas gan. Visos vecumos ir bijis ar ko nodarboties – vispirms man bija vecāks brālis, ar ko pacīkstēties, tad jau māsas bija paaugušās – ar viņām atkal bija citas nodarbes. Protams, visvairāk es to novērtēju tagad, kad man pašam ir savs dēliņš – kad atnāku te ciemos, ir tik daudzi, kuri var viņu paauklēt. Nē, es nemaz nevaru iedomāties, ka varēja būt savādāk – ka man nebūtu brāļu un māsu.
– Tas nozīmē, ka tad jau arī Benjaminam būs vairākas māsas un brāļi?
Artūrs: – Jā, gribētos, jo viens par egoistu izaug. Protams, tagad saprotu arī to, cik daudz vecāki sevi mums ir upurējuši...
Mamma: – Nu jā, nekur mēs neesam bijuši... Tikai pagājušogad vecākais dēls nopirka biļeti un es aizbraucu uz Londonu.
Tētis: – Un arī ne jau ekskursijā, bet lai palīdzētu Rolanda ģimenei paauklēt bērnus.
Mamma: – Bet es vienalga biju ļoti priecīga, ka varēju kaut kur aizbraukt. Pirmoreiz savā mūžā. Ļoti ceru, ka kādreiz arī citiem bērniem būs iespēja mums palīdzēt, jo mēs patiešām neko neesam redzējuši – tikai mājas, darbs, televizors...
– Ko visvairāk alkstat redzēt?
Mamma: – (Ilgi domā.) Uz siltām zemēm gribētu aizbraukt...
Tētis: – Protams, mums nav tādu iespēju, un izskatās, ka tuvākajā laikā arī nebūs. Kad par dzīvokli samaksājam, nekas vairs pāri nepaliek. Tāpēc labāk neko neplānot, lai nav jāpārdzīvo.
– Vai jūs kā daudzbērnu ģimene saņemat arī kādu valsts atbalstu, palīdzību?
Tētis: – Kāpēc valstij par mums būtu jādomā?!
Mamma: – Mums ir trūcīgo statuss, bet tas jau neko nedod. Vienīgi vizītes pie ārstiem ir bez maksas. Tas ir labi.
Tētis: – Tagad, kad abi strādājam, mums pietiek. Minimālo saņemam un kaut kā jau izdzīvot varam. Savulaik esam gājuši pie Ainara Baštika [bijušais bērnu, ģimenes un sabiedrības integrācijas lietu ministrs], rādījām viņam bildes, kādā šaurībā dzīvojam, kā bērni guļ krustu šķērsu, uz ko viņš tikai noteica, ka, protams, mums būtu vajadzīga māja. Tas arī viss.
Laura vienu brīdi trenējās florbolā, viņai ļoti patika, bet vairs neiet, jo nebija mums lieku to 20 latu, ko mēnesī maksāt...
Ieviņa arī kādreiz spēlēja florbolu, vienu spēli pat Latvijas izlasē. Tagad viņa ir Anglijā. Savukārt Austra kādreiz trenējās mākslas vingrošanā, viņai ir ļoti daudz medaļu. Pusaudzes gados nācās pārtraukt, jo strauji stiepās garumā, kauli sāpēja. Savukārt Jonatāns, kurš arī ir ļoti sportisks, kā no skolas mājās, tā uzreiz iet ārā hokeju, futbolu vai florbolu spēlēt – vienmēr atrodams kādā sporta laukumā.
– Kā bērni mācās?
Artūrs: – Visi gandrīz izcilnieki!
Tētis: – Izcilnieki varbūt nav, bet nav arī pēdējie. Mēs jau visu laiku tajā skolā esam, un neviens skolotājs par bērnu sekmēm nekad nav sūdzējies.
– Kas ir galvenais, ko jūs paši saviem bērniem gribat iemācīt?
Tētis: – Pats galvenais – patstāvību. Lai viņi negaida palīdzību no citiem. Lai izvirza sev dzīvē mērķus un godīgi tiecas tos sasniegt. Jā, lai neiet uz mērķi, citus pazemojot.
Mamma: – Es gribētu, lai viņi cits citu nekad dzīvē neaizmirst un cits citam palīdz.
– Artūr, kas, tavuprāt, ir galvenais, ko vecāki tev iemācījuši?
Artūrs: – Cilvēki, ar kuriem esmu diendienā, kuri pazīst arī mammu, tēti, brāļus, māsas, saka, ka esmu ļoti labestīgs, gaišs. Man saka, ka tādi cilvēki esot reti sastopami un ka tas noteikti nāk no vecākiem, no ģimenes. Tāpēc paldies mammai, tētim. Laikam tas ir svarīgākais.
Mamma: – ...cik jauki to dzirdēt!
Tētis: – ...bet to jau bērnam nevar iemācīt, to var tikai iedot. Tad jau laikam tādi mēs esam.
– Helēna, vai jums nepietrūkst vienatnes, savas privātās telpas?
Mamma: – Es nezinu, kas tas ir...
Tētis: – Nu, viņa ir viena, kamēr iet uz veikalu, kamēr nāk atpakaļ no veikala...
– ...kamēr iet uz darbu, nāk no darba?
Tētis: – Nē, uz darbu mēs ejam kopā. Tā jau laikam ir – vientulība mums nedraud.
Mamma: – Bet vienatnes, protams, man kādreiz pietrūkst.
– Ko jūs gribētu darīt, kad būtu viena – brīva no rūpēm par bērniem, no pienākumiem mājās?
Mamma: – Es pat nezinu... Tā nekad nav bijis, par to nekad neesmu domājusi... Nu, varbūt uz baseinu varētu aiziet papeldēt...
Tētis: – Man ir vienkāršāk: es aizeju pamakšķerēt un esmu atpūties.
– Dzīves ērtības, komforts – tas jums ir svarīgi?
Tētis: – Vienmēr jau būs par maz, bet samierināties var ar visu. Un pie visa jau arī pierod. Tiem, kuri katru gadu var atļauties ceļot, jau arī visu laiku ir par maz. Jābūt pieticīgiem, jāiemācās sadzīvot ar to, kas ir, cik ir. Protams, arī mēs visu ko plānojam, sapņojam, bet – savu iespēju robežās. Protams, visu laiku kaut ko gribam, kaut vai to pašu Latviju apceļot. Mums jau nevajag obligāti viesnīcu, varam arī ar teltīm, bet arī tāda ceļošana prasa līdzekļus.
Mamma: – Mums jau pat uz zoodārzu visiem aiziet sanāk ļoti dārgi.
Tētis: – Tāpēc pagājušogad nemaz nebijām. Krāsim naudu, iesim nākamgad.
– Skatos uz jums un domāju: kur jūs ņemat spēku?
Mamma: – Man palīdz tikai dievs.
Tētis: – Viņi jau arī mums palīdz. (Rāda uz bērniem.)
Mamma: – Man daudzi jautā, kā mēs to varam? Bet vai tad mums ir izvēle nevarēt?! Ja reiz dievs mums ir devis tik lielu ģimeni, mums ir jāvar! Citu variantu jau nav!
– Vai arī saviem bērniem novēlat katram pa deviņām atvasēm?
Mamma: – Vecākais [Rolands] teica, ka viņam būs... Divi jau ir. Es jau gan teicu, ka nevajag tik daudz.
– Kāpēc tad ne?
Mamma: – Tāpēc, ka tas nav viegli. Patiesībā ir ļoti grūti. Kaut vai – kad viņi bija mazāki, visus gulēt nolikt...
Tētis: – Jaunībā domājām: ja dievs mums dos daudz bērnus, viņš noteikti pavērs mums arī kādas citas durvis, lai palīdzētu viņus uzaudzināt... Nebija mums lielas mājas, dzīvojām sablīvējušies, bet vai tāpēc kaut ko esam zaudējuši? Nē! Es domāju, ka esam tikai vinnējuši. Ieguvuši sev cits citu. Bija laiks, kad vasarā mums bija izdevība dzīvot Jūrmalā septiņu istabu mājā. Kā jūs domājat, kā mēs tur dzīvojām? Sešas istabas stāvēja tukšas, visi bijām vienā istabā. Jo nevaram cits bez cita. Kāda jēga no tās lielās mājas, ja mēs visi gribam būt kopā?!