Brīnumi Kopenhāgenā otrdien nenotika – Latvijas pārstāvji atkal palika aiz Eirovīzijas dziesmu konkursa fināla borta. Jau sesto reizi pēc kārtas, turklāt pilnīgi pelnīti.
Lai gan nelielas cerības uz iekļūšanu Eirovīzijas finālā bija, tās tomēr nepiepildījās – atkal esam tur, kur bijām pēdējos sešus gadus. Jāatzīst, ka Latvijas pārstāvji no grupas Aarzemnieki izdarīja visu, ko varēja (ko gan no viņiem daudz varēja prasīt...), pozitīvais Jerans smaidīja kā saulīte, un arī pārējie centās, cik vien varēja – neviens no šīs četrotnes pārmetumus pilnīgi noteikti nav pelnījis. Vai latviešiem bija scenogrāfs, ja mūsējie atkal stampāja pa skatuvi kā slaucēji no Mazpisāniem (vai bēdīgi slavenā Anmary komanda...), ko tur darīja stiliste Dana Dombrovska (bez Jerana smaida izceļamas bija vienīgi vijolnieces krūtis, bet priekšnesumā tās bija noraktas ņieburā), jau ir cits jautājums – vai tiešām kāds cerēja Eiropas skatītāju simpātijas iegūt ar šo lauku kultūras nama ansambļa cienīgo dziesmiņu?! Taču ir tā, kā ir: latvju klausītāji paši «iespējamā pilnmēness kombinācijā ar planētu Neptūns, kas izraisa ilūzijas, murgus un citas realitātes uztveres traucējumus» (astrologa komentārs) uz Kopenhāgenu deleģēja Aarzemniekus, te nu ir rezultāts! Šodien notiks otrais Eirovīzijas pusfināls, par ko Latvijā balsot nevarēs, bet finālā, kas notiks sestdien, 10. maijā, gan varēsim balsojot piedalīties arī mēs un pārējās valstis, kuras arī būs kā bārenīši palikušas bez saviem pārstāvjiem.
Maz pārsteigumu
Kas attiecas uz prognozēm, vismaz no pirmā pusfināla par 90% ir piepildījies viss, ko Neatkarīgās apskatnieks bija uzbūris savos iztēles apcirkņos: absolūti droši tālāk tika Armēnija (tiesa, puisis gan izskatījās slābanāk, nekā to varēja iedomāties), arī Zviedrija, Ukraina un Ungārija (pirms fināla saņēma papildu plusiņus par savu sniegumu), nepārsteidza arī krievi (tika sagaidīti ar svilpieniem), tāpat finālā vieta bija rezervēta arī Azerbaidžānai (jo tai tur jābūt) un Melnkalnei (pat bez tā saucamās Balkānu mafijas līdzdalības). Islande saņēma protesta balsotāju atzinību (pēc Eirovīzijas tiešraides vadītāja Kažas domām, no joku dziesmām viņi bijuši krāšņāki par Latvijas pārstāvjiem, taču gribētos teikt, ka viņi nebija tik pāķīgi), tomēr patīkamāko pārsteigumu radīja Nīderlande – ļoti skaists priekšnesums, te iespējami brīnumi arī finālā. Vienīgais pārsteigums ir Sanmarīno: nav skaidrs, kas un kāpēc balsoja par šo dziesmu – viņu vieta drīzāk pienāktos Igaunijai. Starp citu, bukmeikeru kantori pierādīja, ka nav nemaz tik lieli speciālisti, kā pašiem to gribētos: piemēram, beļģi tika rindoti pat iespējamā fināla Top 10, taču, ieraugot viņu pārstāvjus dzīvajā, pirmais (un vienīgais), ko gribējās teikt, bija – zeme, atveries... Savukārt Islande, pēc bukmeikeru domām, bija ceturtā sliktākā no 37 valstīm, kas šogad piedalās Eirovīzijā, taču, lūk, kāds rezultāts!
Ko varēja, to darīja
Neatkarīgās apskatnieks vakar sazinājās arī ar Eirovīzijas projekta vadītāju Zitu Kaminsku (viņa joprojām ir Kopenhāgenā), lai noskaidrotu, kāds mūsējiem noskaņojums, kādas ir pirmās atziņas par kārtējo relatīvo neveiksmi. «Protams, ka [Aarzemnieki] ir sašļukuši, jo atbalsts bija liels, daudzi nāca klāt un slavēja, blogeriem un pat lielajām televīzijām patika Jerana stāsts, tika prognozēta droša iekļūšana finālā, sak, ko uztraucaties, jūs taču tur būsiet, bet – re, kā sanāca... Ļoti liels kontrasts starp stāstīto un reālo,» prātoja Zita. Pēc viņas domām, Aarzemnieku dziesma trāpījusi kategorijā, ko sauc par «Love Or Hate Song», tas ir, mīlētās vai ienīstās dziesmas, taču svaru kausi maķenīt nosvērušies nīdēju pusē. Piemēram, igauņu žūrija gan ierindojusi mūsējos desmitniekā, taču trīs no žūrijas bijuši kategoriski pret kūku cepšanu, bet divi par to bijuši sajūsmā. Arī no Zviedrijas pienākuši līdzīgi signāli: daži dziesmu Cake To Bake uztvēruši kā svaiga gaisa malku vispārējā ciešanu jūrā, citi – kā teju ņirgāšanos par Eirovīziju. Droši vien tāpat bijis arī citās valstīs. «Taču viņi izdarīja visu, ko varēja, nebija kur piesieties,» uzsver Zita. «Sajūta tur uz vietas bija fantastiska: esmu daudzreiz piedalījusies Eirovīzijā, bet pirmoreiz bija tā, ka visa arēna dziedāja līdzi mūsu dziesmai! Pat nesapratu, vai tā tiešām ir, vai man nerēgojas, bet nāca klāt arī organizatori un izteica savu atzinību! Tāpēc vēl jocīgāk, ka netikām finālā.» Pēc Zitas domām, pārsteigusi trīs valstu – Islandes, Sanmarīno un Melnkalnes – iekļūšana finālā. Iespējams, ka islandieši aizņēma mūsu vietu, lai arī, pēc Zitas Kaminskas domām, viņu priekšnesums bija samākslots, kamēr mūsējo – vienkāršs un dabisks. Bet varbūt eiropiešiem to nemaz nevajadzēja.
Ko tālāk?
Nav šaubu, ka atkal aktualizēsies jautājums, vai Latvijai vispār nepieciešams piedalīties šajā Eiropas dziesmu balagānā, ja jau sešus gadus pēc kārtas nekas vairāk par vilšanos netiek iegūts. Vai tika izvēlēti pareizie pārstāvji? «Arī Samantai nebūtu gājis labāk, viņa tur būtu kā otra Albānija,» oponēja Zita. «Dons? Viņam vajadzētu dziedāt latviski, taču viņš jau iepriekš bija izlēmis, ka dziedās angliski. Kas vēl? «MyRadiant U»? Jā, mani favorīti, taču Ventspilī viņiem nevajadzēja piesaistīt fona vokālistus, rezultāts būtu bijis labāks. Tā mēs varētu turpināt par visiem pārējiem. Protams, nosūtot uz finālu kādu no pašmāju dziedātājiem, tā viņiem būtu laba pieredze, taču – tā lēma skatītāji.» Par tālāko darbību Zita lemšot pēc atgriešanās Latvijā un sarunas ar LTV vadību. «Tam, vai mēs tikām finālā, reitingu ziņā nevajadzētu būt noteicošajam, jo šeit var minēt Azerbaidžānas fenomenu – Anmary finālā netika, taču to skatījās pat vairāk cilvēku nekā pusfinālu,» norādīja projekta vadītāja. Katrā ziņā – ir viela pārdomām, vai mums to vajag un, ja vajag, tad kādā formātā un kvalitātē.
***
Viedokļi
Ir jāpaņem pauze
Samanta TĪNA, dziedātāja (trīs reizes startējusi Eirovīzijas dziesmu konkursa nacionālajā atlasē, pēdējos divus gadus iekļuvusi finālā):
– No visiem, kas man vislabāk iekrita ausī, bija Zviedrijas un Ukrainas pārstāvji. Mūsējie? Nu, ko lai es saku... Man jau vienā intervijā jautāja, kā mums, Latvijai, pietrūka, kāpēc atkal netikām finālā? Man liekas, ka vieglāk ir uzskaitīt nevis to, kā mums pietrūka, bet to, kā mums nav un nebija. Par to vajadzētu rakstīt lieliem un trekniem burtiem.
Es atkārtošos: Jorens ir fantastiski jauks cilvēks, bet... Nu, es domāju tā, ka mūs kārtējo reizi nesaprata. Un, kamēr nemainīsies viss Eirovīzijas nolikums, tikmēr arī nesapratīs. Varbūt tiešām, ja nekas nemainās, ir jāpaņem pauze? Jo mēs gadu no gada runājam par vienu un to pašu, kūļājamies uz vietas un nekas nemainās. Katru gadu esam pārliecināti, ka piecelsim kājās Eiropu... Vai es to varētu izdarīt? Es nezinu. Es arī esmu nolēmusi paņem pauzi. Jo – vai man tas ir vajadzīgs, ja nekas nemainās?
Mums nav par ko kaunēties
Kārlis BŪMEISTERS, mūziķis (kopā ar Valteru Frīdenbergu pārstāvējis Latviju 2005. gada Eirovīzijā ar dziesmu The War Is Not Over):
– Man liekas, ka Eirovīzijas mūzika mums mazāk ir jāvērtē, bet vairāk jāsaprot, ka tā ir tikai izklaide, un tieši tā tas viss arī jāuztver. Tas viss ir jāņem vienkāršāk!
Es domāju, ka par Aarzemnieku priekšnesumu mums nav ko kaunēties. Ja nu vienīgi balsojums, kas pēc pāris dienām tiks atklāts, liks mums kaunēties... Bet pats priekšnesums, manuprāt, bija gana okei. Nu, protams, to pateiks jebkurš, ka jau gadu no gada mums pieklibo vizuālais noformējums un skatuves scenogrāfija, bet, visticamāk, tās ir kādas komunikācijas problēmas starp mūsu pārstāvjiem un tiem tehniskajiem režisoriem, kas šo vizualizāciju nodrošina. No pirmā pusfināla man vislabāk patika Nīderlandes pārstāvji. Būtībā man šī dziesma tik ļoti patika, ka otro un trešo vietu es pat atstātu tukšas un tikai tad sekotu nākamā. Un man jau liekas, ja Eirovīzijā katrs var atrast sev vismaz vienu dziesmu, tas šai laikmetā jau ir labs sasniegums.
Lūsim būs rododendru krūms
Daiga EILANDE, grupas PeR menedžere (ar dziesmu Here We Go grupa PeR Latviju Eirovīzijā pārstāvēja pagājušogad):
– Visu koncertu no sākuma līdz galam neredzēju, tāpēc visu valstu sniegumu nevarēšu objektīvi novērtēt. Bet kas mani pārsteidza – ka mēs netikām finālā! Jo šoreiz mēs bijām tajā pusfinālā, kur bija ļoti daudzas postpadomju valstis, kuras parasti dod Latvijai balsis. Es biju simtprocentīgi pārliecināta, ka Aarzemnieki tiks tālāk tikai tā dēļ. Man likās, ka viņiem jau nu gan ir neiespējami netikt finālā. Jo, kad mēs [grupa PeR] tur bijām, ar mums pusfinālā bija tikai Azerbaidžāna, Armēnija un Gruzija, kas nedeva nekādas iespējas. Bet šoreiz bija gan Krievija, gan Igaunija, gan Ukraina! Nu jā, igauņus arī neiebalsoja, baigi jocīgi...
Es pat saderēju ar Ģirtu Lūsi no Labvēlīgā tipa, ka Aarzemnieki tiks finālā, un... es zaudēju derības! Sākumā gribējām derēt uz jaunāko aifonu, jo es izdomāju, ka man arī beidzot tādu vajag, bet Ģirtiņš nezin’ kāpēc neparāvās. Finālā man viņam jāpērk liels rododendru krūms.
Bet Aarzemnieki vienalga ir malači! Dziesma ir lipīga, un patiesībā tas cake to bake pielīp. Par savējiem jau vienmēr ir jātur īkšķis!
Uz tādas skatuves nav viegli smaidīt
Emīls BALCERIS, grupas Musiqq solists (ar dziesmu Angel in Disguise grupa Musiqq Latviju Eirovīzijā pārstāvēja 2011. gadā):
– Man liekas, ka mūsējie parādīja sevi, cik vien labi varēja, un uz kopējā fona nemaz slikti neizskatījās. Biju dzirdējis, ka šogad būs ļoti daudz balāžu, un tā arī bija, un tad nu tikai Aarzemnieki un Islandes pārstāvji bija vienīgie, kas uz šo balāžu fona izcēlās – ar savu vieglumu, pozitīvismu un humoru. Jā, man patika, ka mūsējie bija smaidīgi un ļoti pozitīvi. Es zinu, ka Jorens tāds arī ir, bet es zinu arī, ka nav viegli uz tādas skatuves būt atvērtam un vēl smaidīt, jo dziesmas laikā ir jādara vēl daudz kas cits. Eirovīzija – tas nav tev nodziedāt un pasmaidīt. Tāpēc es uzskatu, ka mūsējie savu darbu izdarīja ļoti labi. Cits jautājums – Eiropa saprata vai nesaprata. Laikam jau nesaprata.
No pirmā pusfināla man nav neviena favorīta. Biju dzirdējis par ažiotāžu ap Armēnijas džeku – jā, viņš bija labs, dziesma arī, bet es neteikšu, ka šodien man tā palikusi atmiņā. Nē, nevienu melodiju no pirmā pusfināla pat nevaru nodungot, izņemot mūsējo, kuru gan esmu dzirdējis vairākkārt.
Santa RAITA