Emsis: politiķi un ierēdņi dzīvo ar attieksmi, ka gan jau Eiropā viss notiks bez mums

 
©f64

2004. gada 1. maijā Latvija pievienojās Eiropas Savienībai. Šajā vēsturiskajā laikā no 9. marta līdz 2. decembrim Latvijas Ministru prezidents bija Indulis Emsis. Pašlaik viņš ir konsultants firmā Eiroprojekts, nodarbojas ar dažādu projektu analīzi, sagatavošanu un vadīšanu. Par Latvijas pirmajiem soļiem ES, par desmit gados sasniegto un nesasniegto, par panākumiem, kļūdām un nākotnes vīzijām šī Neatkarīgās intervija ar Induli Emsi.

– Jūs esat palicis vēsturē ar teicienu: «Latvija deg zilās ugunīs!» Kas tad tolaik pirms desmit gadiem grasījās degt, kas sadega, ko izdevās apdzēst?

– Situācija bija skaudra – bija daudz iekavētu darbu. Einara Repšes valdība nebija pārāk koncentrējusies uz oficiālu dokumentu sagatavošanu, lai iestāšanās Eiropas Savienībā varētu noritēt gludi, jo iestāšanās sarunās gan ES, gan NATO valsts bija apsolījusies izpildīt daudz mājasdarbu. Tie bija dokumentāli fiksēti uzdevumi, kuriem bija jābūt izdarītiem. 2004. gada pavasarī iepriekšējā valdība nobruka, un man nācās uzņemties valdības vadīšanas uzdevumus. Tajā laikā biju jau pieredzējis, desmit gadus bijis dažādās valdībās, dažādos posteņos un zināju, ka pirmais darbs ir monitorings par to, kur mēs esam. Jautājums bija par mūsu normatīvo aktu sinhronizāciju ar ES likumiem un termiņiem, kuros šīs atbilstība tiks panākta. Konstatēju šokējošu faktu, ka vairāk nekā 200 normatīvie akti nebija sagatavoti atbilstīgi solītajam. Tas varēja beigties diezgan nepatīkami. Bijām nonākuši pie ES durvīm, rudenī šīs durvis jāver vaļā, bet pašiem portfelī diezgan liela nekārtība.

Otra problēma bija tāda, ka Repšes valdība bija uzskatījusi, ka liela daļa trūkumu valstī ir saistīta ar ierēdņu korpusa bezdarbību vai nepareizu darbību. Repše bija sācis diezgan jūtamu ierēdniecības tīrīšanu, un rezultāts bija tāds, ka ierēdņi sāka sabotēt politisko virzību un politiskās nostādnes. Jo ir tāds sakāmvārds: «Kā mežā sauc, tā atskan.» Ja pret ierēdņiem izturas ar augstprātību un noveļ uz viņiem vainu par valsts attīstības likstām, tad tas nāk atpakaļ ar sabotāžu. Ierēdniecībai rokās ir daudz iespēju normatīvos aktus veicināt vai bremzēt. Viņi tolaik bija nosaukti par «kafijas dzērājiem», kas neko nedara, un tas bija tā tieši, publiski dažādos veidos sludināts, līdz ar to ierēdniecības korpuss bija pārstājis radoši darboties.

Tātad man bija divas lielas problēmas – iekavēta normatīvo aktu pieņemšana un negatīvi noskaņoti ierēdņi. Abas lietas bija jālabo, un es sāku ar otro – jo vajag kādu, kas pie dokumentiem strādā.

Secinājām, ka ar vienu Ministru kabineta sēdi nepietiks, lai paveiktu visu darba apjomu, un pārgājām uz divām valdības sēdēm nedēļā. Lūdzu Valsts kanceleju organizēt tikšanos ar visu ministriju augstākajiem ierēdņiem un atvainojos viņiem par iepriekšējās valdības izteiktajiem pārmetumiem un lūdzu viņus atbalstīt valdību – ka vajadzīgs steidzams normatīvo aktu pieņemšanas tempu kāpinājums un ka viņi ir tie, kas to var izdarīt. Tad sākās intensīvs darbs, un vasarā līdz rudenim visu iekavēto normatīvo aktu apstiprināšana, izskatīšana un atbilstības nodrošināšana tika paveikta. Daudzās ministrijās cilvēki strādāja arī naktīs, lai gan nebija iespēja apmaksāt šo virsstundu darbu. Tas bija tikai motivācijas jautājums.

Valdībai bija jāstrādā kā vienam veselam. Lai tā strādātu, nedrīkstēja būt starpministriju ambīciju. Tādēļ aicināju ministrus būt vienai komandai. Lai šo komandas nostāju iedibinātu, es ierosināju nelietot «jūs» formu un citam citu uzrunāt vārdā. Tāpat mēģināju ar kopīgām brokastīm, pusdienām un sporta nodarbībām stiprināt šo komandas garu – lai ir iespēja arī neformālā vidē sarunāties, pateikt varbūt arī savu kritiku. Šādu koleģiālas filozofijas veidošanu biju noskatījies Skandināvijas valstīs, un, jāteic, tā lieti noderēja. Tas bija tieši pretēji Repšes valdības stilam, kur ministrs ministram bija vilks.

– Pēc jūsu valdības gan ir visādi gājis, un nereti tā, ka starp koalīcijas partijām ir vairāk domstarpību nekā koalīcijai ar opozīciju...

– Tas ir tad, ja darba organizācija klibo un nav kopīgu mērķu. Bet tolaik, kad svarīga bija integrācija ES, nebija domstarpību – visi bija vienisprātis, ka tas ir mērķis, ko vajag sasniegt, un tas jāpaveic labi.

– Jūsu valdībai tomēr plašsaziņas līdzekļi vēlāk pārmeta, ka vairākās nozarēs, kur ES normatīvie akti dominē pār nacionālajiem, dokumentu pieņemšana ir bijusi pārāk sasteigta, nav pietiekami ievērotas nacionālās intereses, ka esat pārāk aizrautīgi kopējuši iekšā likumos ES prasības. Visvairāk tas attiecas uz zemkopību, uz vidi.

– Jā, strādājot tik ātrā tempā, es pieļauju, ka dažā normatīvajā aktā bija arī pārāk plakana pārņemšanas forma, pietiekami neizanalizējot, vai nav iespējams nacionālajā likumdošanā nedaudzas vietas pamainīt un noformulēt tā, lai nacionālās intereses ir labāk aizstāvētas. Daļēji šiem pārmetumiem varu piekrist, bet ar vienu piebildi – Ministru kabineta noteikumus ir ļoti vienkārši labot, un, tiklīdz kļūdas tika atpazītas, tā šīs kļūdas labojām.

– Ir arī tādas lietas – sabiedrība nešķiro, kurš agrāko laiku premjers bija vainīgs, uzskatot, ka visi vainīgi un neviens neko nav darījis. Jo šobaltdien nekas būtisks nav panākts, lai tiešmaksājumi par zemes platībām nebūtu Latvijai diskriminējoši un mazākie Eiropā...

– Tajā brīdī tur neko vairs nevarēja mainīt, process ar zemkopību bija pabeigts. Es uzņemos atbildību par vides paketi. Mēs vides aizsardzības jomai panācām pārejas periodu, kas vēl tagad nav beidzies. Mazajām pilsētām pārejas periods ir līdz 2016. gadam. Mēs panācām pietiekami garu pārejas periodu un pietiekamu finansējumu, lai šīs lietas sakārtotu. Vides sektora infrastruktūrā šie ieguldījumi ir neatsverams ieguvums un panākums. Ja vien nebūtu politisku pārrāvumu... Pašlaik ir šo investīciju noslēguma fāze. Pēc Reformu partijas darbošanās Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā daļa projektu acīmredzot netiks realizēti. Jo reformistu iejaukšanās šo projektu virzību apturēja uz diviem gadiem. Tagad ministriju vada Nacionālās apvienības ministrs, taču, vai viņš vairs spēs divu gadu nokavējumu atgūt pusgadā, tas ir liels jautājums. Izskatās, ka būs zaudēta nauda vēsturiski piesārņoto vietu sanācijas sadaļā un arī atkritumu un ūdenssaimniecības sadaļā. Reformu partijas politiskā stulbuma dēļ daļa līdzekļu nebūs izlietoti lietderīgi, mērķtiecīgi un pilnā apjomā.

– Bet varbūt projektu bremzēšanai bija kāds motīvs – kādas naudas lietas, kāds pasūtījums projektus izjaukt?

– Kādu cēloņsakarību tur ir grūti saskatīt, izskatās pēc parastās muļķības. Savulaik Alberts Einšteins sacīja, ka bezgalīgas ir divas lietas – cilvēku muļķība un Visums, lai gan par otro viņš vēl nedaudz šauboties. Šis ir tas gadījums. Jo nav neviena ieguvēja un nav racionāla skaidrojuma. Atstāt projektus bez pārvaldības brīdī, kad ir lieli darba apjomi, kad jānoslēdz, jāpabeidz, jānoziņo Eiropai! Tajā brīdī tie, kas pie šiem projektiem strādāja, tika palaisti mājās, pieņemti jauni – augstskolu absolventi. Kamēr viņus apmāca, un kas viņus vēl apmāca? Tas ir zaudēts laiks, un tas ir noticis šajā ministrijā. Un trakākais, ka tajā laikā pilnā sparā notika jaunā Eiropas atbalsta finansējuma programmēšana, un tikpat kā nav nekas ieprogrammēts vides sektoram. Citi sektori, protams, var priecāties, jo tiem tiek vairāk finansējuma. Tagad vides investīcijām pietrūks punkta uz «i». Līdz ar to Latvija nonāks pie atpalicējiem. Šis politiskais pārrāvums, vienas partijas eksperimenti valstij izmaksās diezgan daudz.

– Kāpēc ir tādi neveiksmes stāsti?

– Tas ir kompetences un cilvēku jautājums – kas ir tie cilvēki, kas brauc uz Briseli un veido programmisko darbu, kā viņi ir motivēti un kādas ir viņu zināšanas, kā viņi spēj pareizajā laikā un argumentēti iesniegt dokumentus. Jo, ja to neizdara pareizajā laikā – ne par agru, ne par vēlu –, un neizdara kvalitatīvi, tad izlieto ūdeni vairs nevar sasmelt.

– Desmit gadi Eiropas Savienībā būs aizvadīti. Vai bija vērts iestāties? Kas ir labi, kas – slikti, kas paveikts un kas palicis nepadarīts?

– Man ir lieki vaicāt, vai bija vērts, jo kopš Atmodas mans ideāls ir bijis atgriešanās Eiropā, iestāšanās ES. Uz šo mērķi gāju apzināti, jo mana krāsa ir zaļā, un uz visas pārējās pasaules fona Eiropas Savienība ir viszaļākā – domāšanā, rīcībā, nākotnes vīzijā. Šajā ziņā es neko citu nevaru iedomāties – kā vien Latviju kā ES dalībvalsti. Tikai tā es redzēju iespēju sakārtot infrastruktūru, finansējumu šai sakārtošanai, intelektu, kas ir Eiropā, un biju pārliecināts, ka mums tas viss ir jāpārņem. Šajā ziņā jūtos komfortabli. Bez ES un eirozonas jūtos komfortabli arī par to, ka esam Šengenas dalībvalsts, kas nozīmē iespēju izjust atvērtību, brīvību pārvietoties – ka esam atgriezušies Eiropas kopībā.

Kas man rada bažas un ko esmu uzsvēris arī tolaik, kad biju valdībā, ir ziņojumi, kas saucas «Latvijas pozīcija». Esmu nobēdājies un arī nikns, ka Latvijas pozīcija politiķus maz interesē. Gan politiķi Saeimā, gan ierēdniecība dzīvo ar tādu attieksmi, ka gan jau tur Eiropā kaut kā viss notiks bez mums. Un pēc tam pīkst, ka no ES atnākusi atkal kāda ierobežojoša norma, kas kaitē kādai no mūsu nozarēm. Un uzzina to tad, kad tā jau ir atnākusi. Bet tur taču varēja jau sākumstadijā diskutēt, protestēt, vajadzēja gatavot argumentus, vajadzēja būt lobijam, vajadzēja būt valdībā izveidotai shēmai, kā normatīvo aktu iegrozīt sev par labu. Nevis ES ir naidniece, bet paši esam bijuši dumji un negriboši parūpēties par savas valsts interesēm. Bieži vien ierēdņi, kas tiek sūtīti uz Briseli, nesaņem vadlīnijas – vienkārši brauc un dara tā, kā viņiem šķiet pareizi, vai nedara neko. Protams, Latvijai kā mazai valstij ir grūti ko būtiski ietekmēt, tomēr nav arī tā, ka nevar neko ietekmēt. Piemēram, Zemkopības ministrija dara ļoti pareizi, ka iesaista darbā nevalstiskās organizācijas, zemnieku apvienības un jau ļoti agrīnā stadijā cīnās par to, kas tām ir svarīgs.

Bet citādi atrašanās ES ir mums ļoti liels atspaids. Kad man saka: «Ko tad tādu tā ES ir devusi?» – es saku, ka viņi nav kādu laiku pabraukājuši pa Latviju un neredz, ka pie būvobjektiem ir izvietoti transparenti ar tekstu, ka to vai citu objektu būvē, izmantojot ES finansējumu. Tas ir mums atbalsts. Esmu bijis arī citās valstīs un redzējis, ka ES finansējums tiek izmantots daudz neprasmīgāk kā Latvijā. Esam ļoti gājuši uz priekšu.

Paraugoties uz aizvadītajiem desmit gadiem, varam saprast, ka pašlaik jau esam ES vidē kulturāli, mentāli un arī nākotnes vīziju izpratnē.

– Aizvadītajos desmit gados bija milzīgs optimisms pēc iestāšanās ES un ar to saistīts nekustamā īpašuma bums. Pēc tam krīze. Pēc tam «fiskālā konsolidācija» un masveida aizbraukšana uz Īriju un Angliju. Vai tā nav darvas karote medus mucā?

– Jā, tolaik, kad mana valdība strādāja, redzējām tikai to, ko bijām pieraduši redzēt – gadu no gada ir mērens kāpums.

Protams, ar tām bankām ir, kā ir. Tā ir atsevišķa saruna. Man ir savs viedoklis par globālo finanšu sistēmu, kuras maziņa daļiņa esam arī mēs. Tas ir modernais 21. gadsimta ārprāts – finanšu sistēmas atrautība no valsts pārvaldes sistēmas, no valstu politikas. Tās ir divas pasaules, kas reti saskaras, un cietēja lomā vienmēr ir valsts un tās iedzīvotāji – par finanšu sistēmas neveiksmēm vienmēr atbild vienkāršais nodokļu maksātājs. Bet finanšu sistēmas veiksmes un peļņas gadījumā viss paliek ļoti nelielas finanšu elites rokās. Tātad viņi vispār nevar neko zaudēt – sliktākajā gadījumā tikai negūt cerēto peļņu. Finanšu elites negausība gan pie mums Latvijā, gan citur pasaulē radīja milzīgo krīzi. Labi atceros, kā gan manā laikā, gan vēlāk Aigara Kalvīša valdības laikā bankas burtiski rāva iekšā no ielas cilvēkus un uzmācās ar kredītu dabūšanas iespējām. Lai arī latvieši nav tradicionāli kredītu ņēmēji, tomēr daudzi neizturēja un iekrita tīklā, un nav finansiāli atveseļojušies joprojām.

Ja runājam par izbraukušajiem tautiešiem, man ir mazliet cits viedoklis nekā daudziem citiem – es nepievienojos vaimanologiem. Es cīnījos par brīvās pārvietošanās iespējām. Es nekādi nevaru iedomāties, ka ar kaut kādu normatīvo aktu palīdzību valsts varētu ierobežot tiesības pārvietoties pa ES. Šī brīvā izvēle mums bija jādod, un mēs to devām. Kad Vācija negribēja ļaut mūsu iedzīvotājiem apmesties un strādāt Vācijā, mēs to uzskatījām par pāridarījumu. Valdībai nav nekāda cita resursa, kā vienīgi panākt, lai dzīves kvalitāte ir atbilstīga dzīves kvalitātei Vakareiropā. 50 gadu okupācijas laikā esam 50 gadus atpalikuši no attīstības. Mums ir jāsacenšas ar valstīm, kuras ne tikai nav cietušas, bet pat ieguvušas ar savu neitrālo pozīciju Otrajā pasaules karā. Mums ir jāsacenšas ar Vāciju, kas spēja pacelties kājās un panākt savas industrijas uzplaukumu. Mums nav citas iespējas, kā konkurēt ar šīm daudz spēcīgākajām valstīm. Bet kā tad var sasniegt mērķi, ja nekonkurē ar spēcīgāku? Vai tad var kļūt par lielu sportistu, ja piedalās tikai sētas mačos? Vēlme saīsināt 50 gadu atpalicību latviešiem ir pietiekami liela, lai mūsu dzīves gudrība, darba tikums atrastu sev pielietojumu. Ja pašlaik tā nav Latvijā, tad cilvēki tam meklē pielietojumu ārpusē, uzkrāj pieredzi, prasmes un zināšanas ārzemēs. Daļa no šiem cilvēkiem atgriezīsies Latvijā, uzsāks biznesu šeit.

Došanās uz ārzemēm ir neizbēgams fenomens, un tas notiktu jebkurā gadījumā. Labāk, ka tas notika agrāk. Ja pastāvētu kādi šķēršļi, tad tas notiktu tik un tā, bet vēlāk. Bet, ja tas notiktu vēlāk, tad Latvija atpaliktu vēl vairāk un pašlaik būtu konkurētnespējīgāka. Un tad arī demogrāfiskās likstas būtu daudz smagākas. Baltiešu darbarokas Vakareiropā ir augstu vērtētas un laipni gaidītas. Tā nu tas ir, tāda ir realitāte, ar kuru jāsadzīvo.

– Ja Ukrainas jukas ies plašumā, būs arī ekonomiskās sankcijas pret Krieviju un smagi cietīs Latvijas ekonomika... Bažas ir arī par drošību.

– Es ceru, ka ne. Redzu krievu nācijas pārstāvjus visās pasaules malās, kur ceļoju. Viņi ir vitāla, darbīga nācija, un neredzu, ka tai būtu pašnāvnieciskas tendences. Nedomāju, ka šī nācija pieļaus saviem valdītājiem veikt kādus katastrofālus soļus, kas būtu tiešs militārs konflikts pret Rietumiem.

Mēs esam Eiropas Savienībā un NATO, tāpēc tādi pavērsieni kā Ukrainā nav iespējami Latvijā, ja vien paši nenovedam savu valsti bankrotā. Es neredzu tādas pazīmes ne Latvijā, ne pie kaimiņiem igauņiem un lietuviešiem.